Latviešu Dainas un Tautasdziesmas par Jāņiem

Nāc nākdama, Jāņu diena,
Tev ir daudz gaidītāju,
Govis gaida zāļu kroņu,
Meitas skaistas līgošanas.

Grezni, grezni Jānīts jāja,
Nopušķotu kumeliņu,
Grezni dzieda mūs māsiņa,
Rožu dārzu laistīdama.

Ej ar dievu, Jāņu diena,
Pēterdienu sagaidām,
Jāņam zirgus aizjūdzam,
Pēterami nojūdzam.

Iesim iekšā skatīties,
Kāda Jāņa istabiņa:
Izrotāta, izpuškota,
Pati saule vidū spīd.

Šuj, bitīte, vaska krēslu
Pie resnā ozoliņa,
Tur sēdēja Jāņa māte,
Jāņa bērnus gaidīdama.

Lietiņš lija pavasari,
Lietiņš Jāņa vakarā;
Jāņa bērni samirkuši,
Zem ozola stāvēdami.

Kas palēja sudrabiņu
Pie Jānīša nama duru?
Jāņa bērni pielējuši,
Jāņa nakti līgojot.

Kas mirdzēja, kas spīdēja,
Augsta kalna galiņā,
Jānīts kala kumeliņu,
Ar sidraba pakaviem.

Jānīc sēd ozolā,
Zelta kokles rociņā.
Nāc, Jānīti, sētiņā
Pašā Jāņu vakarā!

Kas to zeltu izlaistīja
Pa Jānīša rudzu lauku?
Dieviņš zeltu izlaistīja,
Tīru maizi gribēdams.

Jāņu nakti lietiņš lija
Sudrabiņa lāsītēm;
Tas nebija lietutiņš,
Tās bij Jāņa asariņas.

Jāņa bērni danci veda
Apkārt kuplu ozoliņu
Es tev lūdzu, Jāņa māte,
Ieved danci istabā!

Es redzēju Jāņa rītu,
Kur saulīte medīt gāja:
Divi zelta kucentiņi
Apzeltītu irbi dzina.

Zaļu dienu pirti kūru
Ar ozola zariņiem,
Lai peras tie ļautiņi,
Kam bij kaula kažociņš.

Jānīts nāca par gadskārtu,
Savus bērnus apraudzīti, .
Vai tie ēda, vai tie dzēra,
Vai Jānīti daudzināja.

Kaut es būtu tik bagāta.
Kā Jānītis šovakar:
Papardīte Jāņu nakti
Zelta miglu nomigloja.

Jāņa māte man iedeva
Raibu govi platiem ragiem,
Durvīs ragi neiegāja,
Kūtī rūmes tai nebija;
Ved’ ābeļu dārziņā
Zem kuplās ābelītes.

Jāņu māte sieru sēja
Aiz pirtiņas elksnīšos;
Nebij lāga sasējusi,
Pati visu apēdusi.

Ai bagāta Jāņa diena,
Atved man arājiņu;
Ja ved jaunu, tad ved skaistu,
Ja ved vecu, tad bagātu!

Lija lietus Jāņu dienā,
Lija Jāņu vakarā;
Pats Jānītis sienu pļāva
Ar savām meitiņām.

Brēkdams gailis laktā lēca,
Nu būs miežu vasariņa;
Nu dzers alu Jāņu bērni,
Snīpus krūzā mērcēdami.

Jānīts savu kumeliņu
Iejāj bišu dārziņā,
Medainām kājiņām,
Vaskainiem iemauktiem.

Kas spīdēja, kas mirdzēja
viņā lauka galiņā?
Jānīts kūra uguntiņu
savus bērnus gaidīdams.

Nevienami tāda dzīve,
Kā tam mūsu Jānīšami,
Visapkārti bērzu birzes,
Vidū kupli ozoliņi.

Es aizgāju Jāņa nakti
Sev draudziņu lūkoties.
Ko Jāņos nidabūju,
To dabūju Pēteŗos:
Dabūj’ zirgu, dabūj’ sedlus,
Dabūj’ puisi jājējiņu.

Sieru, sieru, Jāņa māte,
Tev ir govis laidarāi,
Alu, alu, Jāņa tēvsi,
Tev ir mieži tīrumāi.

Nāc nākdama, Jāņu diena,
Visi ļaudis tevi gaida:
Gaida govis, gaida gani,
Gaida lauku arājiņ’.

Aiz kalniņa miežus sēju,
Lai vārniņas nenoēd;
Es Jāņiem alu daru
Kumeliņa pēdiņā

Liela rinda meitu gāja
Gar Jānīša tīrumiņu.
Nāc, Jānīti, lūkoties,
Kura tava līgaviņa.
Vidū visu mazajā,
Tā būs Jāņa līgaviņa;
Zelta kronis galviņā,
Ābeļziedi rociņā,
To ņems Jānīts, to mīlēs,
To citam nevēlēs

Jòņa mòte sìru séja
Deveņím styùreiším;
Šam styùreits, tam styùreits,
Maņ pats sìra vyduceņš

Eita, bērni, lūkoties,
Ko dar’ Jānis aplokā:
Pītin pina, vītin vija
Meitām govju slauktuvīti.

Jāņu diena svēta diena
Aiz visām dieniņām:
Miezīts cēla cepurīti
Līdz pašām debesīm.

Jānīts brauca visu gadu,
Pārbrauc Jāņa vakarā;
Meitas taisa Jāņam guļu
No liepiņu lapiņām.

Kas tos Jāņus ielīgoja?
Mūsu pašu ciema ļaudis!
Pirmie gani, pēc arāji,
Visupēci jaunas meitas.

Ai bagāta Jāņu diena,
Kā mēs tevi vadīsim?
Kalpi kliedza piedzēruši,
Zirgi zviedza neēduši.

Kas tur spīd, kas tur mirdz
Jāņa galda galiņā?
Jāņa mātes lieli sieri,
Tie tur spīd, tie tur mirdz.

Jāņu nakti, meitiņ, sargi
Savu puķu vainadziņu,
Nakts ir silta, galva karsta,
Novīst puķu vainadziņš

Līgojati, līgojati,
Nav vairs tālu Jāņa diena –
Šī dieniņa, rītdieniņa,
Parīt pati Jāņa diena.

Skopa skopa man māmiņa,
Kur tik skopa gadījās:
Asariņas izraudāja,
Jāņu sieru sasienot.

Ei, Jāniti, Pieteriti,
Ka nāciet vienu vietu!
Kad bij man sieru siet,
Kad uzlūgt Jāņa bērnus?

Jānīts sēd kalniņā,
Zelta svārki mugurā.
Nāc, Jānīti, lejiņā
Pie manām gosniņām.

Vasariņu ganos gāju,
Dziesmas tinu kamolā;
Jāņu nakti ritināju,
Pa vienai paņemot.

Līgo lauki, līgo pļavas,
Savas dienas gaidīdami;
Kad atnāca Jāņu diena,
Visiem ziedu seģenītes.

Jānīts sita vara bungas
Vārtu staba galiņā
Lai sanāca Jāņa bērni
No maliņu maliņām

Es pārsviedu zelta zirni
Par sudraba ozoliņu,
Lai tas krita skanēdams
Uz Jānīša cepurīti.

Devu, devu Jānīšam,
Ko es biju solījusi:
Cepli maizes, mucu alus,
Nobarotu sivēniņu.

Es jums saku, Jāņa bērni,
Metat kokus no celiņa,
Jās Dieviņš, brauks Laimīte,
Kritīs Laimes kumeliņš.

Stūrainīti sieru sēju
Deviņdesmit stūrīšiem,
Lai sanāca Jāņu bērni
Deviņdesmit novadiem.

Soldu olu pīdarēju,
Jōņu dīnas gaideidams,
Lai varātu dyžan brangi
Sovus bārnus pacīnēt.

Lij, lietiņ, Jāņu dien’,
Nelij Jāņu vakarā:
Augs rudzīši, augs miezīši,
Augs jaunas meitenītes.

Kas redzēja Jāņu nakti
Papardīti uzziedam,
Tas līgoja cauru gadu
Kā Jānīts vakarā.

Atnāk manim Jāņu diena,
Nezināma, nedzirdama.
Ne man siets Jāņa siers,
Ne salūgti Jāņa bērni.

Jāņa māte sieru sēja,
Jāņa bērnus gaidīdama;
Jāņa tētis alu dara,
Jāņa bērnus gribēdams

Jāņu māte sieru sēja
Aiz namīna krūmīnā,
Jāņu meitas govis slauca,
Laidarāi tupēdamas;
Pienīc gāja; šņību, šņābu,
Kaņepīte: knipu, knapu.

Ņem, Jāniti, bēru zirgu,
Apjāj manu rudzu lauku,
Izmin smilgas, izmin lāčus,
Lai aug mani tīri rudzi.
Ņem, Jāniti, dulu zirgu,
Apjāj manu miežu lauku,
Izmin smilgas, izmin gušņas,
Lai aug mani tīri mieži.
Ņem, Jāniti, dzelten’ zirgu,
Apjāj manu auzu lauku,
Izmin smilgas, izmin puķes,
Lai aug mani tīras auzas.
Ņem, Jāniti, seķa zirgu,
Apjāj manu zirņu lauku,
Izmin smilgas, izmin gušņas,
Lai aug mani tīri zirņi,
Lai aug mani tīri zirņi
Zarotàma pākstitèma.
Ņem, Jāniti, zilu zirgu,
Apjāj manu linu lauku,
Izmin gaurus, izmin akļus,
Lai aug mani tīri lini.

Jāņu māte sieru sēja
Deviņiemi stūrīšiem,
Jāņu tēvis alu dara
No saldiem miezīšiem.

Nākat šurpu, Jāņa bērni,
Nenākat bīdamies!
Te dzied pate Jāņa māte,
Alus kanna rociņā.

Ciema puiši piedzēruši,
Sagūluši grāvmalā;
Mūsu meitas gaŗām gāja,
Virsū svieda Jāņu zāles.

Jāņa māte sieru sēja
Pašā Jāņu vakarā;
Jānīts cēla akmentiņu
Vaidēdams, raudādams

Klusu klusu klausījos,
Kas nātrēs čabinās:
Jāņa māte sieru sēja,
Lai neredz Jāņa bērni.

Papardīte izziedēja
Pašā Jāņu naksniņā;
No tālienes puiši nāca
Papardītes lūkoties.

Visi gaida Jāņu dienu,
Gani gaida, govis gaida:
Ganiem siers, ganiem piens,
Govīm bērza vainadziņi.

Lietiņš lija Jāņa nakti,
Lietiņš Jāņa vakarā,
Nomirkuši Jāņa bērni,
Jāņa zāles lasīdami.

Augstu metu Jāņu zāles,
Lai telītes lielas auga,
Lai telītes lielas auga,
Lai tās pulka piena deva.

Citās mājās sieru sēja,
Mūsu mājās vien nesēja:
Mūsu mājās slinkas meitas,
Nemāk sieru sataisīt.

Viju Jāņa vakarā
Dārza puķu vainaciņu
No rozēm, magonēm,
Vaskajām kleņgerēm.

Jāņu māte sieru sēja,
Medus kausu vidā lika;
Šim stūrītis, tam stūrītis,
Man pašai viducītis.

Sīn man sīru, Joņa mōt,
Es tev dūšu vainadziņu
Nū visōdim zemes zīdim,
Ōbeļzīdu vīn nadūšu;
Ōbelīte gouži roud,
Kōjiņom nūminūt.

Dūmi kūpi, dūmi kūpi
Aiz pirtiņas namiņa:
Tur rosās Jāņa tēvsi,
Jāņu alu darīdams.

Pa pārami rieksti auga,
Pa pārami āboliņis,
Pa pārami jauni ļaudis,
Jāņu nakti pulcējāsi.