Lieldienas - Apsveikumi, Pantiņi, Dzejoļi, Tautasdziesmas

Izbraukāju dziļus laukus,
Novirpoju divas olas.
Nu būs krāšņas Lieldienas,
Olu karš un uzvaras!

Zaķis zilus dūmus pūta,
Sveicienus no manis sūta,
Otrs tikai acis bola,
Esot nospertas tam olas!
Zaķis vakar piedzērās,
Vairāk neko neatcerās,
Kam tās olas krāsoja,
Paslēpa un dāvāja.

Lieldien gāju šūpoties,
Lai liniņi gari aug;
Pīrāgus čūšināt,
Lai telītes raibas aug.

Ai zaķīti, garausīti,
Kā es tevi sen gaidīju
Ar raibām oliņām,
Ar kadiķu ziediņiem.

Lieldienas ir vienmēr jauki.
Žēl ka pēc svētkiem ir jāmazgā trauki.
Pēc tam galva sāp un griežas.
Sūds pa dirsu ārā spiežas.

Zaķīt zaķīt panāc lūdzu,
Es priekš tevis puķes plūcu!
Lai tev raibas lielās dienas,
Olas neēdiet nekādas!

Vai, vai, lieldiena,
Tavu garu gaveņu!
Apēdu māmiņai
Trīs pūri kaņepu,
Trīs pūri kaņepu,
Deviņus pīragus,
Šos garus gaveņus
Gavedama.

Lieldienas ir jauki svētki,
Apkārt rikšo zaķu bari.
Visi mājinieki strādā
Un par raibām olām gādā.

Obligāti jāapēd pāra skaits olu, jo, apēdot nepāra olu skaitu, cilvēku var piemeklēt kāda neveiksme;

Ai, zaķīti garausīti,
Kā es tevi sen gaidīju
Ar raibām oliņām,
Ar kadiķu ziediņiem.

Pūpoli blāķiem un olas ar sāli,
Šūpolēs kačājas pilsoņi bāli.
Zaķis no brīnumiem sācis dēt pautus,
Mūžam nav redzējis šitādus rautus!

Lieldienas, kad nāk ar joni
Nepazaudē labo toni.
Negrāb olas abām rokām,
Nebāz tās aiz vaigu krokām!

Lieldiene vaicā,
Kas kāra šūpules,
– Jānīts, Pēters,
Tie brālēliņi.

Brāļi kāre šūpulīti
Ozolīnu starpīnā;
Meitas nāce šūpoties
Trešajās Lieldienās.

Ripo ola, ripo ola,
Lai tas zaķis acis bola,
Arī vista brīnījās,
Skaista ola gadījās!

Gailis zaķim virsū lēca,
Mīcīja un ausī brēca:
Šonakt Tu tās olas dēsi,
Un pa ciņiem, krūmiem slēpsi,
Jo manas vistas spalvu met,
Tās grib ilgāk pagulēt!

Gaidīt gaidu to dieniņu,
Kad atnāca pavasaris,
Skan dziesmiņas, skan koklītes,
Pūš ganiņi stabulītes.

Grieķijas pilsetā Korfu Pirmo Lieldienu rītā notiek tradicionalā “Podu mešana”. Cilvēki cauri logiem sviež ārā puķu podus, katliņus un citus priekšmetus, ticot, ka tas simbolizē sveicienus pavasarim un jaunu, auglīgu ražu.

Agri lēca saulīte Lieldienu rītiņu;
Vēl jo agri māmiņa meitiņas cēla,
Meitiņas cēla galviņu sukāt,
Matiņus pīt, putniņus dzīt.

Nepadodies tautu meita,
Vīru svētkus svinēdama.
Sit tautieša olas pušu,
Lai plīst čaula brakšķēdama.

Ja negrib, lai ir lielas kājas, tad vajag Lieldienu rītā ar kailām kājām uzkāpt uz akmeņa.

Kad pūpols acis bola,
Kā skumja, balta ola,
Tad zaķis nāk ar otu,
Lai olas nokrāsotu.

Tam varavīksnes krāsas,
Viņš krāso baltas māsas.
Un smaida baltā ola,
To zaķis krāsot sola.

Uztraukumā vistas klukst,
Sirsniņas tām strauji pukst,
Piedēta ir pilna kūts,
Gailim izriesusies krūts.
Priecīgas Lieldienas.

Ļipatu ļepatu, ļipatu ļepatu,
Kas tam zaķim groziņā?
Tur bij olas – raibaliņas,
Zaķu mātes krāsojums!

Dziļi mēžā, egles zarā,
Lieldiensvētku priekšvakarā,
Kāda vārna, cik vien spēj,
Ligzdā sēžot olas dēj.

Es ar savu bāleliņu
Lieldienās šūpojos;
Viegli tek šūpolītes,
Lieldieniņu daudzinot.

Nepadodies, tautu dēls,
Vīru svētkus svinēdams,
Sit citiem olas pušu,
Lai plīst čaulas brakšķēdamas!

Lieldienās vajaga daudz šūpoties, tad pa gadu nekausies ar „lāča miegu”.

Lieldienās nedrīkst zāli plūkt, jo tad tā nokalst.

Baltas pūkas zemi klāj,
Zaķis mums ar asti māj.
Liela diena nu ir klāt,
Jāiet olas ripināt!

Lieldienas mēs visi gaidām,
Oliņas mēs krāsojam,
Pūpoliņus vāzē liekam,
Šūpoties mēs tiekam.

Ja Lielās piektdienas vakarā kārpas apsmērē mēness gaismā, tad tās noiet.

Zaķim šodien liela diena,
olas jāstiepj simts un viena.
Tiks tās krāsotas un sistas,
Tā kā bālēs ciema vistas!

Lecot iekšā upē straujā,
Jātur olas cieši saujā.
Upē dzīvo skaistas nāras,
Kas uz olām makten kāras!

Lieldienas nāk ar izklaidi, Lieldienas atnes laimi,
Lieldienas atnes Dieva svētību mēnessgaismā
Lieldienas nes jaunas mīlestības…
Lai Jums priecīgas Lieldienas!
Vislabākie novēlējumi Lieldienās.

Klausījos, brīnījos,
Kas aiz kalna gavilēja:
Lieldieniņa braukšus brauca,
Asnus veda vezumā!

Met mani, Jēcit,
Neraustidamis,
Es tev solišu
Diženu brūti,
Es tev solišu
Riekstuļu Minni;
Ja tās negribi,
Dabusi citu.

Lieldiena vaicāja,
Kur kārs šūpules:
Avota kalnā
Siltajā saulē.

Lielā diena atnākusi
Liela doma visiem ir
Olas krāsot ,skaitīt,pētīt
Visas rīt ar steigu!

Islandē saudzīgi izturas pret tradīcijām – krāsotām olām, kuru galā ir dzeltens cālis. Cālis islandiešiem simbolizē jaunu dzīvi. Kopā ar olām uzdāvina arī atklātnītes, kurās ir īpaši piemeklēta spārnota frāze, kas dāvanu saņēmēju vai nu uzjautrinātu, vai dāvātu cerību, vai arī liktu aizdomāties par svarīgām lietām.

Ko es došu, ko es došu
Šūpulīšu kārējam?
Došu cimdus, došu zeķes,
Līdz zemei linu kreklu.

Cilvēk, mīļais, cieni vistu,
Tā Tev piedēs itin visu –
Kūti, šķūni, mājas stūri
Un vēl baltā truša būri.

Nāk Lieldienas ar sengaidīto vēsti,
Uz debesīm kas skatienus liek celt,
Kas asnu prieku dvēselē sauc dēstīt,
Un pūpolkokos saules zeltu smelt.

Apsaāvu baltas kājas,
Sasukāju gludu galvu;
Lielās dienas rītiņš bija,
Tad gribēju smuka būt.

Zaķis zilus dūmus pūta,
Sveicienus no manis sūta!
Otrs tikai acis bola –
Esot nospertas tam olas.
Cieniet olas tā kā nākas jo no olām dzive sākas! 🙂

Norvēģijā tieši Lieldienās lasa kriminālromānus. Un tieši Lieldienu laikā izdevēji izdod īpašus Lieldienu kriminālromānus dēvētus par “Paaskekrimmen”. Tiek uzskatīts, ka šī tradīcija aizsākās 1923. gadā, kad viens grāmatu izdevējs tā jaunā kriminālromāna reklāmas izvietoja avīžu pirmajās lapās tieši Lieldienu laikā. Šīs reklāmas tik ļoti līdzinājās īstām ziņām, ka Norvēģijas iedzīvotāji nemaz nesaprata, ka tas ir tikai reklāmas triks.

Pirmie putni majup trauc,
tapēc galdā jāliek pauts.
Diena augstu šupojies,
un līdz rītam, župojies!
Galu gala Lieldienas – tas ir tavas brivdienas!!!

Kad pāriet Lieldienas, tad iesākas silts laiks.

Augstu šūpoties,
Tālu lūkoties,
Olu grozā ievelties
Un no sirds tās pieēsties!

Aramāi zemītē
Šūpulīti nekarat:
Aramāi zemītē
Zelta nauda apakša.

Gailītim raibas olas,
kurmītim iepelēkas.
Vai bij baltas, vai bij melnas
– ka tik lepni karājās!
Priecīgas Lieldienas!

Olu kaujas. Lieldienās mēģina noskaidrot, kuram ģimenes pārstāvim padevusies visstiprākā ola, laiks kaujām! Vispirms sitās ar asāko olas galu, tad ar resnāko. Sens ticējums vēsta, ka tam, kuram šī ola ir visstiprākā – ilgi dzīvos! Tas, kurš uzvar kaujā, patur sakauto sev, lai vēlāk redzētu un izvērtētu, kurš bijis visveiksmīgākais. Taču, ja tās sanākušas īpaši skaitas un ir žēl tās sasist, ar olām šajā dienā mēdz arī mainīties! Mielojoties ar šo svētku simbolu neaizmirsti uzbērt tai sāli, jo pretējā gadījumā turpmākajā gadā nāksies daudz melot.

Pavadu Lieldienu
Par augstu kalnu,
Caur zaļu birzi
Upītes mala.

Lieldienas rītā, kad saulīte aust,
zaķīts gar mežmalu priecīgi trauc.
Ķepās tam groziņš tīri glīts,
groziņā olas un kortelīts.

Glabā Lieldienu sauli sirdī,
Glabā Lieldienu prieku arvien,
Lai pazūd tumsa, kas dvēseli tirdī,
Lieldienu saule, lai atspīd arvien!

Mazs zaķīts sēž zem vannas
Tam bail, ka olas neuzliek uz pannas.
Zem vannas tumsā acis zib,
Jo vēl kāds nokrāsot tās grib!

Priecīgi mēs visi esam,
Lieldienolas mājās nesam-
Visādas, dažādas,
Lieldienolas krāsainas.

Gailis savas vistas dresē:
Paskaties, kas rakstīts presē,
Vistu olas ļaudis smādē,
Modē olas šokolādē.

Lieldienās lai saule silda,
Olas Jūsu punčus pilda.
Kad no šūpolēm būs miers,
Kārosies jau Jāņu siers.

Šūpošanās. Kā olu krāsošana, arī šūpoļu kāršana un šūpošanās ir viena no galvenajām tradīcijām Lieldienās. Šūpoļu izgatavošana un kāršana bija vīru darbs. Pati šūpošanās ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu Lieldienu rītā. Šūpošanās ar maģijas palīdzību it kā palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai. Nozīmīga bija vietas izraudzīšana šūpolēm. Piemērotākā vieta parasti bija augstākā kalnā, lai šūpoles jau varētu ieraudzīt no tāluma. Šūpoles vairījās kārt ūdens malā, lai māsiņai nesamirktu villainītes, lai nenokristu vainadziņš. Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās beigšanas, šūpoles nedrīkstēja atstāt, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus. Šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties.

Kalna galā balts un tīrs,
Lieldienās stāv sniegavīrs.
Acu vietā olas baltas,
Bet uz galvas ausis staltas.
Pautu vietā nav nekā,
Jo tie visi katliņā!

Kad atnāca Lieldiena
Zaķis olas iznēsāja,
Zaķis olas iznēsāja:
Pa krūmu krūmiņiem

Ja jau priekš Lieldienām rūc pērkons, tad būs barga vasara.

Alu, alu bāliņam
Par šūpoļu kārumiņu:
Tas cēlās rītā agri
Virvei lūku darināt.

Zeme klāta baltiem autiem,
Garausītis raibiem pautiem.
Lec pa sniegu, olas svaida,
Zin jau, ka to ciemos gaida!

Gausi nāca, drīz aizgāja
Tā bagāta Liela diena:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
iet pār kalnu kūpēdama.

Lieldienās šūpojoties, šūpulim jāļauj lēnām nostāties, lai tā, lēni un līgojoties, nozied linu druva.

Lai būtu sārti vaigi, Lieldienu rītā pirms saullēkta jāapēd vismaz 13 dzērveņu ogu.

Lieldienas ir olu svētki,
Kalendārā iezīmēti,
Tad tiek olas kopā bāztas
Varen skaisti raibinātas!

Somijas rietumos Pirmajās Lieldienās dedzina milzīgus ugunskurus, jo uzskata, ka uguns atbaida raganas, kas lido apkārt laika posmā starp Lielo Piektdienu un Otrajām Lieldienām.

Jau es biju gana viegla,
Vēl man’ vieglu vieglināja,
Vēl pakāra brāleliņi
Niedres kaulu šūpulīti.

Olas, olas, oliņas
Raibas tās kā podziņas.
Beidzot Lieldienas ir klāt,
Zaķis olas dalīt sāk.

Pāri laukiem zaķis cilpo,
Tā, ka vējš gar ausīm svilpo.
Nevaicāsim kurp tas nesas,
Lai tik nenes olas vecas!

Kad pūpoli izsprāguši un
Kurmji alās sten aiz laimes,
Klāt Lieldienas!
Lai enerģijas pietiek visam gadam!

Lai kurmji zemes neizceltu, Lieldienās jāvāra gaļa un kauli un jāaprok dārzā visos četros stūros.

Šūpojies, karājies,
Pats šūpuļa kārājiņš,
Kam tu kāri šūpulītes
Dziļas upes maliņā.

Pienācis ir Lieldienu rīts.
Man blakus stāv groziņš pīts.
Groziņā ir viena ola.
Lielas acis viņa bola.

Tā tik bija liela diena,
Pienākusī Lieldieniņa.
Agri rītā piecēlos,
Skatos – grozā zaķis sēž.
Zaķim blakus raibas olas.
Jāmeklē nu stiprāko.
Olu atradu es skaistu
Un tad seko lielā cīņa.
Cīņa bija ļoti spraiga,
Tomēr uzvara bij mana!

Galdautam, kas tiek klāts uz svētku galda, jābūt dzeltenā vai zaļā krāsā, lai veicinātu pavasara atnākšanu.

Es neiešu ne ar vienu
Šūpolēs šūpoties;
Ieš` ar savu bāleliņu,
Tas man’ viegli pašūpos.

Lieldieniņas sanākušas,
Daudzas olas sadējušas;
Ķeriet Jūs to zaķi ciet,
Lai Jums arī olas tiek!

Lieldienu nedēļā nevajag malt dzirnavas, kā arī vispār nedarīt nekādus trokšņainus darbus, lai vētras un pērkona negaisi nenodarītu postu.

Cālis saka čiep, čiep, čiep,
man šī ola nepatīk.
Ož pēc krasas, ož pēc lakas
un no vistas nau ne smakas.

Brāļi, brāļi, liela diena,
Kur kārsim šūpuliti?
-Kārsim liepas galiņāi,
Lai māsiņas līgojās.

No zemes spraucas ziediņš mazs
Pret salnām liels tam spīts.
Tver skopos saules starus tas
Grib uzplaukt Lieldienu rītā!

Ja Lielās piektdienas rītā istabas gružus uzber uz otra saimnieka zemes, tad to gadu mājās nebūs ne blusas, ne mušas.

Kar, brālīti, šo Lieldienu
Māsiņai šūpulītes!
Kārsi citu Lieludienu
Savai jaunai līgavai.

Es ar savu mīļāko
Lieldienās šūpojos;
Viņš ievēra zelta virvi,
Es sudraba gredzentiņu.

Metiet mani, veci vīri,
Nava jaunu metējiņu:
Jauni puiši krogā dzēra
Vakarēju gājumiņu.

Lai katram tas, kas nepieciešams-sievietēm olas, vīriešiem zakji, jaukiem zakjiem daudz kāposta

Ja bļodiņā griežot divas olas ar pirkstu, tās sasitas, tad nākamā gadā apprecēsies.

Var vista olai lepoties:
Nu uzzināju cepoties,
Ko nezināju dēdama –
Es arī esmu ēdama!

Ja Lieldienās līst – būs ražīga vasara, govis dos daudz piena un aitām būs gara vilna.

No vizbulītēm ,pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks ir austs,
Ko Lieldienas ir atnesušas plaukstās,
Mūs aicinot gan priecāties ,gan mīlēt,
Un pašiem mīlestību paust.

Lieldienas rītā nedrīkst istabā uguni kurt, lai pērkons neiespertu.

Nāk nākdama Lieldieniņa
Ar raibāmi oliņām,
Ar raibāmi oliņam,
Ar pūpoliem rociņā
Zakim groziņs padusē
Un pie bērniem soļos skrien!

Vij perēkli cīrulis no saules stariem,
Un ausmu ķīvīte vij savai ligzdai klāt.
Ir zaķi sākuši pa novakariem
Pa olai nokrāsot un savos grozos krāt.
Pa sīkām saknītēm, pa lauku kailu
Nāk Lieldienas un vēlas kūmās stāt
Tam priekam, kurš sēd šūpolēs kā gailis,
Tam priekam, kurš ir visu gadu krāts.
Nāk Lieldienas ar sengaidīto vēsti,
Uz debesīm kas skatienus liek celt,
Kas asnu prieku dvēselē sauc dēstīt
Un pūpolkokos saules zeltu smelt.
Saules staru zeltainās rīkstes
Palu steidzīgos ūdeņus per,
Krastos pūpolu mākoņi mīksti
Dzelmē savus atspulgus ber.
Vēju šūpoles augšā un lejā
Līdz pat galotnēm sirdi nes līdz.
Tai caur Lieldienu gaismu no jauna
Atkal dāvāts tiek cerību rīts……..
Priecīgas Lieldienas….

Ja Lieldienās ir lietus, tas līs katrā svētdienā līdz par vasarsvētkiem.

Lieldienās ēd zirņus, lai bagātību iegūtu.

Vāķies prom, gavēnīti,
A to miežu plācenīti:
Lielādiena atveduse
Košu olu vezumīnu.

Zaķis brīnās-kā tad tā?
Atkal olas kabatā!
Jākrāso tās krāsās maigās,
Lai var mīlēt zaķes baigās.
Olas ir nu ohohoo!
Garausis īsts Pikaso!

Pretī nāku smaidīdama,
Ļoti, ļoti gaidīdama.
Lieldieniņas nu ir klāt,
Jāsāk viesus aicināt.

Nepadodies tautu dēls…
Vīru svētkus svinēdams,
Sit citiem olas pusu,
Lai plist caulas brakscedamas!
Priecīgas un nesāpīgas Lieldienas!

Tā gaidu Lieldienu
Kā bāleliņu;
Aizgāja garām
Kā rīta rasa.

Dēj, mana vistiņa,
Div’ pauti dienā!
Atnāks māsiņa
Ar mazu bērniņu.

Mežmalītē, piesaulītē
Vāverīte olas krāso.
Zaķu tēvs pa taku cilpo –
Dziesmiņu par seksu svilpo.

Sen gaidīju, nu atnāca
Diženais lielais rīts,
Nu varēja šūpoties,
Jaunas meitas skatīties.

Lieldienā jākrāso olas, tad vistas dēs skaistas olas.

Zakīts iet pa zāli un smaida,
Zāle pa zaķīša pautiņiem skraida.
Zālīte beidzās, akmeņi sākās
Bez pautiem zaķis atnāca mājās.

Kalpa kārts šūpulītis
No vecām virvītēm;
Būt’ kāruši mani brāļi,
Būt’ sudraba virvītēm.

Ai odīti migulīti,
Nekod mani šovasar:
Jau es gan šūpojos
Visas trīs Lielasdienas:
Pirmu dienu, vidus dienu,
Pēdējdienas vakariņu.

Lieladiena, māmulīte,
Kur kārsime šūpulīti?
– Āz kalniņa lejiņēje,
Tai ābola sētiņēje.

Liela diena, Liela diena,
Mazas manas vilainītes;
Es apsedzu Lielu dienu
Ar mazām vilainēm.

Ja Lielā piektdiena ir skaidra – būs labs siena laiks.

Vācijā Lieldienas ir visu iemīļoti svētki, kur galvenais tēls ir zaķis, kas atnes krāsainas Lieldienu olas. Bērni aktīvi piedalās svētku sagatavošanā. Tie bērnu dārzā vai arī skolā izveido īpašus Lieldienu groziņus. Vecāki pirms svētkiem šājā groziņā saliek krāsotas olas, dažādus saldumus, rotaļlietas un tradicionālo šokolādes zaķi. Šo groziņu parasti paslēpj dārzā, bet bērni agri no rīta, kad pamostas, iet to meklēt. Pieaugušie šajos svētkos arī viens otru apdāvina.

Dodu olu bāliņami
Par šūpuļa kārumiņu,
Divas dodu tautiešami
Par augsto šūpošanu.

Kad vardes pa Lieldienām iet pāri pār lielceļu, tad sagaidāma lietaina vasara.

Lieldienas pirmo olu ēdot, nedrīkst to saskrāpēt, jo tad būs tik daudz slimību, cik olai skrambu.

Zaķiem šodien darba diena
Olas jāstiepj simtu viena,
Tiks tās krāsotas un sistas,
Tā ka bālēs ciema vistas…

Krāsosim, māsiņas,
Raibas oliņas.
Šķiņķosim bāliņam
Lieldienas rītā.

Glabāsim Lieldienu saulīti sirdīs,
Glabāsim Lieldienu prieku arvien,
Lai pazūd tumsa, kas dvēselēs tirdī.
Lieldienu saule lai atspīd arvien!

Liela nāca Liela diena,
Mazi mani bāleliņi;
Sagaidīju Lielu dienu,
I bāliņus izaugot.

Augstu, augstu šūpoties,
Tālu, tālu lūkoties,
Olu grozā ievelties,
Un no sirds priecāties!