Olu meklēšana. Zaķis Lieldienu rītā apciemo gandrīz ikvienu ģimeni ar bērniem, lai tiem dāvātu saldumus. Bet sākumā bērniem jāņem rokā groziņš un jāiet meklēt zaķa izdētās, krāsainās olas! Vecākiem iepriekš gan jāpaskaidro, kur tad zaķis tieši cilpojis un olas atstājis – olas var būt arī no šokolādes!

Hauksā – Francijas dienvidu pilsētā, ikgadu Otrajās Lieldienās pasniedz milzu omleti, kura sastāv no vairāk kā 4500 olām, tādējādi pabarojot vairāk nekā 1000 cilvēku. Tradīcija aizsākās Napoleona laikos. Napoleons un viņa armija bija ceļojuši cauri mazajai Hauksas pilsētiņai un piestājuši kādā ēstuvē, lai paēstu omleti. Napoleonam šī omlete tik ļoti iegaršojās, kad viņš lika pilsētas iedzīvotājiem savākt visas pilsētas olas, lai pagatavotu milzu omleti arī viņa armijai.

Eiropā un citviet pasaulē kā viens no populārākajiem Lieldienu simboliem ir pūkainais Lieldienu zaķis. Austrālijā Lieldienu zaķa vietā ir zvēriņš bilbijs, kas, līdzīgi kā zaķis, ir pūkains un ar garām ausīm. 1991. gadā Austrālijas biedrība “Anti-Rabbit Research Foundation” uzsāka kampaņu, lai aizstātu Lieldienu zaķi ar Lieldienu bilbiju. Austrālijā zaķus uzskata par kaitēkļiem, tā kā tie izrok alas lauksaimniecības zemju teritorijās un bieži mielojas ar zemnieku ražu.

Laistīties ar ūdeni ir viena no Polijas Lieldienu tradīcijām, tā tiek saukta – Smingus-Dyngus. Lieldienu rītā puiši izmanto spaiņus, ūdens pistoles vai citus priekšmetus, un aplej citus cilvēkus ar ūdeni. Pēc leģendas – meitenes, kuras būs visvairāk samirkušas, apprecēsies tuvākā gada laikā.

Latgalē Lieldienu tradīcijas vairāk balstās uz baznīcas tradīcijām. Lieldienu rītā cilvēki steidzas uz baznīcu, mājās paliek tikai bērni, veci un slimi cilvēki. Brokastis neviens nedrīkst ēst, kamēr no baznīcas nepārved “svētību” (olas, gaļu, sāli, sviestu un maizi). Šīs Lieldienu brokastis Latgalē sauc par atgavēšanos. Baznīcēni sacentās savā starpā: kurš pirmais pārbrauca no baznīcas, tas visu gadu būs pirmais darbā un turībā

Olu krāsošana. Ola ir pavasara saulgriežu simbols, kas apzīmē saules gaismu, jaunu dzīvību un pilnību. Neatņemama Lieldienu tradīcija ir olu krāsošana, kad, tās ietītas dažādos zaļumos, garšaugos un vārītas sīpolu mizās, mellenēs vai upeņu sulā, pārvēršas par krāšņiem mākslas darbiem. Senlatvieši ticēja, ka tas veicina labu satikšanu ģimenē.

Francijā Lieldienu simbols ir zvaniņš. Šis Lieldienu zvaniņš simbolizē prieku un jautrību. Vecāki bērniem koku zaros saliek ligzdas, kurās ir šokolādes olas, bet bērniem tās ir jāatrod un jānoceļ zemē

Grieķijas pilsetā Korfu Pirmo Lieldienu rītā notiek tradicionalā “Podu mešana”. Cilvēki cauri logiem sviež ārā puķu podus, katliņus un citus priekšmetus, ticot, ka tas simbolizē sveicienus pavasarim un jaunu, auglīgu ražu.

Islandē saudzīgi izturas pret tradīcijām – krāsotām olām, kuru galā ir dzeltens cālis. Cālis islandiešiem simbolizē jaunu dzīvi. Kopā ar olām uzdāvina arī atklātnītes, kurās ir īpaši piemeklēta spārnota frāze, kas dāvanu saņēmēju vai nu uzjautrinātu, vai dāvātu cerību, vai arī liktu aizdomāties par svarīgām lietām.

Norvēģijā tieši Lieldienās lasa kriminālromānus. Un tieši Lieldienu laikā izdevēji izdod īpašus Lieldienu kriminālromānus dēvētus par “Paaskekrimmen”. Tiek uzskatīts, ka šī tradīcija aizsākās 1923. gadā, kad viens grāmatu izdevējs tā jaunā kriminālromāna reklāmas izvietoja avīžu pirmajās lapās tieši Lieldienu laikā. Šīs reklāmas tik ļoti līdzinājās īstām ziņām, ka Norvēģijas iedzīvotāji nemaz nesaprata, ka tas ir tikai reklāmas triks.

Olu kaujas. Lieldienās mēģina noskaidrot, kuram ģimenes pārstāvim padevusies visstiprākā ola, laiks kaujām! Vispirms sitās ar asāko olas galu, tad ar resnāko. Sens ticējums vēsta, ka tam, kuram šī ola ir visstiprākā – ilgi dzīvos! Tas, kurš uzvar kaujā, patur sakauto sev, lai vēlāk redzētu un izvērtētu, kurš bijis visveiksmīgākais. Taču, ja tās sanākušas īpaši skaitas un ir žēl tās sasist, ar olām šajā dienā mēdz arī mainīties! Mielojoties ar šo svētku simbolu neaizmirsti uzbērt tai sāli, jo pretējā gadījumā turpmākajā gadā nāksies daudz melot.

Šūpošanās. Kā olu krāsošana, arī šūpoļu kāršana un šūpošanās ir viena no galvenajām tradīcijām Lieldienās. Šūpoļu izgatavošana un kāršana bija vīru darbs. Pati šūpošanās ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu Lieldienu rītā. Šūpošanās ar maģijas palīdzību it kā palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai. Nozīmīga bija vietas izraudzīšana šūpolēm. Piemērotākā vieta parasti bija augstākā kalnā, lai šūpoles jau varētu ieraudzīt no tāluma. Šūpoles vairījās kārt ūdens malā, lai māsiņai nesamirktu villainītes, lai nenokristu vainadziņš. Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās beigšanas, šūpoles nedrīkstēja atstāt, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus. Šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties.

Somijas rietumos Pirmajās Lieldienās dedzina milzīgus ugunskurus, jo uzskata, ka uguns atbaida raganas, kas lido apkārt laika posmā starp Lielo Piektdienu un Otrajām Lieldienām.

Vācijā Lieldienas ir visu iemīļoti svētki, kur galvenais tēls ir zaķis, kas atnes krāsainas Lieldienu olas. Bērni aktīvi piedalās svētku sagatavošanā. Tie bērnu dārzā vai arī skolā izveido īpašus Lieldienu groziņus. Vecāki pirms svētkiem šājā groziņā saliek krāsotas olas, dažādus saldumus, rotaļlietas un tradicionālo šokolādes zaķi. Šo groziņu parasti paslēpj dārzā, bet bērni agri no rīta, kad pamostas, iet to meklēt. Pieaugušie šajos svētkos arī viens otru apdāvina.