Jāņu Diena - Pantiņi, Apsveikumi, Dzejoļi

AI Jānīti Dieva dēls,
tavu kuplu cepurīti,
Auga mieži auga rudzi,
apakš tavas cepurītes.

Ja Jāļu dienas rītā acis rasā mazgā – tās kļūst veselas.

Puiši uz meitiņām lūkojas,
Meitas uz puišiem līgojas.
Vainadziņš galviņā neturas,
Jāņa naktī viss notiekas….

Sarijušies riepu dūmus,
līgotāji meklē krūmus,
rītam austot Jānis klusi,
streipuļoja uz māju pusi!!!

Koki augot tikai līdz Jāņiem, pēc tam tikai briestot.

Es jums saku, Jāņa bērni,
Metat kokus no celiņa.
Jās Dieviņis, brauks Laimiņa,
Kritīs Laimas kumeliņis.

Zāļu dienu pirti kūru
Ar ozola zariņiem,
Lai perās tie ļautiņi,
Kam bij kaula kažociņis.

Lai saulgriežu naktī
Līgotājus silda
Jāņuguns liesmas
Un sirdī ikkatrā
Skan gaismas dziesmas!

Visas lauku puķes zied,
Papardīte vien nezied;
Tā zied Jāņu naksniņā,
Kad ļautiņi neredzēja.

Visas puķes noziedēj`šas,
Papardīte neziedēj`si;
Tā ziedēja Jāņu nakti,
Sudrabiņa ziediņiem.

Visas puķes noziedēja,
Papardīte vien nezied,
Tā ziedēja Jāņu nakti,
Zelta miglu miglodama.

Visas puķes vaiņagā,
Papardīte mežmalā –
Tā gaidīja meklētāja
Jāņu naktes vidiņā.

Es Jānītis, tu meitiņa,
Iesim abi velēties:
Man ir laba bungu vāle,
Sitīš` tavā silītē!

Pa pāriem rieksti auga,
Pa pāriem āboliņš;
Pa pāriem jauni ļaudis
Jāņu nakti pulcējās

Ja kāda meita grib sev garus matus uzaudzēt, tad Jāņu naktī jāiet tur, kur aug apiņi un jāsukā mati.

Sit, Jānīti, vara bungas
Pašā Jāņu vakarāi,
Lai skan labi Jāņu dziesma
Pašā zāļu vakarā.

Es Jānīti dancot vedu
Pašā Jāņu vakarā;
Jāņišam bij santa bikses,
Man sidraba lindraciņi;
No Jānīša santi put,
No maniem sidrabiņš.

Tur man tika Jāņos ieti,
Kur priecīga Jāņa māte,
Kur priecīga Jāņa māte,
Tur priecīga dzīvošana.

Jāņa dienā mājas māte liek nātres uz logiem un sliekšņiem, lai raganas pakaļas sadedzinātu.

Koši koši, jauki jauki,
Kad atnāca Jāņa diena:
Dzied putniņi, līgo meitas,
Meža gali gavilē.

Jānits savu kumeliņu
Iejāj bišu dārziņā
Medainām kājiņām,
Vaskainiem iemauktiem.

Pār gadskārtu Jānīts nāca,
Raudzīt,vai tiek ēsts un dzerts.
Šašliks sacepts,brendijs ieliets-
Tad var arī uzdejot.

Viena pati Jāņu zāle
Deviņiem žuburiem;
Devītā žuburā
Zelta poga galiņā.

Īsa, īsa Jāņu nakts,
Par visām naksniņām.
Saldens alus, zeltains siers,
Klāt vēl jautra Līgo dziesma.

Plūc, māsiņa, ko plūkdama,
Saplūc raibus puķu pušķus,
Zilus, baltus, iedzeltenus,
Kas Jāņos uzziedēja!

Ai, Jānīti, Dieva dēls,
Tavu kuplu cepurīti.
Auga mieži, auga rudzi
Apakš tavas cepurītes.

Pērn bij Jāņi, šogad Jāņi,
Citu gadu atkal Jāņi;
Tēvs bij Jānis, dēls bij Jānis,
Manam dēlam atkal Jānis.

Paldies saku māmiņai,
Kas Jānīti vārdā lika.
Kad atnāca Jāņadiena,
Visi Jāni daudzināja.

Jauni puiši, jaunas meitas,
Nav vairs tālu Jāņa diena:
Šī dieniņa, rītdieniņa,
Parīt pati Jāņa diena.

Lai tad puto Jāņu alus,
Jāņu siers lai zobos drūp,
Un no kontrabandas gaļas,
Šašliks cepinoties kūp

Jautri, jautri Jāņus gaidu
Ar šašliku vēderā!
No lūsīša baidījos,
Par šašliku priecājos!

Kroņi līgojošu jāņu bērnu galvās.
(Vainags)

Es svinēju Jāņa dienu,
Man Jānīts bāleniņš;
Ja būs man Dievs vēlējis,
Būs Jānītis arājiņš.

Ja Jāņu nakti guļ, tad lini sakrīt veldrē.

Visu gadu naudu krāju,
Jāņa dienas gaidīdams;
Nu atnāca Jāņa diena,
Nu naudiņa jātērē;
Nu naudiņa jātērē,
Nav ne plikas kapeiciņas.

Samtenītes, baltrozītes-
jaunu meitu Jāņu zāles.
Zirga stobri, purva grīšļi-
Jaunu puišu Jāņu zāles.

Ņem spēku no Jāņu zālēm,
Ko tās Tev šovakar sniedz,
Tas paliks ar Tevi tik ilgi,
Kaut sen būs novītis zieds.

Ņem spēku no Jāņu gaismas,
Kas pakalnos gaiši spīd,
Tā paliks ar Tevi tik ilgi,
Kaut sen būs atausis rīts.

Ņem spēku no Jāņu dziesmām,
Kas līgo visapkārt Tev,
Tās paliks ar Tevi tik ilgi,
Kaut vārdi būs zuduši sen.

Ņem spēku pati no sevis,
Ko dvēsele sevī slēpj,
Tas paliks ar Tevi tik ilgi,
Kaut liksies – kāds tīklus vērpj.

Ņem spēku no Jāņu zālēm,
No gaismas, kas kalnos zied,
Ņem spēku no nakts bez tumsas,
Kas šonakt pār zemi iet.

Mūs` Jānītis klēti taisa,
Grib rudeni sievu ņemti,
Ne jumtiņa, tik spārītes,
Jau gultiņa apakšāi.

Jāņa tēvs alu dara
Daudzajiem bērniņiem;
Jāņa bērni izslāpuši,
Jāņa dziesmas dziedādami.

Dieviņš gāja pa celiņu
Pašā Jāņu vakarā.
Balti svārki mugurā,
Zelta niedra rociņā

Aiz skopuma saiminiece
Jāņu siera neizsēja,
Lai nenāktu Jāņa bērni
Viņas sētu aplīgoti.

Dzeram alu,liela oma
Tur Jānītis mūs ir saucis
Dziedam,dejojam mēs lielā oma
Mūsu svētki lielā oma beigušies

Jānīts kūla savu sievu,
Kam nesēja lielu sieru,
Kam nesēja lielu sieru,
Kam maziņu plikšināja.

Nāc, Jānīti, ja nākdams,
Gaida visa vasariņa:
Gaida dārzi, tīrumiņi,
Gaida gani, pieguļnieki.

Visa laba Jāņa zāle,
Ko rauj Jāņa vakarā:
Elkšņa lapa, dadža lapa,
Cerā rauta papardīte.

Zāle aug līdz Jāņa vakaram, bet jau ar Jāņa dienu sāk briest. Tādēļ zālēm un tējai jāievāc augi līdz Jāņa dienai.

Katru gadu Jānīts nāca
Savus bērnus apraudzīt:
Ko tie ēda, ko tie dzēra,
Kā darbiņu pastrādāja.

Iemetam Jāņu zāles
Jauna puiša gultiņā.
Dievs dod tam citu gadu
Otru jaunu gulētāju!

Puiši puiši, Jāņa diena,
Jāsim meitu raudzīties!
Kuŗš tālāku aizjāsim,
Tas skaistākas dabūsim.

Visi gunij pāri lēca
Kāmītis tas gan nelēca
Nabagam(i)smagi pauti
Tādi prieki nav(a) ļauti

Pūt, Jānīti, vaŗa tauri, (līgo! līgo!)
Sasauc savus Jāņa bērnus (līgo!):
Jāņa bērni izklīduši,
Jāņa zāles lasīdami.

Jāņa diena, Jāņa diena, (līgo! līgo!)
Kā mēs tevi sagaidām? (līgo!)
Pinam kroņus, cērtam meijas,
Pušķojami laidariņus:
Sienam sierus, cepam maizi,
Darām saldu alutiņu.

Devu, devu Jānīšami, (līgo! līgo!)
Ko es biju solījuse: (līgo!)
Cepli maizes, mucu alus,
Nobarotu sivēniņu,

Galdam kājas nolīkušas, (līgo! līgo!
Ne no zelta, sudrabiņa: (līgo!):
No ēdiena, dzērieniņa,
Jāņa bērnus mielojot.

Alu, alu, alus puisi!
Kur palika alus puisis?
Alus puisis pagrabā
Ar meitām biksas maina!

Jāņi –stipruma, jaudas un spara apmainās laiks: daba dod cilvēkam un cilvēks – dabai. Jāprot gan dot, gan ņemt – Jāņos dziedot, dancojot, plūcot jāņuzāles, vijot vainagus, vārtoties rasā, nakti neguļot un sagaidot saulīti!

Jāņos un Līgo pie alus struča pirmajam jāiet saimniekam. Ja cits ies, tad tam pielips nelaime.

Kārtīgam līgotājam visu Jāņu nakts jāpavada nomodā. Nakts beidzas ar mazgāšanos rīta rasā. Sens ticējums vēsta, ka Jāņu rītā jābrien pa rasu, jo tad apavos sabiršot nauda. Savukārt sievietēm rasā jāmazgā seja, lai iegūtu skaistumu.

Ja Jāņu naktī govis mauj, tad būs nākošgad gara zāle.

Jāņu naktī jaunām meitām jāliek galvā rožu vainags un kailām jāskrien apkārt. Kurš puisis to noķers, tas būs meitas izredzētais,

Nākat šurpu, Jāņu bērni,
Nākat lieli, nākat mazi,
Lieliem došu alu dzerti,
Maziem siera gabaliņu.

Es jums saku, jauni puiši,
Nenākat šo naksniņu:
Jānis sēd kalniņā,
Pātedziņa rociņā.

Līgo un Jāņos dziedot dziesmas pret skauģiem un burvjiem, atmuguriski jāvelk pīlādža koks. Ar pīlādzi var apiet dzīvojamo ēku, kūti, pirti, dārzu, arī izbakstīt kurmja rakumus, lai tie nerakā laukus. Kad viss apstaigāts, pīlādzi iesprauž pagalma viducī.

Lietus lija Jāņu dienu,
Trīs lāsītes vien nolija:
Viena ziedu, otra lapu,
Trešā smalka sudrabiņa.

Smarzhos zāle, glāstīs vējš,
Dabu pāršalks zibens spējš.
Vienreiz dzīvē varam mēs
Sirdi zaudēt papardēs …

Ja vien paši jautri būsim,
Papardītē laimi gūsim!
Galu galā varam mēs,
Sirdi zaudēt papardēs!

Jāņu naktī lopi kūtī cilvēku valodā runājot.

Jōņu mōte sīru sēja
Jōņ-a dīnas reiteņā;
Jōņa bārni skatejōs,
Maleņā stōvādami

Jāņa bērni satecēja
Zaļas birzes maliņā.
Te uguņi, tur uguņi,
Jāņa taure atskanēja.

Kas tie tādi Jāņa bērni,
Nelīgoja, nedziedāja.
Es dziedāju, man skanēja,
Man Jānīts palīdzēja.

Visu gadu dziesmas krāju
Sudrabiņa vācelē,
Pašā Jāņu vakarā
Izbārstīju pagalmā.

Nāc nākdama, Jāņu diena,
Tev ir daudz gaidītāju,
Govis gaida zāļu kroņu,
Meitas skaistas līgošanas.

Grezni, grezni Jānīts jāja,
Nopušķotu kumeliņu,
Grezni dzieda mūs māsiņa,
Rožu dārzu laistīdama.

Zīlējot Jāņu naktī, var tikt gan pie vīra, gan bagātības un citādi uzlabot savu dzīvi. Ja Jāņu naktī ap pusnakti skatīsies ūdens glāzē caur gredzenu, var ieraudzīt līgavaiņa seju. Ja iet gulēt ar vainagu galvā, tad visi sapņi piepildīsies. Ja ap pusnakti bridīs pa ūdeni, būs bagātība. Jāņu naktī paparde zied zelta ziediem; kas to redz ziedot, tas var izteikt vienu vēlēšanos, kura piepildīsies. Savukārt, lai iegūtu skaistumu, Jāņu rītā ir jāmazgājas rasā. Zīlēja ļoti daudz, līdz ar to Jāņi un Līgo bija sava veida buršanās periods.

Ja Jāņu nakti ierauga trejdeviņus jāņtārpiņus, tad var trejdeviņas laimes vēlēties.

Trīs dieniņas mazgājos,
Jāņu nakti gaidīdama;
Kad atnāca Jāņu nakts
Tad varēju draiskoties.

Ej ar dievu, Jāņu diena,
Pēterdienu sagaidām,
Jāņam zirgus aizjūdzam,
Pēterami nojūdzam.

Lai līst visskaistākais lietus,
Visdzidrāko rasu dod rīts
Un kaut ko no Saulgriežu brīnuma,
Lai katrs paņem sev līdz!

Iesim iekšā skatīties,
Kāda Jāņa istabiņa:
Izrotāta, izpuškota,
Pati saule vidū spīd.

Ak tu mazais Pēteriti,
Tev ir švaka pederite;
Atnāks lielais vēršu Jānis,
Tam ir labs velkamais.

Kad liegi vēji šalkos koku zaros,
Nāks meitenes ar ziediem matos.
Tad lietus lāses pļavas ziedus skars,
Lai sirdī atkal plauktu pavasar(i)s.

Būs skaista Jāņu nakts, būs liesmas,
Kam pateicību teiks, kam dziesmas.
Dažs alus kausam savu sirdi dāvās,
Bet vairums kritīs otra puses skavās.

Būs īsā, īsa Jāņu nakts bez miega,
Jo papard(es) ziedi neveras zem sniega.
Tev nāksies atvērt savu karsto sirdi,
Ja dāmas čukstus pareizi vēl dzirdi.

Ak, skaistā Jāņu nakts ar alus krūzi,
Un mīļa meitene ar balti vaļā blūzi.
Ak, jaunība, ak, skaistie dzīves maldi,
Kad neprātībā plūktie ziedi bija saldi.

Šuj, bitīte, vaska krēslu
Pie resnā ozoliņa,
Tur sēdēja Jāņa māte,
Jāņa bērnus gaidīdama.

Lietiņš lija pavasari,
Lietiņš Jāņa vakarā;
Jāņa bērni samirkuši,
Zem ozola stāvēdami.

Skaiti, ja māki
Spēlēt gribētājus sastāda rindā.Uzdevums ir katram vadītāja norādītajam spēlētājam nosaukt nākamo ciparu, bet ar nosacījumu, ka visu ciparu vietā, kuri dalās ar 3 – jāpalecas un jāsaka – hop! Piemēram: viens, divi, hop, četri, pieci, hop… Kurš kļūdās – izstājas.

Kas tur nāk par laukiem,grāvjiem,
Kam tāds kažoks balts un plats?
Tas ir Jāņu tēvs zem grādiem,
Nospriedis,ka Jaunais gads!

Pikantā spēle ar avīzi. Jāizspēlē, kurš pāris dejos uz mazāka avīzes gabaliņa, bet tad jau var sākt to burzīt. Šajā spēlē vīrietim jāapsēžas, avīzes noliekot sev klēpī, bet sieviete, apsēžoties klēpī, mēģina to pēc iespējas vairāk saburzīt – uzvar tas pāris, kura avīze saburzītākā.

Ja nopin vārpu vainagu, tad ir laba raža.

Visa laba Jāņu zāle,
Ko plūc Jāņu vakarā..
Kas to zāli uzpipēja,
Guļ 3 dienas bezfilmā

Kas palēja sudrabiņu
Pie Jānīša nama duru?
Jāņa bērni pielējuši,
Jāņa nakti līgojot.

Mūs Jānītis klēti taisa,
grib rudeni sievu ņemt.
Ne jumtiņa,ne spārĪtes,
Jau gultiņa apakšā.

Kas spīdēja, kas vizēja
Papardīšu krūmiņā?
Tautu dēla acis dega
Uz meiteņu augumiņu.

Kas mirdzēja, kas spīdēja,
Augsta kalna galiņā,
Jānīts kala kumeliņu,
Ar sidraba pakaviem.

Lielais Jānis, mazais Jānis!

1. Lielais Jānis kalniņā strīķē savu izkaptiņ’, 2x
Trin, Jānīt, trin, Jānīt, trin, Jānīt, izkaptiņ’! 2 x (vai vairāk)
2. Ja tu labi neiztrīsi, izkaptiņa nekodīs!
Trin, Jānīt, trin, Jānīt, trin, Jānīt, izkaptiņ’!
3. Mazais Jānis lejiņā taisa savu stabulīt’.
Tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, stabulīt’!
4. Ja tu labi netaisīsi, stabulīte neskanēs!
Tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, stabulīt’!
5. Meitenīte, zilacīte, patur’ Jāņa stabulīt’!
Tur’, meitiņ, tur’, meitiņ, tur’, Jāņa stabulīt’!
6. Ja tu labi neturēsi, stabulīte neskanēs!
Tur’, meitiņ, tur’, meitiņ, tur’, Jāņa stabulīt’!

Dalībnieki sastājas divos vienādos dārziņos; viens – iekšējais, otrs – ārējais. Vienā stāv puiši, otrā – meitenes. Dziedot panta pirmo pusi, ārējais aplis kustās pa labi, bet iekšējais – pa kreisi, un šis virziens saglabājas visu spēles laiku. Dziedot otro daļu, kāds spēlētājs no iekšējā dārziņa (to sarunā iepriekš) pāršķeļ ārējo apli un izved savējo ārā. Bet tas, pie kā kreisās rokas tika pārcirsts ārējais aplis, ieved savējos iekšā. Tā katrā pantā vidējais dārziņš mijas vietām ar ārējo. Tam, kas ved iekšā, jāiet lēnāk, savukārt tam, kurš dalībniekus ved ārā, ir jāpasteidzas. Izmainīšanās notiek panta otrajā daļā, un, ja nepaspēj samainīties, otro panta pusi dzied vēlreiz.

Jānīc sēd ozolā,
Zelta kokles rociņā.
Nāc, Jānīti, sētiņā
Pašā Jāņu vakarā!

Kas to zeltu izlaistīja
Pa Jānīša rudzu lauku?
Dieviņš zeltu izlaistīja,
Tīru maizi gribēdams.

Jāņu nakti lietiņš lija
Sudrabiņa lāsītēm;
Tas nebija lietutiņš,
Tās bij Jāņa asariņas.

Iekš papardītēm Jānis elsa,
Un kaut ko Līgai ausī melsa,
No rīta Jānim mute sausa,
Un Līga jož pēc alus kausa.

Jāņa bērni danci veda
Apkārt kuplu ozoliņu
Es tev lūdzu, Jāņa māte,
Ieved danci istabā!

Jāņu naktī saimniekam un saimniecei jāapstaigā lauki, lai labība nenolīkst.

Papardēs pa jāņu nakti,
Notiek neplānoti akti.
Jānim knišļi uzbrukuši,
Drošu seksu izjaukuši!

Nelīst`, lietus, nelīst`, lietus (līgo! līgo)
Šodien lietus nevajaga (līgo!) –
Salīs manas Jāņu zāles,
Salīs paši Jāņa bērni.

Dod, Dieviņi, Saules gaismu,
Dzen lietiņu jūriņai,
Lai iekūra Jāņa bērni
Kalnā Jāņa uguntiņu.

Es redzēju Jāņa rītu,
Kur saulīte medīt gāja:
Divi zelta kucentiņi
Apzeltītu irbi dzina.

Zaļu dienu pirti kūru
Ar ozola zariņiem,
Lai peras tie ļautiņi,
Kam bij kaula kažociņš.

Mīlas naktī alu dzēru
Līdz pašam(i) galiņam
Tagadam(i) nevarēju
Tikt līdz meičas maciņam

Jānīts nāca par gadskārtu,
Savus bērnus apraudzīti, .
Vai tie ēda, vai tie dzēra,
Vai Jānīti daudzināja.

Kaut es būtu tik bagāta.
Kā Jānītis šovakar:
Papardīte Jāņu nakti
Zelta miglu nomigloja.

Jāņa māte man iedeva
Raibu govi platiem ragiem,
Durvīs ragi neiegāja,
Kūtī rūmes tai nebija;
Ved’ ābeļu dārziņā
Zem kuplās ābelītes.

Pļavās, kur līgotāji pāri gājuši, zāle aug leknāka

Jāņuguns jāiededz, pirms saule norietējusi, lai nepārtrūkst gaismas pavediens līdz saules lēktam.

Jāņu māte sieru sēja
Aiz pirtiņas elksnīšos;
Nebij lāga sasējusi,
Pati visu apēdusi.

Ja Jāņos līgotājus aizraida prom, tad gaidāma kāda nelaime

Ai bagāta Jāņa diena,
Atved man arājiņu;
Ja ved jaunu, tad ved skaistu,
Ja ved vecu, tad bagātu!

Jāņa vakarā tīrumos jāsprauž meijas. Tad aug kupla labība.

Līgo, Jānīt, līgo!
“Kā katru gadu Janka alu raudzē.
Ik dienu pagaršo, vai ir jau gana labs.
Vien Milda rūc: – Tu, vecais, aknas saudzē,
Lai Jāņos nav mums jārotā tavs kaps!
/I. Šteinberga/

Lai ir daiļa Jāņa sēta,
Kupla saime, bagāts galds,
Lai ir laime, lai ir prieks,
Vodka sīva, alus salds.

Lija lietus Jāņu dienā,
Lija Jāņu vakarā;
Pats Jānītis sienu pļāva
Ar savām meitiņām.

Jāņu vakarā pušķo laukus: kāpostos sprauž liepu zaru, lai mīksti kāposti izaug, rudzos ozolzaru, lai cieti zari, pīlādzi pie vārtiem, lai sātāns netiek iekšā, mežrozes pie kūts, lai raganas netiek govis slaukt.

Brēkdams gailis laktā lēca,
Nu būs miežu vasariņa;
Nu dzers alu Jāņu bērni,
Snīpus krūzā mērcēdami.

Labvakari, Jāņa māte,
Labvakar, Jāņa tēvs,
Redzēsimi, redzēsimi,
Vai būs mūsu gaidījuši?

Vai būs savu pagalmiņu
Ziediņiem kaisījuši?
Vai būs sieru sasējuši,
Saldu alu darījuši?

Nāc pretīm, Jāņa māte,
Samīsim jāņzālēmi,
Tev magones, papardītes,
Man vībotnes, vērmelītes.

Nāc pretīm, Jāņa tēvs,
Samīsim alutiņu,
Tev no rūgtu apenīšu,
Man no salda medutiņa.

Jāņa bērni, Jāņa bērni,
Dariet savu vecu tiesu:
Uzliecieti saimniekam
ozollapu vainadziņu.

Jāņa bērni, Jāņa bērni,
Dariet savu vecu tiesu:
Metiet zāles pagalmā,
Lai vesela Jāņa māte.

Dabas parādība, ko jāņu bērniem vēlams sagaidīt pēc līgošanas, lai vasarā nenāktu miegs.
(Saullēkts)

Jānīts savu kumeliņu
Iejāj bišu dārziņā,
Medainām kājiņām,
Vaskainiem iemauktiem.

Kas spīdēja, kas mirdzēja
viņā lauka galiņā?
Jānīts kūra uguntiņu
savus bērnus gaidīdams.

Nevienami tāda dzīve,
Kā tam mūsu Jānīšami,
Visapkārti bērzu birzes,
Vidū kupli ozoliņi.

Es aizgāju Jāņa nakti
Sev draudziņu lūkoties.
Ko Jāņos nidabūju,
To dabūju Pēteŗos:
Dabūj’ zirgu, dabūj’ sedlus,
Dabūj’ puisi jājējiņu.

Sieru, sieru, Jāņa māte,
Tev ir govis laidarāi,
Alu, alu, Jāņa tēvsi,
Tev ir mieži tīrumāi.

Līgo veci, līgo jauni, kamēr Jāņu uguns degs;
Līgosim mēs šo naksniņu, kamēr rīta saule leks.
Citu gadu gaidīsim, kad Jānītis atkal nāk,
Tā, lai mūsu bērnu bērni vienmēr Līgo dziesmas māk.
/A. Legzdiņš/

Jāņu naktī kailam jāizvārtās rasā, tad visu mūžu būs skaists un vesels.

Jāņu naktī ap pusnakti jābrien pa ūdeni, tad rītā būs nauda pastalās.

Aitas rasotā pļavā
Senos laikos peldināja aitas Jāņa dienas rasā, lai tām būtu bieza un skaista vilna. Arī paši mazgājās rasā, lai būtu skaisti. Spēle ir ar to saistīta. Vadītājs – Jāņumāte stāv vienā pusē, vilks – kāds dalībnieks, paslēpies citā pusē, visi pārējie dalībnieki – aitiņas – “ganās” pļavas pretējā pusē. Jāņumāte sauc, aitiņas atbild:
– Aitiņas, mājās!
– Nevaram! (drebelīgā balsī).
– Kāpēc nevarat?
– Vilks krūmos!
– Ko viņš tur dara?
– Zobus trin!
– Cik asi vilkam zobi?
– Kā zobens!
– Un cik spožas acis?
– Kā mēness! (Dialogu pēc patikas var turpināt un pārveidot).
– Aitiņas, mājās!
Nu tad visas aitiņas skrien pie Jāņumātes, bet vilks mēģina noķert. Noķertās aitas pārvēršas par vilkiem un to paliek arvien vairāk. Kad paliek divas aitas, tās paliek par Jāņumāti un vilku nākamajā spēlē.

Nāc nākdama, Jāņu diena,
Visi ļaudis tevi gaida:
Gaida govis, gaida gani,
Gaida lauku arājiņ’.

Jānīts bēdīgs sēzh pie pirts
salauzta ir viņa sirds
Līga alu nozagusi
visu krūmā izdzērusi

Spožās tālēs Jāņu zāles
Ziedot apžilbina acis.
Cik to tūkstoši? Vai simti?
It neviens man nepasacīs.
Pinot zāļu galvas rotu,
Dāsnās vasariņas dotu,
Lieku ziediņu pie zieda,
Mīļas līgodziesmas dziedu.
/I.Bērza/

Alus kausi – Jāņu sieri,
Dziesmas dzied pat latvju krievi.
Jampadrači – jautras dejas,
Ieplūst līksme visu sejās!

Alutiņi, alutiņi,
Ko darīji Jānīšam?
Jānīts nāca pagalmā,
Sētas mietus turēdams…

Jānīt’s kliedza, Jānīt’s brēca
Pašā dīķa viducē.
Sanākat, Jāņa bērni,
Velkat Jāni maliņā,
Izvilkuši maliņā
Svētīsim Jāņa dienu.

Aiz kalniņa miežus sēju,
Lai vārniņas nenoēd;
Es Jāņiem alu daru
Kumeliņa pēdiņā

Liela rinda meitu gāja
Gar Jānīša tīrumiņu.
Nāc, Jānīti, lūkoties,
Kura tava līgaviņa.
Vidū visu mazajā,
Tā būs Jāņa līgaviņa;
Zelta kronis galviņā,
Ābeļziedi rociņā,
To ņems Jānīts, to mīlēs,
To citam nevēlēs

Jāņu naktī debess atveroties. Kas to redz, tam visas vēlēšanās piepildās.

Jòņa mòte sìru séja
Deveņím styùreiším;
Šam styùreits, tam styùreits,
Maņ pats sìra vyduceņš

Eita, bērni, lūkoties,
Ko dar’ Jānis aplokā:
Pītin pina, vītin vija
Meitām govju slauktuvīti.

Jāņu ugunskuri jākur kalniņos. Ugunskura pelnos Dieviņš naudu ber.

Jāņu diena svēta diena
Aiz visām dieniņām:
Miezīts cēla cepurīti
Līdz pašām debesīm.

Alu, alu, zivi, zivi,
Jāņu māte nelecies!
Kad mēs beidzot būsim divi,
Tad tu baigi norausies! Līgo līgo!

Jāņu naktī paparde ziedot zelta ziediem. Kam to palaimējas redzēt, tas var vēlēšanos iedomāties, kura noteikti piepildīsies.

Visu gadu nedabūju,
Ko dabūju Jāņu nakti:
Dabūj` sedlus, dabūj` zirgu,
Dabūj` skaistu pīzdiņu.

Jānīts brauca visu gadu,
Pārbrauc Jāņa vakarā;
Meitas taisa Jāņam guļu
No liepiņu lapiņām.

Lai pienu padarītu vāju, tad Jāņu rītā, itin agri, kad lopi tiek dzīti laukā, jāiet pa viņu pēdām ar slauktuvi uz rokas un jāsaka: “Tev tā sūkal’, man tas krējums! Tev tā sūkal’, man tas krējums!”

Kas tos Jāņus ielīgoja?
Mūsu pašu ciema ļaudis!
Pirmie gani, pēc arāji,
Visupēci jaunas meitas.

Ja pa Jāņiem nelīgo, tad pa vasaru lini sakrīt veldrē.

Kas grib Jāņu alu dzert,
Jāņu sieru uzkozdams,
Tam būs Jāņu vakarā
Jauns Jānītis jāuztaisa!

Kuriet augstu Jāņa guni
Pašā Jāņa vakarā.
Jāņa bērni nosaluši,
Jāņu zāles lasīdami.

Šķil uguni, pūt uguni
Pašā Jāņa vakarā,
Pūt ārā ienaidiņu
No maliņu maliņām.

Dedzi gaiši, Jāņa gune,
Pār deviņi novadiņi,
Pār deviņi novadiņi,
Līdz saulīte rotāsies.

Cik gaismiņa atspīdēs,
Tik ļautiņi svētīsies,
Tik ļautiņi svētīsies,
Jāņa nakti līgojot.

Ai bagāta Jāņu diena,
Kā mēs tevi vadīsim?
Kalpi kliedza piedzēruši,
Zirgi zviedza neēduši.

Kas tur spīd, kas tur mirdz
Jāņa galda galiņā?
Jāņa mātes lieli sieri,
Tie tur spīd, tie tur mirdz.

Jāņu nakti, meitiņ, sargi
Savu puķu vainadziņu,
Nakts ir silta, galva karsta,
Novīst puķu vainadziņš

Līgojati, līgojati,
Nav vairs tālu Jāņa diena –
Šī dieniņa, rītdieniņa,
Parīt pati Jāņa diena.

Uz augiem kondensējies gaisa mitrums, ar ko Jāņu dienas rītā jāmazgā mute.
(Rasa)

Skopa skopa man māmiņa,
Kur tik skopa gadījās:
Asariņas izraudāja,
Jāņu sieru sasienot.

Jāņu nakti jāiet papardes zieds meklēt, ja to atrod, tad visu gadu mošķi liks mierā.

Cik reižu Jāņu vakarā pāri ugunij pārlec, tik laimīšu būšot nākamajā gadā.

Līgo veci, līgo jauni,
Kamēr Jāņu uguns degs,
Līgosim mēs šo naksniņu,
Kamēr rīta saule lēks.
Citu gadu sagaidīsim,
Kad Jānītis atkal nāks.
Tā lai mūsu bērnu bērni
Vienmēr līgo dziesmas māk.

Ei, Jāniti, Pieteriti,
Ka nāciet vienu vietu!
Kad bij man sieru siet,
Kad uzlūgt Jāņa bērnus?

Līgo svētku galdā vienmēr lika Jāņu siera rituli, kas arī ir kā saules simbols. Balstoties uz seno latviešu ticējumiem, siera uzlikšana galdā veicināja govs piena došanu nākamajā vasarā. Svētku galdā liek visu apaļu – pīrāgus, maizi un maizītes, plāceņus, pirmās zemenes un citu.

Jānīts sēd kalniņā,
Zelta svārki mugurā.
Nāc, Jānīti, lejiņā
Pie manām gosniņām.

Mezha zvēri skaisti dzied,
Jāņu tēva alu baudījuši,
Alnis vēma, irbe kliedza,
Bebris purnā sasolīja

Vasariņu ganos gāju,
Dziesmas tinu kamolā;
Jāņu nakti ritināju,
Pa vienai paņemot.

Es vācieti dancināju
Pašā Jāņu vakarā:
Pauti gāja bicu, bacu,
Pipelīte uhcakcā!

Uz slotas kātu Jāņu naktī ir jālec 8 reizes ap 8, kas ir uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne smieties. Kad ir to izdarījis, tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam.

Lai stāvēja, kam stāvēja
Jānītim tam stāvēja
Stallī bēri kumeliņi
Alus muca pagrabā!

Ņem spēku no Jāņuzālēm,
Ko tās Tev šovakar sniedz-
Tas paliks ar Tevi tik ilgi,
Kaut sen būs novītis zieds.

Ņem spēku no Jāņu gaismas,
Kas pakalnos gaiši spīd-
Tā paliks ar Tevi tik ilgi,
Kaut sen būs atausis rīts.

Ņem spēku no Jāņudziesmām,
Kas līgo visapkārt Tev-
Tās paliks ar Tevi tik ilgi,
Kaut vārdi būs zuduši sen.

Ņem spēku pati no sevis,
Ko dvēsele sevī slēpj-
Tas paliks ar Tevi tik ilgi,
Kaut liksies-kāds tīklus vērpj.

Ņem spēku no Jāņuzālēm,
No gaismas,kas kalnos zied,
Ņem spēku no nakts bez tumsas,
Kas šonakt pār zemi iet.

Ej pa virvi, nelīgojoties: Uz grīdas ar krītu novelk svītru vai noliek auklu, pa kuru droši un nelīgojoties jānoiet. To var padarīt jautrāku ar līniju taisot līkločus un zigzagus.