Lieldienas - Apsveikumi, Pantiņi, Dzejoļi, Tautasdziesmas

Pūpolu pirkstus liegus
Kārkli jau saulītē silda.
Līčus, kas sakrāja sniegus,
Palu ūdeņi pilda.
Putniņš, klau, lemešus vīlē:
Drīzi gavilēs gani.
Sirdīm, kas ziedoni mīlē,
Gaisā skan Lieldienu zvani.
/K. Skalbe/

Lieldienas rītā pirms saules lēkta jāuzliek sāls uz staba gala un jāatstāj līdz saules rietam,- derīgs visām slimībām.

Visu garu ziemīnu
Plāceņus ēdu,
Nu nāca Lieldiena
Ar baltām olām.

Lielas dienas, Lielas dienas,
Cepiet raušus krāsnīnās;
Raudziet alu, vāriet olas,
Lai es varu priecāties!

Lieldienās, lai saule silda,
Olas tavu punci pilda,
Kad no šūpolēm būs miers,
Kārosies jau Jāņu siers.

Paveries debesīs, ieklausies vējā,
jūti kā mostas puķe un strauts.
Lieldienu rīta dzīvības dziesmu,
mūža garumā sadzirdēt ļauts.

Lieldienas klāt jau,
Lieldien zaķis klāt!
Nāc ārā meklēt olas,
Lieldien zaķis priecīgs būs!

Vēju šūpoles augšā un lejā,
Līdz pat galotnei sirdi nes līdz.
Lai caur Lieldienu gaismu no jauna,
Atkal tiek dāvāts cerību rīts.

Šūpojies Lieldienās,
Priecājies Lieldienās –
Par baltiem pūpoliem,
Par raibām oliņām.

Jo vairāk olu bija saimniecei Lieldienās, jo vairāk nākošā gadā vairojās lopi un deva pienu.

Pavadu lieldienu
Pār augstu kalnu
Pār augstu kalnu
Caur zaļu birzi.

Kas gribēja sev veiksmi nodrošināt, tam Lielās dienas rītā pār šūpoļu koku bija jāmet trīs olas tā, lai nesasitas.

No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks ir austs,
Ko Lieldienas ir atnesušas plaukstās,
Mūs aicinot gan priecēties, gan mīlēt,
Un pašiem mīlestību paust.

Olas krāso timurieši,
Olas krāso skauti,
Tikai lieldientrusītim,
Nekrāsoti pauti.

Nāc nākdama liela diena
Visi bērnu tevi gaida,
Visi bērnu tevi gaida
Aiz vārtiem sasēduši.

Zaķis raibo vistu pļaukā,
jo tā olu nedēj laukā.
Tupi pats un acis boli,
ne tik visiem olas soli!

Ja vardes Lieldienās iet pāri ceļam – būs lietaina vasara.

Ej projām, metenīt,
Ar to miežu plācenīt’;
Man atnāks lieldieniņa
Ar baltām(i) oliņām.

Zaķis tup un acis bola,
Viņam nenāk laukā ola:
Apzvēru pie savu ausu,
Neielaisties vairs ar strausu!

Gailis lielās acis bola,
Dot pa purnu trusim sola,
Vista, grēciniece, pukst:
Olās truša bērni klukst!

Ja lieldienu rītā sāp olas tad iepriekšējā vakarā nebija īstais zaķis. Priecīgas LIELDIENAS!

Silta, silta saulīte
Istabas galā;
Zaļa, zaļa zālīte
Lieldienas rītā.

Ja Lieldienu rītā saule uzlēkusi spodra, būs karsta vasara.

Augstu šūpoties,
Zemu krist,
Tikai olas nesasist!
Priecīgas Lieldienas!

Un, lai labāk darbi sokas,
Noder mājās bērnu rokas.
Zaķīts olas krāsot steidz,
Drīz jau darbs ir jāpabeidz.
Māmiņa tad grozā olas liek,
Lai tās katram bērnam tiek.

Mugurā tad zaķis grozu ceļ,
Sev pa priekšu olu veļ.
Nu jau krāsas liktas malā,
Lielais darbs nu mums ir galā.

Olu meklēšana. Zaķis Lieldienu rītā apciemo gandrīz ikvienu ģimeni ar bērniem, lai tiem dāvātu saldumus. Bet sākumā bērniem jāņem rokā groziņš un jāiet meklēt zaķa izdētās, krāsainās olas! Vecākiem iepriekš gan jāpaskaidro, kur tad zaķis tieši cilpojis un olas atstājis – olas var būt arī no šokolādes!

Lieldienās jāizvēlas veidot apaļas formas ēdienus, tādā veidā godinot sauli;

Trīs gadiņi pieminēju,
Kur Lieldienu šūpojos:
Ne tur auga zaļa zāle,
Ne sarkans āboliņš.

Zaķītis uz svētkiem jaukiem,
Olas dēj pa visiem plauktiem.
Vistas auro: Konkurents!
Visai bīstams elements!
Ko tas greizais ir ēdis?
Zilas olas kakā blēdis!

Lieldienās jāšūpojas, lai vasarā neēstu odi un citi kukaiņi.

Zinu, zinu, bet neteikšu,
Kur Lieldienu zaķis guļ:
Aiz upītes kalniņā,
Sīkā kārklu krūmiņā.

Šādas olas nevar perēt,
Līdz ar to uz cāļiem cerēt.
Vai cālīt`s šķīlies Latvijā,
Ja tam māte Polijā?

Iešūpāja, ielīgoja, –
Kas iekāpa šūpulī?
Svina muca, draņķamuca,
Tā iekāpa šūpulī.

Hauksā – Francijas dienvidu pilsētā, ikgadu Otrajās Lieldienās pasniedz milzu omleti, kura sastāv no vairāk kā 4500 olām, tādējādi pabarojot vairāk nekā 1000 cilvēku. Tradīcija aizsākās Napoleona laikos. Napoleons un viņa armija bija ceļojuši cauri mazajai Hauksas pilsētiņai un piestājuši kādā ēstuvē, lai paēstu omleti. Napoleonam šī omlete tik ļoti iegaršojās, kad viņš lika pilsētas iedzīvotājiem savākt visas pilsētas olas, lai pagatavotu milzu omleti arī viņa armijai.

Liela diena, Liela diena,
Maza mana vilainīte.
Es apsedzu Lielu dienu
Ar mazoji villainīti.

Eiropā un citviet pasaulē kā viens no populārākajiem Lieldienu simboliem ir pūkainais Lieldienu zaķis. Austrālijā Lieldienu zaķa vietā ir zvēriņš bilbijs, kas, līdzīgi kā zaķis, ir pūkains un ar garām ausīm. 1991. gadā Austrālijas biedrība “Anti-Rabbit Research Foundation” uzsāka kampaņu, lai aizstātu Lieldienu zaķi ar Lieldienu bilbiju. Austrālijā zaķus uzskata par kaitēkļiem, tā kā tie izrok alas lauksaimniecības zemju teritorijās un bieži mielojas ar zemnieku ražu.

Došu olu brāliņam
Par šūpoļu kārumiņu:
Man vistiņas dētin dēja,
Kladzināt kladzināja.

Pūpoliņiem nopērušies,
Oliņas jau sakrāsotas,
Šūpolēs mēs šūposim,
Odiņus mēs gaiņāsim.

Kar, brālīt, šupolītes,
Nekar meža maliņā:
Siliņā asi zari,
Norauj manu vainadziņu.

Kas Lieldienās olas zogot, tas paliekot tikpat pliks kā ola.

Tirgonis ar olu kasti,
Latviski, kas runāt pratis,
Nezin kur tā ola dēta,
Adrese sen nozaudēta.

Liniņu labada
Šūpuli kāra,
Lai auga liniņi
Kā šūpulītis.
Kas to Lieldienu
Iešūpoja,
Tam auga liniņi,
Tam kaņepītes.
Lieldiena vaicāja,
Kur kārs šūpules:
Avotas kalnā
Siltajā saulē.

Kas to Lieldienu
Iešūpoja,
Tam auga liniņi,
Tam kaņepītes.

Pavasaris ir laiks, kad viss mostas, plaukst un zied, un Lieldienas ir skaidri izteikti atjaunošanas svētki.
Un olas ir brīnumsēklas simbols – dzīvība! Tāpēc nepaliec pie materiālā, domā par dzīvības brīnumu!
Izmanto Lieldienas un tur piederīgās raibās olas, lai apjēgtu, ka arī Tevī, dziļi Tavā dvēselē mīt brīnumainas, raibas, mirgojošas olas!

Lieldienās olu čaumalas jāber caur vīrieša biksēm, tad vārnas cāļus neēd.

Lieldienās olas ripinām,
Papīrus uz olām lipinām,
Visi šūpojamies mēs,
Ejam olas visi ēst.

Svētkos olas katrā stūrī-gultā,
Dārzā, putnu būrī.
Kas mums tās ir atnesis?
Tas jau mūsu garausis!

Lieldienu rītā agri, jo agri
Garausis sapošas kažokā glītā.
Kājās velk zābakus, galvā liek mici.
Silti, lai sniegā. Tu taču tici?
Saliek tas vezumā dējumu savu:
Zilas un sarkanas, oranžas košas,
Brūnraibas, pelēkas olas un skat!-
Baltajās kupenās garauša pēdas-
Trīs raibas oliņas pie mājas stūra,
Lēni jau sniegā tiek ieputinātas.

Olas krāsojam mēs labi,
Galdā liksim lielu krabi,
Šūpoles jau pakārām,
Lielās sienas apkārām.

Mēs ar olām sitamies
Un pa laikam smejamies.
Šūpolēs mēs sēžamies
Augstu gaisā ceļamies.

Lieldienas priekšvakarā durvis nosprauda ar pīlādžu zariem, lai ļaunie gari netiek iekšā.

Lieldienās olas vārot nedrīkst pūst uguni, jo tad olas plīst.

Piecu brāļu māsa biju,
Piecas ripas pūriņā;
Kad atnāca lieldienīte,
Ar brāļiem ripojos.

Atnāca Lieldiena dziedādama,
Zelta zīlītes bārstīdama;
Aizgāja Lieldiena raudādama,
Zelta zīlītes lasīdama.

Lieldienas ir skaisti svētki,
Lieldienās var krāsot olas
Krāsainas jo krāsainas,
Dzeltenas un sarkanas.
Augsti, augsti šūpoties,
Tālu, tālu lūkoties!

Olas krāsojam abi,
Tas mums padodas labi,
Viena zaļa, otra zila,
Trešā – tā vislabākā.

Zaķis paklupis un kritis,
Vienu kāju stipri sitis,
Tomēr laimīgs ir nu tas –
Olas dzīvas, tas ir fakts!

Ēd, vistiņa, kviešu graudus,
Dēj oliņas Lieldienām:
Daudz bij manim bāleliņu,
Baltu olu ēdājiņu.

Man pakāra bāleliņi
Vizulīšu šūpolītes;
Skan podziņas, skan zīlītes,
Skan vizuļu šūpolītes.

Kas olas bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos.

Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu apaļi kā olas.

Ko Lieldienas man atnesa
Par gadskārtas gaidījumu?
Vienu pašu zīdautiņu
Vējiņam vicināt.

Dziedinošs un sargājošs ir ūdens, kas, neizrunājot ne vārda, līdz saullēktam pasmelts no upes tecēšanas virzienā. Ar to apslaka lopus, dzīvojamo māju.

Pasvīditi, pasvīditi,
Muni bolti bōleleni.
Dūšu ūlu, dūšu ūlu,
Na par šyupļa svīdumeņu,
Par šyupeļa kōrumeņu.
Kas kōre šyupeli,
Tam dūšu ūlu;
Kas vyna gradzynus,
Tam ūlas čaulu.

Zaķis dārzā taisa jokus,
Mums ar brāli jāsmejas.
Tad tas olas noslēpj vietās,
Kur mēs atrast nevaram.

Lietus pirmā Lieldienā norāda, ka līdz vasaras svētkiem katra svētdiena būs lietaina.

Zaķīts aiziet ciku,caku-
Svilpodams pa meža taku!
Tas groziņā nes lielu prieku,
Izdalīdams to kā nieku!

Lieldienas rītā
Sarkana saule;
Māršiņas villainei
Sarkanas bārkstis.

Ai bagāti Lieldiensvētki,
Lieli olu gribētāji:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Zaga olas vistiņām.

Brāļi, brāļi, Liela diena,
Kur kārsim šūpulīti?
– Aiz upītes kalniņā
Div` sudraba ozoliņi.
Kariet, brāļi, šūpulītes
Ozoliņa kārtiņām!
Nāks māsiņa šūpoties
Visas trejas Lieldieniņas.

Ja Lieldienu rītā saule uzlēks spodra – būs karsta vasara. Ja lecot saule “mirkšķinās” – būs bagāts gads; ja saulīte “tinas krekliņā” – būs auksts pavasaris.

Sniga sniga putināja,
Zaķiem olas kutināja.
Viena zila, otra raiba,
Ilgi sniegā paliek svaiga.

Zaļajā ceturtdienā jātīra māja, jāizmet viss liekais, kas pa ziemu sakrājies, tad māja visu gadu būs tīra;

Es dāvinu Tev pirmās vizbulītes,
Lai pavasari spētu sirdī jaust,
Lai visi rīti, arī miglā tītie,
Ar gaismu dvēselē un sirdī aust,
Lai palo prieks kā bērziem sulas,
Kas zaļošanas prieku dod.
Un arī Tev šais zilos ziedos,
Savs ziedēšanas spēks ir jāatrod,
No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks,
Ko Lieldienas mums atnes plaukstās,
Mūs aicinot gan priecāties, gan mīlēt,
Liek pašiem mīlestību paust.

Laistīties ar ūdeni ir viena no Polijas Lieldienu tradīcijām, tā tiek saukta – Smingus-Dyngus. Lieldienu rītā puiši izmanto spaiņus, ūdens pistoles vai citus priekšmetus, un aplej citus cilvēkus ar ūdeni. Pēc leģendas – meitenes, kuras būs visvairāk samirkušas, apprecēsies tuvākā gada laikā.

Ai, oditi, miguliti,
Nekod mani šovakar!
Es jau gan šūpojos
Visas trīs lielas dienas:
Pirmo dienu, vidus dienu,
Pēdejdienas vakariņu.

Draudzene man olu sita,
Līdz beidzot viņa zemē krita.
Tad nu galdā olas lika.
No tām man arī kāda tika.

Raibu mesu, raibu aužu,
Lielās dienas gaidīdama;
Kad atnāca Liela diena,
Raibu vilku mugurā.

Zaķīt`s aiziet ciku,caku-
Svilpodams pa meža taku, –
Tas groziņā nes lielu prieku,
Izdalīdams to kā nieku!

Lieldienas rītā
Ziedēj’ zaļa zālīte;
Pats Dieviņš staigāja
Pa zaļu zālīti.

Cītīgi es olas vāru,
Lieldienas jau vairs nav tālu.
Zaķis nāks pie mums.
Viņam tas ir uzdevums.
To viņš zina ļoti labi,
Strādāsim mēs kopā abi.
Olas krāsojam mēs labi,
Galdā liksim lielu krabi.
Šūpoles jau pakārām,
Lielās sienas apkārām.

Lieldienās, olas ēdot, to čaumalas jādrupina smalki, lai vistas labi dētu.

Cik daudz rasas priekš Lieldienas, tik daudz salnu pēc Lieldienas.

Ai odiņi, masalīši,
Neēdiet šovasar:
Jau es gan šūpojos
Visas trīs Lieldieniņas.

Lielas dienas rītiņā
Agri gāju šūpoties,
Lai redzēju koku galus
Zelta sauli margojam.

Klausījos, brīnījos,
kas aiz kalna gavilēja:
Lieldieniņa braukšus brauca,
Asnus veda vezumā.

Pa Lieldienu jāiet skaidas lasīt, tad atradīšot zudušas lielas.

Lieldienas sestdienā visām saimniecēm bija jāvāra olas, tad nākošā gadā varēja labi satikt ar saimi un kaimiņiem.

Lieldienu zaķītis krūmiņā līda,
Oliņas dējot kažociņš svīda.
Sasvīda kažociņš, sasvīda kājas,
Aizmirsa zaķītis, kur viņa mājas.

Lai Lieldienu rītiņš
Tev oliņā pārvēršās,
Un mazi zaķēni
Ap tevi ālējās.

Nac nākdama Lieldieniņa,
Visi Tevi gaida jautri,
Paspēlēšos es ar Tevi,
Manas jaukās Lieldieniņas!

Lai saulainās krāsās
Labās domas dvēselē zied!

Lieldieniņa liela sieva,
Tā atnāca tukšu roku;
Miķelīts mazs vīriņš,
Tas atnāca pilnu roku.

Klupdams, krizdams zaķis skrien,
Svētku garu katram siien,
Pienes olas katram klāt,
Lai var krāsot, darināt.

Lakstīgalas meita biju,
Dziedādama vien staigāju;
Kad aināca Lieldienīna,
Virs zariem šūpojosi.

Pirmais zaķis sēž uz poda,
Otrais zaķis acis bola,
Trešais zaķis saka tā,
Viss ko darat ir netā!

Auksti vēji norimuši,
Mākulīši izgaisuši.
Veras plaša debestiņa,
Atnāk gaiša Lieldieniņa.

Var vista olai lepoties:
Nu uzzināju cepoties,
Ko nezināju dēdama –
Es arī esmu ēdama!

Gailim šodien skumīgs prāts,
Nestrādā tam ”aparāts”
Vistiņas tik saldi smēja,
Zakjis krūmos olas dēja…

Ja saimes tēvs Lieldienās olu sagriež tik daļās, cik cilvēku, tad saime dzīvojot saticīgi.

Ja grib, lai vanagi cāļus nezog, tad vajag pa Lieldienām ielikt olu kādā caurumā un tad ar mietu viņu sasist.

Gailis vistu bargi rāj,
Lai olas dēt šī nepārstāj.
Nav ko vistu tiranizēt,
Šodien zaķa kārta dēt.

Zaķīts olas izperēja
Uz akmeņa tupēdams,
Lieldienās tās apdauzīja
Garām ejošs meitu bars.

Lietus Lielajā piektdienā nes auglību — ne tikai zemei, bet arī cilvēkiem.

Es brienu straujā Gaujā
Un olas turu saujā.
Un priecājos pie sevis,
Ka Dievs man tādas devis!

Lielās piektdienas rītā vajagot iet uz upi mazgāties, tad nemetīšoties vasarraibumi. Bet, ja tādi jau esot, tad tie noiešot. Starp citu, ja seju mazgās strautā, tad mazgātājs nebūs slinks, kā arī nenāks miegs.

Lieldienās vajag augstu šūpoties, jo tad aitām ir lieli jēri un aug gara vilna.

Kā šūpoles ceļ
Ceļ Lieldienās ik sirdi,
Un, ja vēl neizplaucis
Tajā pumpurs kāds,
Ar augšāmcelšanos,
Ko zvanos dzirdam,
Liek plaukt un zaļot
Dieva viedais prāts.
/K. Apškrūma/

Zaķis ausis gaisā slējis,
Olām pilnus krūmus dējis,
Lepns lec gar lauka malu,
Priecājas par darbu savu!

Spīdi nu, saulīte,
Lieldienas rītā,
Cērtat, bālīni,
Ozola kārtis,
Kad nāks Lieldiena,
Šūpulas karat.
Spīdi nu, saulīte,
Lieldienas rītā,
Nu mūsu bālīni
Šūpulas kāra.
Krāsosim, māsīnas,
Olīnas raibas,
Bālīniem vajaga
Šūpulu tiesu,
Šūpulu kārējam
Olīnu došu,
Auguma sviedējam
Olīnas čaulu.
Kālabad masīna
Tik smagi sviest?
Tā visas olīnas
Apēda pati.
Trīs gadi pazinu
Šūpuļa vietu;
Neauga maurīts,
Ne ābolīts.

Kāp, kāp, Anniņa,-
Kas tevi šūpās?
Še nava tava,
Kas tevi šūpās.

Kar, bāliņi, šūpulīti,
Nekar upes maliņā;
Trūkst virvīte dārdēdama,
Krīt māsiņa upītē.

Eit, projām Liela diena
Ar baltām oliņām
Es gaidīšu Jurģu dienu
ār zaļo rudzuzāli.

Latgalē Lieldienu tradīcijas vairāk balstās uz baznīcas tradīcijām. Lieldienu rītā cilvēki steidzas uz baznīcu, mājās paliek tikai bērni, veci un slimi cilvēki. Brokastis neviens nedrīkst ēst, kamēr no baznīcas nepārved “svētību” (olas, gaļu, sāli, sviestu un maizi). Šīs Lieldienu brokastis Latgalē sauc par atgavēšanos. Baznīcēni sacentās savā starpā: kurš pirmais pārbrauca no baznīcas, tas visu gadu būs pirmais darbā un turībā

Zaķīts nāca olas krāsot,
Olas bija saplīsušas.
Zaķītim bij ļoti skumji,
Olas nav ko krāsot tam.

Citiem neredzot, Lieldienas rītā jālasa skaidas, malkas gruži un jānoglabā mājās – vēlāk tie nesīs naudu.

Lielā krūzē sulu liesi
Sanāks arī daudzi viesi.
Visi raibas olas prasa
Un tik pakausīti kasa.

Lieldienas rītā bez Saules jāizkurina krāsns, tad darbi veicas visiem pa priekšu.

Lieldienās jāēd tikai olas, jo kas arī gaļu ēd, to visu gadu moka kukaiņi.

Olu krāsošana. Ola ir pavasara saulgriežu simbols, kas apzīmē saules gaismu, jaunu dzīvību un pilnību. Neatņemama Lieldienu tradīcija ir olu krāsošana, kad, tās ietītas dažādos zaļumos, garšaugos un vārītas sīpolu mizās, mellenēs vai upeņu sulā, pārvēršas par krāšņiem mākslas darbiem. Senlatvieši ticēja, ka tas veicina labu satikšanu ģimenē.

Zaķītis Mīļš, zaķītis, labs,
Zaķītis ir tik kluss kā kaps,
Zaķītis sēž un cītīgi domā,
Ko likt savā lielajā somā!

Čeikstēt čeikst, klaudzēt klaudz
Tautu kārtas šoupulītes;
Ka kārs muni brālēliņi,
Ni čeikstēs, ni klaudzēs.

Lieldienās, kad saule lēca,
Lopi modās, gailis brēca,
Visi stāv un stulbi bolās-
Zakis tetovē sev olas!
Priecīgas Lieldienas!

Augsti mani bāleliņi,
Augstu kāra šūpokliti;
Tautu meita nīekāpa,
Pakāpiena nilikuse.

Šūpoļu kārējam
Oliņu došu;
Auguma sviedējam
Oliņas čaumalu.

Lieldienu zaķim
Visas olas izbirušas.
Nākat bērni palīdzēt
Zaķim olas salasīt.

Bērni olas salasīja,
Zaķis tālāk aizcilpoja,
Labiem bērniem izdalīja
Lieldieniņu rītiņā.

Uzkārt šūpolītes kokā,
Pautus turēt kreisā rokā
Un ar labo pupus lūkot,
Tā būs abiem vieglāk šūpot!
Priecīgi ar olām sisties
Un pa gultu jautri …..!

Ej ar Dievu, Lieladiena,
Mēs Tev skaisti vadīsim,
Nāc atkal citu gadu,
Mēs tev’ skaisti saņemsim.

Jāmeklē tik lauku sēta,
Kur vēl mājo olas dētas,
Jāpērk prece tikai tā,
Kura dēta Latvijā.

četras māsas Lieldieniņas,
četri brāļi Ziemassvētki;
Astoņām dieniņām
Darām saldu alutiņu.

Cērtiet, brāļi, oša kārtis,
Vītējiet saulītē:
Še teicās tautu meita
Lieldien nākt šūpoties.

Blaudams zakis meza leca
un no sapem skali breca,
vilks tam olas nokrasoja
un pie setas pienagloja

Ja Lieldienas olu čaulas nejauši kājām samin, tad tai mājā ļaudis nemierā dzīvos.

Lielajā piektdienā jāizvairās no ciemos iešanas.

Kam ola stiprāka, tas dzīvo ilgu mūžu.

Paveries debesīs, ieklausies vējā,
jūti kā mostas puķe un strauts.
Lieldienu rīta dzīvības dziesmu,
mūža garumā sadzirdēt ļauts.

Lieldienas rītā, Saulei lecot, jāmazgā mute, jo tad tiekot skaists.

Lieldienas kad tuvāk nāk,
Laiks uz šūpolēm tad kāpt.
Laiks ir olas ripināt
Un uz “ciemiem” tipināt.

Kurš Pirmajās Lieldienās pirmais laukā iziet, tam tajā gadā laime gaidāma.

Kas vienreiz kāris šūpoles, tam jākar arī citās Lieldienās, jo citādi lopiem neklājas labi.

Atīt Leldīn’e
Par augstu kal’n’eņu,
Zalta ūlys
Mātuodama;
Aizīt Leldīn’e
Par augstu kal’n’eņu,
Zalta ūlys
Las’eidama.

Vij perēklīti cīrulis no saules stariem
Un ausmu ķīvīte vij savai ligzdai klāt.
Ir zaķi sākuši pa novakariem
Pa olai nokrāsot un savos grozos krāt
Pa sīkām saknītēm, pa lauku kailu
Nāk Lieldienas un vēlas kūmās stāt,
Tam priekam, kurš sēd šūpolēs kā gailis,
Tam priekam, kurš ir visu gadu krāts.

Ai lielāi Lieladiena,
Kur karsim šūpulīti?
– Aiz kalniņa lejiņā,
Sidrabiņa ozolā.

Ejot uz skolu
Atradu olu.
Nu acis bolu,
Kam to lai solu?

Saukšu pēc Annas,
Kura aiz vannas
Mazgāja kannas,
Lai cep uz pannas.

Ja Lieldienas pirmo rītu iet priekš Saules lēkšanas upē mazgāties, tad visu gadu ir vesels.

Zaķim šodien botas kājās,
Iegriežas viņš visās mājās.
Dala pūpolus un olas,
Lai ir galvā labas domas

Gudri mani bāleliņi,
Šķūnī kāra šūpulītes,
Lai māsai nesamirka
Vizulīšu vainadziņš.

Tik apaļa kā oliņa,
Lai ir Tev šī pat dieniņa,
Lai ir Tev dienai spicais gals
Un vakarā, lai nezūd balss.

Klausījosi, brīnījosi,
Kas aiz kalna gavilēja.
Lieldieniņa braukšus brauca
Asnus veda vezumā.

Francijā Lieldienu simbols ir zvaniņš. Šis Lieldienu zvaniņš simbolizē prieku un jautrību. Vecāki bērniem koku zaros saliek ligzdas, kurās ir šokolādes olas, bet bērniem tās ir jāatrod un jānoceļ zemē

Ej projām, gavēnīti,
Ar saviem kāpostiem,
Atnāks mana Lieladiena
Ar skaistām oliņām.

Oliņ, boliņ, briku, braku
Zaķis lien pa meža taku.
Pilnas ķepas raibu olu,
Galvā palaidnīgu domu!

Zaķis ciemos nāk pie mums,
Oliņas tas paslēpj jums.
Meklējam mēs visi aši,
Atrodam tās visi braši.

Lieldienu rītā
Agri, jo agri
Garausis sapošas
Kažokā glītā.
Kājās velk zābakus,
galvā liek mici.
Silti, lai sniegā.
Tu taču tici?
Saliek tas vezumā
Dējumu savu:
Zilas un sarkanas,
Oranžas košas,
Brūnraibas, pelēkas
Olas un skat!-
Baltajās kupenās
Garauša pēdas-
Trīs raibas oliņas
Pie mājas stūra,
Lēni jau sniegā
tiek ieputinātas.

Augsti mani bāleniņi,
Augsti kāra šūpuliti;
Tautu meita zema resna,
Tai vajaga palēceknes.

Ej ar Dievu, metenīti,
Ar to savu slokatnīti;
Atnāks mūsu lieldieniņa
Ar balto piena rausi.

Vai tā pīle, strauss vai zoss,
Tās mums visas olas dos.
Lieldienās tās cep vai vāri,
Neaizmirsti uzbērt sāli.

Telīšu labadi
Šūpoties gāju,
Lai manas telītes
Pienīgas augtu.

Lieldienās šūpoties,
Lieldienās priecāties –
Par pirmiem ziediņiem
Par raibām oliņām.

Ēd, vistīna, kviešu graudus,
Dēj oliņas Lieldienām:
Daudz bij man bālēlīnu,
Baltu olu ēdājīnu.