Jāņu Diena - Pantiņi, Apsveikumi, Dzejoļi

Jāņa dienas naktī vajaga noģērbties plikam, aiziet uz rudzu lauku un trīsdeviņas vārpas aizlauzt no dienvidiem uz ziemeļa pusi. Laužot var saimniekam novēlēt visādu nelaimi, sev atkal var prasīt kādu daļu no saimnieka rudziem. Kad rudzus nopļauj, tad viss notiek, kas novēlēts. Kad rudzu lauzējs iet pie saimnieka pirkt drusku rudzu, tad vēlāku visa novēlētā daļa pāriet pie lauzēja.

Lietiņš lija Jāņu nakti,
Lietiņš Jāņu rītiņā:
Nevarēju tālu iet
Pelnīt siera gabaliņu.

Kas Jāņu rītā pirms saules lēkta iet uz avotu mazgāties, tas kļūst skaists

Man izkrita zelta sakta,
Jāņa nakti līgojot;
Jauni puiši, pacēluši,
Pabučojši atdodiet!

Ko tie ēda, ko tie dzēra,
Vai Jānīti daudzināja?
Kaņ’pes ēda sņiku šņaku,
Pupas strēba šļipu šļepu.

Lepnas meitas sanākušas,
Cit` uz citas raudzījāsi,
It neviena nevarēja,
Jāņu dziesmu nodziedāti.

Negulu, negulu
Jānīša nakti,
Lai mani rudzīši
Vilnī nekrīt.
Negulu, negulu
Jāņīša nakti,
Lai mani pūrīši
Vilnī nekrīt.
Negulu, negulu
Jānīša nakti,
Lai mani miežiņi
Vilnī nekrīt.
Negulu, negulu
Jānīša nakti,
Lai manas auziņas
Vilnī nekrīt.
Negulu, negulu
Jānīša nakti,
Lai mani zirniņi
Vilnī nekrīt.
Negulu, negulu
Jānīša nakti,
Lai mani liniņi
Vilnī nekrīt.

Ciema meitas solījās
Jāņu nakti negulēti.
Es aizgāju, es atradu:
Guļ kā siļķes muciņā.

Kas palēja sudrabiņu
Pie Jānīša nama duru?
Jāņa bērni pielējuši,
Jāņa nakti līgojot.

Ai, Jāniti punduriti,
Ko ta tava sieva dara?
Pienu silda, sieru sēja,
Pa namiņu tekadama.

Sanācieti, Jāņa bērni,
Te ir laba līgošana
Te ziedēja dāboliņis
Deviņāmi lapiņām.

Čomi gaida Jāņu dienu,
Meičas gan negaidīja.
Visa diena nostrādāta,
Tad krūmos izvārtīta.
Un vēl trakās čomu sievas,
Pierē iepidžina rievas!

Ko var ieraudzīt, ja skatīsies ūdens glāzē caur gredzenu Līgo vai Jāņu naktī?
(Līgavaini)

Priekš kam Līgo un Jāņu naktī bija jāiet peldēties kailiem?
(Lai vairotu veselību un attīrītos no grēkiem)

Jāņu nakts
“Ai, baltā Jāņu nakts!
Kamdēļ tik ātri beidzies?
Tev visu gadu dziesmu kamols tīts.
Vēl tikko vakarā ir iesākts līgot,
Ar saules stariem līgot jāizbeidz.
Ai, baltā Jāņu nakts!
Ar rasas kurpēm ziedos,
Ar jāņuzālēm, pļavās plūktajām,
Tur naktsvijoles brīnišķīgi smaržo
Un putnu dziesmas atskan burvīgās.

Jāņa dienā jālīgo, lai usnes neaugtu tīrumā.

Atcel vārtus, Jāņa māte,
Nu nes zāles Jāņa bērni!
Jāņa bērni nokusuši,
Jāņa zāles lasīdami.

Nāc nākdama, Jāņu diena,
Ko tik ilgi kavējies?
Savīst mani puķu kroņi
I rozītes izravētas.

Nākat droši, Jāņa bērni,
Nenākati bīdamies:
Jau vakari, aizvakari
Gaidīj’ mana māmuliņa.

Jāņa dienas naktī jāņem gluži melns suns jeb teļš, jāiet ar to uz mežu, tur jāuzvāra lielā katlā ūdens, un tur jāiemet paņemtais kustonis tik ātri, ka suns nedabū kaukt jeb teļš bļaut. Katlam jāuzliek vāks un tikmēr jāvāra, kamēr gaļa atkrīt no kauliem. Kad tas izdarīts, tad jānodzēš uguns un jāņam kauli laukā. Nu ir jābāž kauli cits pēc cita mutē un jāprasa otram: “Vai tu mani redzi?” Kad otrs atbild: “Redzu”, tad jāņam atkal cits kauls, kamēr otrs saka, ka neredzot. Ja šādu kauliņu pie sevis turot, tad, lai ejot kur iedams, neviens kauliņa nesēju neredzēšot.

Dzirnaviņas raudajàs,
Ka nelika vaiņadziņa.
Neraudiet, dzirnaviņas,
Likšu Jāņa vakarâ.

Smaržīgo āboliņu vajag Jāņa naktī pagalvī likt, kad viņš uzzied, tad ir laime.

Nāc, Jāniti, dod rociņu,
Ko es tev dāvināšu:
Es nopinu puķu kroni
Tavā vārda dieniņā.

Es tev lūdzu, Jāņa māte,
Atver man vaŗa vārtus,
Atver man vaŗa vārtus
Līdz pašami ziemeļam!

Jāņa diena, Jāņa diena,
Kā mēs tevi sagaidām?
Pinam kroņus, cērtam zarus,
Puškojam laidarīnus;
Sienam sierus, cepam maizi,
Darām saldu alutīnu.

Ja Jāņu vakaru izlaiž caur skursteni baltu balodi, tad to cilvēku visi mīlot.

Pucēj kūsi tautumeita
Kad bij Jāņu vakars vēls
Tautiet”s stalti paklanijās
Būdams godīgs tēva dēls…

Jāņu rītā zelta rasa,
Tad saulīte rotājas:
Brīžiem zila, brīžiem zaļa,
Brīžiem saulīte atspīdēja

Jāņu meita atnākusi
Vālīti tā Jānim tver
Jāņu puisi nopērusi
Mīlas rozi vaļā ver

Jānīt, tavu stipru zāli,
Appirdos noraujot:
Kātiņš rokas resnumā,
Ziediņš plaukstas platumā.

Kad Jāņa nakti zirgus atstājot ganībās, tad ar tiem jājot lietuvēni un raganas.

Auniet, puiši, meitas, kājas,
Rītā būs Jāņu diena,
Tad iesim līgodami,
Jāņu bērnus meklēdami.

Tās vien bija Jāņu zāles,
Ko plūc jāņu vakarā;
Plūks rīta, saulītē,
Nebūs vairs Jāņu zāles.

Senie latvieši ticēja, ka tas, kas sameklē papardes ziedu, dabūs bagātību, laimi un iespēju izzināt noslēpumus. Bija uzskatīts, ka papardes zieda sameklēšanu aizkavē ļaunie gari un raganas. Senie latvieši bija izgudrojuši dažādas paražas un ticējumus, kas it kā palīdzēja sameklēt papardes ziedu. Senie latvieši tāpat kā mūsdienās cilvēki nodevās miesiskā papardes zieda meklēšanai. Papardes zieda meklēšana un mīlas aktu saistība slēpjas papardes zieda vizuālajā līdzībā fallam, kas ir viens no Līgo svētku simboliem auglības kontekstā. Ikviena meita vēlējās ieņemt bērnu tieši Jāņu naktī, jo likumsakarīgi tieši pavasarī dzimušajiem bērniem vienmēr bija lielākas izredzes izdzīvot. Vispār Līgo svētku laikā valdīja seksuālā vaļība, jo tika uzskatīts, ka erotiskām nodarbēm ir maģiska nozīme, kas labvēlīgi ietekmē radošo veģetācijas spēku jeb auglību, tādējādi veicinot vispārēju dabas enerģijas palielināšanos.

Kad dara Jāņu alu, svešus cilvēkus nevar klāt laist, citādi alus nerūgst

Jānīšam zili pauti,
Pēteram puspelēki.
Jānīts savus zilus pautus
Iešauj ziedu cekulā,
Pēters savus puspelēkus
Iesien rudzu kūlītī.

Jāņu naktī Tevim vēlu,
Tavu dēlu varen cēlu,
Lai tas Tevi stipri spaida,
Tikai nepaliec kā skaida!

Deja ap zaļojošu koku simbolizē augšanas spēku. Sevišķi sargā un godā vecus kokus. Tiem var ziedot alu, sieru, maizi.

Es jums saku, jaunas meitas,
Jāņa nakti negulat:
Kas gulēs Jāņa nakti,
Mūžam vīra nedabūs.
Es negulu Jāņa nakti,
Es būš brūte šoruden.

Ozols nāca pa Daugavu
Ar visām bitītēm;
Dievs dod mūsu Jānīšam
Simtu bišu kozuliņu!

Meitām jāiet Jāņu naktī līgot; ja tās Jāņu nakti guļ, tad mūžam paliek vecmeitās.

Pisieniņš nabadziņš
Pa pasauli vazājās,
Nu atnāca Jāņu diena
Pašā darba laiciņā.
Miers no darba, miers no darba,
Nu visiem jāpisās!

Jāņu nakti līgot gāju,
Arājiņu lūkoties;
Nolūkoju arājiņu
Pašā Jāņu vakarā.

Pelīt, pīksti!
Šī spēle paredzēta daudziem dalībniekiem.
Vajadzigs: Šalle acu aizsiešanai, mūzika.
Spēles gaita: Spēlētājam aizsien acis, skan mūzika, kad mūzika apklust, pārējie spēlētāji sastingst un nedrīkst kustēties. Spēlētājs ar aizsietām acīm pieskaras kādam no spēlētājiem un saka: “Pelīt, pīksti!”.
Tad šim dalībniekam jāpīkst, bet tas, kam aizsietas acis, jāmēģina uzminēt kurš tieši tas ir. “Pelīte” var nopīkstēt 3 reizes.
Gadījumā ja nevar atminēt, kurš spēlētājs pīkstēja, izvēlas citu, kuram aizsien acis, atkal ieslēdz mūziku, un spēli turpina.

Kas spīdēja kas vizēja
Jāņa mātes pagultē?
Jāņa mātes zelta kurpes,
Tās spīdēja, tās vizēja.

Viena pate Jāņu zāle
Brīžam liela, brīžam maza:
Siltumā izstiepās,
Aukstumā sarāvās.

Skotelītes balināju,
Jāņu dienas gaidīdama;
Kad atnāca Jāņa diena,
Kā gulbītis plevināju.

Es iesviežu Jāņu zāles
Pašā Jāņa gultiņā,
Lai Dievs dod Jānišam
Citgad otru gulētāju.

Dievkociņi, biškrēsliņi
Jaunu meitu Jāņu zāles;
Puišiem oši, puišiem kļavi,
Puišiem zaļi ozoliņi.

Visas zāles, kas plūktas Jāņa vakarā, der ārstēšanai.

Laba laba Jāņa māte,
Gārdus raušus izcepusi:
Kviešu milti pa apakšu,
Krējumiņis pa virsiņu.

Man atnāca Jāņa diena
Nezināma, negaidāma,
Ne krekliņis man velēts,
Ne snātnite balināta.

Līgojieti Jāņa nakti,
Lai aug mūsu kāpostiņi,
Lai aug mūsu kāpostiņi
Kā Jāniša cepurite.

Jāņu dienā meitām jāēd siļķe. Kas naktī sapņos pasniegs dzert, tas būs izredzētais.

Paldies saku Jānišam
Par ēdumu, par dzērumu.
Nu ar Dievu, Jāņu māte,
Līdz citam Jānišam.

Kas Jāņa naktī kopojas, tam labība sagāžas veldrē.

Es nopinu raibu kroni
Pašā Jāņa vakarā;
To es došu Jāņa mātei,
Lai aug raibi telēniņi.

Jāņu nakti saimnieks uzmauc sev kaklā zirga sakas, loku grožus, iet pa otra saimnieka tīrumu un met tur olu vanckarus, ja grib otru noburt.

Pļāpīgie Līgo bērni. Spēles nosacījumi ir vienkārši – katram dalībniekam jāpasaka viena ziņa. Ejot pa apli, katram pirmajam šī ziņa jāpasaka priecīgi, bet katram otrajam – bēdīgi. Pirmais spēlētājs var iesākt “Labā ziņa – šodien ir Jāņu diena”, otrais turpina – “Bet sliktā ziņā – uz beigām iet alus un siers.” Nākamais spēlētājs atkal, atsaucoties uz iepriekšējā dalībnieka teikto, pavēstīs vienu labo ziņu un tā uz priekšu. Līdz ko kādam aptrūkstas sakāmais un viņš momentāli nevar izdomāt, ko teikt – jādod ķīla. Pēc tam šīs ķīlas var izpirkt,par to jau var izdomāt nākamos uzdevumus!

Alus ir beidzies,
kausi ir sausi,acis
tik bālas,zvaigznes
tik tālas,apkārtne
pievemta,svētki ir galā,
jūtos zem krūma kā
vientuļā salā.
Priecīgus Jāņus!!!

Kas tur brēca, kas tur kliedza pašā Jāņu vakarā.
Jānīts lēca ugunī
Velns zin kādā sakarā!

Kam vajaga reizu ratu?
Jānītim reizu rati:
Divi mazi ritentiņi,
Trešā gara diselīte.

Uguns puisis Jāņu nakti,
Kurin’ gaišu uguntiņu!
Došu tevim raibus cimdus,
Norakstītu nēzdodziņu.

Jauka bija Jāņu diena
Par visām dieniņām:
Līgo saule, līgo bite,
Līgo visa radībiņa.

Jānīts stāda ozoliņu
Pašā sētas pagalmā,
Lai tas augtu, lai zaļotu
Līdz citiem Jānišiem.

Jānīšam brālīšam
Zila pumpa vēderā(i).
Tālab zila pumpa,
Ka meitiņas nemīlēja

Augstu šūpoties,
Zemu lūkoties!
Jāņu zāli salasīt,
Papardziedu uzmeklēt!
Jāņu uguni kurināt,
Siera rituli’ ripināt!
Dziesmas skaļi izdziedāt,
Jāņu alu padzerties!

Visu gadu Jāņus gaidu,
Dziesmas tinu kamolā;
Kad atnāca Jāņu diena,
Pa vienai šķetināj’.

Es sasēju Jāņa sieru
Deviņiem stūrīšiem,
Lai redzēja Jāņa bērni,
Jāņa nakti sanākuši.

Kā tos Jāņus sagaidīja,
Tā tos Jāņus pavadīja,
Līgodami sagaidīja,
Līgodami pavadīja.

Ja reibt, tad tikai no papardes zieda,
Ja slīgt tad tikai apskāvienos,
Ja zaudēt, tad tikai skaidro saprātu…

Pinat, meitas, vainadziņus,
Jāņu dienas vakarā`i,
Kam būs greznis vainadziņis,
Tā Jānīša līgaviņa

Bagāta bagāta
Tā Jāņu māte:
Pilni pirksti zelta riņķu,
Pilnas kules zelta naudas’;
Kur stāvēja, tur mirdzēja,
Kur staigāja, tur skanēja.

Lai siera ritulis ripo,
Lai puto alutiņš salds,
Lai uzzied papardes zieds,
Un ataust Jāņu rīts balts

Jānīts sēd kalniņā
Zāļu nasta mugurā.
Nāc, Jānīti, lejiņā,
Dod manām telītēm.

Jāņu tēvis miežus pļāva
Jāņu dienas aliņam;
Jāņu māte govis slauca
Jāņu dienas sieriņam.

Alu alu, Jāņa tēvs!
Tavus miežus izravēju;
Ja nedosi alus dzert,
Ar puišiem izviļāšu.

Jāņa mātes zīda kleite, līgo
līgo!
Lādītē salocīta, līgo!
Kad atnāca Jāņu diena, līgo
līgo!
Tad vilkās mugurā, līgo!
Kad pagāja Jāņu diena, līgo
līgo!
Lādītē salocīja, līgo!

Jāņu nakti līgot gāju,
Mīkstu sieru gribēdama,
Mīkstu sieru gribēdama,
Saldu alu padzerties.

Lielo piektdienu vajaga iestādīt zirni; Jāņos paņemt zirņa ziedu, piespraust to pie cepures un ieiet baznīcā, tad var redzēt raganu.

Jānits danci dancināja
Liela meža maliņā;
Sien, māmiņa, man jostiņu,
Lai es teku palīgā.

Jānīt’s nāca pār gadskārtu
Savus bērnus apraudzīti,
Vai tie ēda, vai tie dzēra,
Vai Jānīti daudzināja.
Gan tie ēda, gan tie dzēra,
Gan Jānīti daudzināja.

Jānits jāja rudzu lauku
Ar pelēku mētelīti,
Lai zied mana rudzu druva
Pelēkiem ziediņiem.

Jānits man sieru prasa,
Teica savu Jāņu zāli.
Kas ta tāda Jāņu zāle,
Drīz bij stīva, drīz lunkana?

Ja Jāņa vakarā ieliek padusē olu un tura līdz nākošiem Jāņiem, tad no tās izšķiļas pūķis.

Ai, Jāniša vakariņš,
Ozuliņa tēretajs!
Grib dārziņi, tīrumiņi,
Grib meitiņas vainaciņu.

Īsa, īsa Jāņu nakts
Par visām naksniņām:
Te satumsa, te izausa
Pie Jānīša uguntiņas.

Jāņu nakti vajag aplīgot visu labību, tad labi aug.

Labvakaru, Jāņa māte,
Tev ir govis laidarā!
Kur tad lielā siera plāte,
Sviesta bļoda aizdarā?
Bij man piecas govju galvas,
Aitas ļipas tirināja,
Tagad tukšs – nevienas spalvas,
Banka visu atķīlāja.
/I. Šteinberga/

Jāņa dienā jālec pāri ugunskuram, tad vasaru neēd odi.

Lai mīlēja kas mīlēja
Jānītis tas gan mīlēja
Viņiem ir tie lielie zvani
Lielās biksēs zvana skaļi

Ja dzeguze pēc Jāņiem kūko, tad sagaidāma slikta raža.

Lai saulīte kur uzausa
Pliki guļ Jāņu bērni
Mīlas guņi tos pasauca
Steigā jāmet nost ir tērpi

Izstaigāju grāvju grāvjus,
Buldurjāņa meklēdama;
Nu atradu buldurjāni
Pašā dārza maliņāi.

Lai siera ritulis ripo,
Lai puto alutiņš salds,
Lai uzzied papardes zieds,
Un ataust Jāņu rīts balts.

Visa laba Jāņu zāle,
Ko plūc Jāņu vakarā.
Jāņu nakti zelta rasa
Katrā zāles galiņā.

ēd, ēd, Jāniti,
Smekjīga maizīte,
Caur kūsi sijāta,
Ar pupiem mīcīta

Es nopinu vainadziņu
Pašā ziedu laiciņā;
Pašā ziedu laiciņā,
Pašā Jāņu vakarā.

Visi putni priecājās,
Jāņu dienu gaidīdami;
Kad atnāca Jāņu diena,
Visi spārnus plivināja.

Kalnā kāpu gavilēt,
Lai balsiņis tāļu skan,
Lai dzirdēja Jāņu māte,
Kur dziedāja Jāņu bērni.

Šito alu es nedzeršu
Es redzēju kā brūvēja.
Jānīts laida ķipītī,
Pie sterdera stāvēdams.

Visu gadu naudu krāju,
Jāņu vakar’ gaidīdams;
Kad atnāca Jāņu vakars,
Par kapēķi brandavīnu.

Lai visu uzplaukušo puķu melodijas
Ar dzimtās puses vasarlaika gaismu
Jums uzdāvā to brīnumaino ziedu,
Ko tikai reizi gadā atrast var.

Jānīts brēca, Jānīts kauca
Alus muca iztukšota,
Jānītim lieli kreņķi –
Sausa visa vasariņa!

Santenītes, magonītes
Jaunu meitu Jāņa zāles;
Asi dadži, sīkas nātres
Jaunu zēnu Jāņa zāles;
Papardītes, vībotnītes
Vecu ļaužu Jāņa zāles.

Jānīšam piederēju
Zem ozola stāvēdama.
Vai nu tāda nieka dēļ
Ies pa zemi vārtīties?

Ai Jānīša vakariņš,
Ozuliņa tērētājs!
Grib dārziņi, tīrumiņi,
Grib meitiņas vainaciņu.

Visa laba Jāņa zāle,
Ko plūc Jāņa vakarā:
Vībotnīte, papardīte,
Sarkanajis āboltiņis.

Jāņos nedrīkst čūskas pieminēt, sievasmātei nepatīk, ka viņu aprunā!

Jānis atlūzis pie pirts-
Salauzta ir viņa sirds
Līga saka: neņem ļaunā-
Iesim nokniebsimies saunā!

Kad visi saposušies goda drānās, galvā vainagi un rokās jāņuzāles, pagalmā ar dziesmu daudzina Jāni, lai tas neaizjāj garām!

Brauc, Jānīt, nu no Rīgas,
Nu mēs tevi sagaidām:
Savus vārtus puškojam
Ar ozola lapiņām.

Ja Jāņu naktī govis mauj, būs slapjš rudens.

Ja priekš Jāņa dienas iznīcina vienu odu, tad rodas simts vietā; bet ja pēc Jāņa dienas vienu iznīcina, tad simts iznīkst.

Visas bija Jāņa zāles,
Ko plūc Jāņu vakarā;
Visi bija Jāņa bērni,
Kas atnāca līgodami.

Jāņu naktī meitām un puišiem ozola vainags jāsviež ābeles zaros; cik reizes vainags krīt zemē, tik gadi līdz precībām palikuši.

Kur meitiņas apčurāj’šas,
Aug zāle žuburiem,
Sanāca stalti dēli
Sprauž pie savas cepurītes.

Jāņa tēvs alu dara
Baltā bērza muciņāi;
Jāņa māte sieru sēja
Baltā linu audeklāi.

Līgo vakars zemi klāj,
Jāņa tēvs pār laukiem slāj,
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis surogāts!

Rāceņi jāsēj tai dienā priekš Jāņa dienas, tad viņi labi aug.

Ja vien paši jautri būsim,
Papardītē laimi gūsim,
Galu galā varam mēs,
Ērces dabūt papardēs.

Jāņu dienas vainagi jānes uz siena šķūni, tad govis dod treknu pienu.

Ugunī kāju liku
Churkstināju klusēdams
Jāņu nakti apēdīšu,
Teļukā lūrēdams..

Jāņos viesi jācienā – ar ķimeņu sieru, alu un rupjmaizi!

Lai kausi pilni alus,
lai netraucē jums lietus,
bet galvenais lai paģiras nav lielas,
un lai nepukojas sievas!

Ganīts nāca līgodams,
Jāņu dienu gaidīdams;
Nāc nākdama, Jāņa diena,
Mēs jau tevis daudz gaidāmi:
Govis gaida zāļu kroņu,
Meitas skaņas līgošanas,
Meitas skaņas līgošanas,
Puiši alus padzeršanas,
Puiši alus padzeršanas,
Mīksta siera paēšanas

No trejdeviņiem ziediem jānopin vainags, jāiebāž azotē un visu dienu jāglabā. Vakarā kārtīgi jāizdejojas. Ejot gulēt, vainags jāliek pagalvī. Tad sapnī varēs redzēt, kas notiks nākotnē.

Viena pati Jāņu zāle
Deviņiem žuburiem,
Devītā žuburā
Vainadziņu darināju.

Vainadziņu darināju
Trejdeviņu ziediņiem:
No rozīšu, magonīšu,
Sarkanā āboliņa.

To uzliku galviņā,
Jāņu nakti līgodama.
Tev, liepiņa, platas lapas,
Apsedz manu vainadziņu.

Jāņu nakti lietiņš lija
Sudrabiņa lāsītēm,
Tas nebija lietutiņš –
Tās bij Jāņa asariņas.

Nāc un līgojies tiem līdz
Tiem kuriem prieks ir paņemts līdz
Nāc un dejo mums līdz
Tu kur ugunskurs kā odiņš dīdz
Tagad zini kas par līgo
Kas pa ugunskura dīdziem
Tie ir taču līgo svētki
Jāgaida tik Jāņa bērni

Mājas pušķošana ar zālēm, zariem un ziediem ir īpaša tuvināšanās dabai, ļaušana tai ieiet savās mājās. Aiz mājas sijām tika spraustas papardes, bet apkārt mājai un uz durvīm stiprināti pīlādži, lai ļaunums netiktu iekšā. Pēc latviešu priekšstatiem vasaras saulgriežu laikā augos koncentrējas liels auglības spēks, kuru cilvēks var piesavināties, tāpēc Jāņi ir piemēroti arī ārstniecības augu vākšanai.

Jo nu, kad Jāņu vakars klāt,
Tev klājas ļoti labi,
Liek galvā ozolvainagu,
Dod alu dzert un šņabi.

Saulīt, mana māmuliņa,
Parādiesi sudrabāi,
Parādies sudrabā,
Pašā Jāņa rītiņā.

Kas to saka, tas meloja,
Ka ir gara Jāņa nakte –
Te satumsa, te uzausa,
Te saulīte gabalā.

Kā tos Jāni sagaidīja,
Tā to Jāni pavadīja:
Līgodami sagaidīja,
Līgodami pavadīja.

Jāņa diena sagaidīta,
Jāņa diena pavadīta,
Nepaguvu dziesmu pūru
Līdz pusīti nodziedāt.

Ak tie Dievi lielie Dievi
Visu gadu mani rāja
Tik uz pašu Jāņa nakti
Man pie Līgām aiziet ļāva

Es noviju vainadziņu
Savam labam arājam;
Tas uzlika galviņā
Pašā Jāņu vakarā.

Naudu, naudu, Jāņu tēv,
Jālīgst siera sējējiņa:
Jāņu māte saslimusi,
Jāņu dienu gaidīdama

Šādi Jāņi, tādi Jāņi
Mūs’ Jānīti nepanāca:
Mūs’ Jānītis alu dara,
Deviņ’ tautas dzirdināja.

Jāņu nakti nepazinu,
Kura sieva, kura meita:
I sievām, i meitām
Zaļi ziedu vainadziņi.

Smaržos zāle, pūtīs vējš,
Zemi pāršalks dabas spēks,
Bet kad mirkļus baudīt gribam,
Iesim kopā papardēs.

Auniet kājas, puiši, meitas,
Rītu būs Jāņu diena;
Tad iesim dziedādami,
Jāņu bērnus meklēdami.

Smaržos zāle,glāstīs vējš,
Dabu pāršalks lietus spējš.
Vienreiz gadā varam mēs
Ziedu meklēt papardēs!!!

Ai, māmiņa, ai, māmiņa,
Tavs Jānīt’s nebēdnieks:
Vakar dzina blusai pēdas
Pār meitiņas vēdergalu.

Tradīcija no saules rieta līdz saules lēktam dedzināt Jāņu uguni jeb Jāņu sveci ir saistīta ar simbolisku gaismas pārnešanu uz nākamo gadu. Uguns dedzināšanas vietai ir jābūt augstākajā vietā, tā kā jāņuguns godina un aicina gaismu. Ar Jāņu ugunskuru ir saistīta arī tāda tradīcija kā lēkšana pār ugunskuru, jo ugunij Līgo svētku kontekstā tiek piemērota arī šķīstīšanas, attīrīšanas un apbrīnojama spēkavota nozīme.

Mīļi lūdzu Laimes mātes:
Dod man Jāni arājiņu!
Jānim vērši, Jānim govis,
Jānim bēri kumeliņi;
Kad atnāca Jāņa diena,
Visi Jāni daudzināja.

Kas tur nāk pār laukiem, grāvjiem,
Kam tāds kažoks balts un plats.
Tas ir Jāņu tēvs zem grādiem,
Nospriedis, ka Jaunais gads…

Jāņu mātei kroni pinu
Ar ozola zīlītēm,
Lai tai auga raibas govis
Ziedaiņām kājiņām

Dar’, bāliņ, miežu alu,
Dod Jāņam padzerties!
Šogad mieži trekni auga,
Alus rūga putodams.

Ar kauniņu vakar biju,
Ar kauniņu rītā būšu.
Bez kauniņa vien tik biju
Pašā Jāņu naksniņā.

Es noviju vainadziņu
No visām puķitēm;
Es uzliku vainadziņu
Pašā Jāņu vakarā,
Jānits manim roku sniedza
Pašā Jāņu vakarā.

Ja Jāņa dienā sasien tīrumā rudzus, tad pļāvēju vai tās maizes ēdēju lauza sāpes.

Ja Jāņa dienas pusdienā vai pusnaktī redz kur naudu kaltējamies, tad vajadzīgs uzmest no kreisās kājas kaut ko virsū un tā uguntiņu apslāpēt, tad tās vietā paliekot naudas čupiņa zemē.

Sarijušies riepu dūmus,
Līgotāji meklē krūmus,
Rītam austot, Jānis klusi
Streipuļo uz māju pusi

Jāņa naktī, kad parādās zvaigznes, ja atminēsi savu zvaigzni, tad paliksi svēts.

Visas naktis – skaistas naktis,
Jāņu nakts – vēl jo skaista:
Tad satiku savu puisi,
Kam atdevu vainadziņu.

Jānīšam, brālīšam,
Caur cepuri mati aug,
Kad atnāca līgo diena,
Vainadziņa nevaidzēja

Dievs dod mūsu Jāņa mātei
Labu vien piedzīvot:
Piecas cūkas , sešus kuiļus,
Septiņsimti suvēniņu.

Ai, Jānīti, Dieva dēls,
Tavu daiļu kumeliņu:
Zīda sega, zelta segli,
Sidrabiņa iemauktiņi.

Jāņu dienas rītā jānogriež papardes kāts pie pamatnes, un ar burtu, kas būs redzams griezuma vietā, sāksies nākamā vīra vai sievas vārds.

Jāņu diena pupucīte,
Atved man brūtgāniņu;
Ja ved jaunu, tad ved skaistu,
Ja ved vecu, tad bagātu.

Ai, Jānīti, ai, brālīti,
Aplec manu kazu kūti!
Jau devīta vasariņa,
Visas kazas ālavās.

Neguļu, neguļu
Jānīša nakti (līgo! līgo!),
Lai mani liniņi
Veldrē nekrīt (līgo! līgo!).

Neguļu, neguļu
Jānīša nakti!
Lai mani rudzīši
Veldrē nekrīt!(līgo! Līgo!)

Neguļu, neguļu
Jānīša nakti!
Lai mani miezīši
Veldrē nekrīt!(līgo! līgo!)

Neguļu, neguļu
Jānīša nakti!
Lai mani bērniņi
Veldrē nekrīt!(līgo! līgo!)

Neguļu, neguļu
Jānīša nakti!
Lai mana valoda
Veldrē nekrīt!(līgo! līgo!)

Neguļu, neguļu
Jānīša nakti!
Lai mana tautiņa
Veldrē nekrīt! (līgo! līgo!)