Es vēlā vakarā
Ar meitām mielojos,
Viņas man plaudi deva
Es viņām asarēnu.

Visas labas tās zālītes
Līgo dienas vakarā
Vēl labākas tās vālītes
Kas meitiņai rociņā

Nafig man tie Līgo svētki
vienu reizi vasarā!
Kad es gribu tad es dzeru,
kaut vai rītā vakarā!
Priecīgas Pohas
P.S Iedzer pats un izglāb draugu

Nāc pie manis, tautu meita,
Ar savam stellītēm;
Man pašam atspolīte,
Divi zīda kamoltiņi.

Lācīt,s tup mežmalē,
Es lādēju pistolīti.
Lācim šāu, meitai trāpu
Pašā laimes caurumā.

Tu, puisīti, mietu nesi,
Es nes’ mieta caurumiņu;
Visu mūžu mietu mēji
Tai vienā caurumā.

Trīs reizītes cīrulītis
Lec uz augšu dziedādams,
Ieraudzījis cielavai
Zem ļipiņas melnumiņu.

Vai, manu gailīti
Sarkanu seksti,
Tā knapa meitām
Vēdera galu.

Jānis atlūzis pie pirts-
Salauzta ir viņa sirds
Līga saka: neņem ļaunā-
Iesim nokniebsimies saunā!

Kur meitiņas apčurāj’šas,
Aug zāle žuburiem,
Sanāca stalti dēli
Sprauž pie savas cepurītes.

Vecais mani jaunu ņēma,
Bet raženi turējās:
Trīs reiziņas naksniņā
Kā līgot nolīgoja!

Līgo vakars zemi klāj,
Jāņa tēvs pār laukiem slāj,
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis surogāts!

Meita guļ mauriņā,
Zutis līda vēderiņā.
Nebij zutis, nebij zutis,
Tā bij puiša pipelīte.

Došu savu ezeriņu
Kumeliņu peldināt.
Ne tik dziļi, ne tik sekli,
Pa pavadas galiņam.

Sarijušies riepu dūmus,
Līgotāji meklē krūmus,
Rītam austot, Jānis klusi
Streipuļo uz māju pusi

Līgo nakts jau daudzus gadus
Diktē noteikumus savus-
Alus kausus pilnus liet,
Papardīti meklēt iet,
Kurš tās ziedu atradīs-
Mīlas nakti izbaudīs!

Dziedat, meitiņas,
Es jums maksāšu,
Es došu sīpolus
Ar visu kātu.

Lai līgoja kas līgoja
Kāmītis tas nelīgoja
Visi Jāņi apkārt dumji
Pliki lēca pār uguni

Līgo zāles labas bija
Jāņu puisi staltu dara
Savus augumus tie vija
Jāņu bērnus priekā rada

Lecu, lecu, deju, deju
Ar sudraba bīlādīti,
Smuks puisītis pretimlēca
Ar dimanta atslēdziņu.

Nava tāda mūs’ māsiņa,
Kā vakar atstājām,
Jau tā bija dūrusies
Uz ozola pazarīti.

Es puisītis, tu meitiņa,
Iesim abi vālēties;
Tev silīte, man vālīte
Vēderiņa galiņā.

Tu, puisīti, virsū guli,
Es gulēju apakšā;
Es uz Dievu skatījos,
Tu ellē raudzījies.

Dod, Dieviņi, lietum līt,
Nejās puiši pieguļā!
Būs manam lācīšam
Stabulīte mutītē.

Dižas meitas diži puiši
Kaili pāri gunim lēca
Jo guntiņa dega koši
Jo augstāki kājas cēla

Labrīt, māsiņ,
Kā labi gulē’?
-Gan labi gulē’,
Bet viena vain’:
Viena paša diža blusa
Visu nakti kustinē’.

Ilzītē māsiņā
Sarkans zīda priekšautiņš.
Aiz tā zīda priekšautiņa
Vāverīte žākstījās,
Vāverīte žākstījās,
Sarkanzuti gaidīdama.

Es puisītis, tu meitiņa,
Iesim abi vālēties:
Tev ir laba sārmu silem
Man ir laba bungu vāle.

Ciema puiši, šurp nākdami,
Rīku ziepes balināja;
Še atnāca, še iegrūda
Pašā speltes caurumā.

Puiši mani mežā sauca,
Solās putnus parādīt.
Ne aiz krūma neaizgāju
Jau putniņš šakumā.

Zverbuleits navarēja
Iz kojenu nutupet,
Iraudzeja cilovenai
Div’ pupenis ozutī.

Visi gunij pāri lēca
Kāmītis tas gan nelēca
Nabagam(i)smagi pauti
Tādi prieki nav(a) ļauti

Alu, alu, alus puisi!
Kur palika alus puisis?
Alus puisis pagrabā
Ar meitām biksas maina!

Kas spīdēja, kas vizēja
Papardīšu krūmiņā?
Tautu dēla acis dega
Uz meiteņu augumiņu.

Iekš papardītēm Jānis elsa,
Un kaut ko Līgai ausī melsa,
No rīta Jānim mute sausa,
Un Līga jož pēc alus kausa.

Došu, došu puisīšam,
Ko vakar pasolīju:
Došu savu baltu vietu,
Iešu pati klātgulēt.

Es redzēju melnu kraukli
Uz vēdera knābājam;
Tas nebija melnais krauklis,
Tā bij puiša pipelīte.

Nāc, kundziņ, apraudzīt,
Kāda man dzīvošana:
Sarkans ceplis melnu jumu,
Ar tapiņu aizbāžams.

Puiši pēc meitenēm lūkojās,
Meičas pēc puišiem līgojās,
Vainadziņš galviņā neturās,
Jāņu naktī viss notiekās!

Ak tu krupi, tautu meita,
Tavu smuku pupu šņoru!
Man iztrūka bikšu kņope,
Uz tevim raugoties.

Lai saulīte kur uzausa,
Pliki guļ jāņu bērni,
Mīlas huņi tos pasauca,
Steigā jāmet nost ir tērpi.

Ak, tu bikšu ābolīti,
Tavu skaistu atslēdziņu:
Tu atslēdzi meitiņām
Mīlestības avotiņu.