Līgo Svētki - Apsveikumi, Dzejoļi, Pantiņi, un Novēlējumi

Pikantā spēle ar avīzi. Jāizspēlē, kurš pāris dejos uz mazāka avīzes gabaliņa, bet tad jau var sākt to burzīt. Šajā spēlē vīrietim jāapsēžas, avīzes noliekot sev klēpī, bet sieviete, apsēžoties klēpī, mēģina to pēc iespējas vairāk saburzīt – uzvar tas pāris, kura avīze saburzītākā.

Ja nopin vārpu vainagu, tad ir laba raža.

Kas spīdēja, kas vizēja
Papardīšu krūmiņā?
Tautu dēla acis dega
Uz meiteņu augumiņu.

Lielais Jānis, mazais Jānis!

1. Lielais Jānis kalniņā strīķē savu izkaptiņ’, 2x
Trin, Jānīt, trin, Jānīt, trin, Jānīt, izkaptiņ’! 2 x (vai vairāk)
2. Ja tu labi neiztrīsi, izkaptiņa nekodīs!
Trin, Jānīt, trin, Jānīt, trin, Jānīt, izkaptiņ’!
3. Mazais Jānis lejiņā taisa savu stabulīt’.
Tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, stabulīt’!
4. Ja tu labi netaisīsi, stabulīte neskanēs!
Tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, stabulīt’!
5. Meitenīte, zilacīte, patur’ Jāņa stabulīt’!
Tur’, meitiņ, tur’, meitiņ, tur’, Jāņa stabulīt’!
6. Ja tu labi neturēsi, stabulīte neskanēs!
Tur’, meitiņ, tur’, meitiņ, tur’, Jāņa stabulīt’!

Dalībnieki sastājas divos vienādos dārziņos; viens – iekšējais, otrs – ārējais. Vienā stāv puiši, otrā – meitenes. Dziedot panta pirmo pusi, ārējais aplis kustās pa labi, bet iekšējais – pa kreisi, un šis virziens saglabājas visu spēles laiku. Dziedot otro daļu, kāds spēlētājs no iekšējā dārziņa (to sarunā iepriekš) pāršķeļ ārējo apli un izved savējo ārā. Bet tas, pie kā kreisās rokas tika pārcirsts ārējais aplis, ieved savējos iekšā. Tā katrā pantā vidējais dārziņš mijas vietām ar ārējo. Tam, kas ved iekšā, jāiet lēnāk, savukārt tam, kurš dalībniekus ved ārā, ir jāpasteidzas. Izmainīšanās notiek panta otrajā daļā, un, ja nepaspēj samainīties, otro panta pusi dzied vēlreiz.

Iekš papardītēm Jānis elsa,
Un kaut ko Līgai ausī melsa,
No rīta Jānim mute sausa,
Un Līga jož pēc alus kausa.

Nelīst`, lietus, nelīst`, lietus (līgo! līgo)
Šodien lietus nevajaga (līgo!) –
Salīs manas Jāņu zāles,
Salīs paši Jāņa bērni.

Dod, Dieviņi, Saules gaismu,
Dzen lietiņu jūriņai,
Lai iekūra Jāņa bērni
Kalnā Jāņa uguntiņu.

Pļavās, kur līgotāji pāri gājuši, zāle aug leknāka

Līgo dienā pie kūts durvīm sprauž mežrožu zarus, lai ragana netiek slaukt govis

Līgo, Jānīt, līgo!
“Kā katru gadu Janka alu raudzē.
Ik dienu pagaršo, vai ir jau gana labs.
Vien Milda rūc: – Tu, vecais, aknas saudzē,
Lai Jāņos nav mums jārotā tavs kaps!
/I. Šteinberga/

Dabas parādība, ko jāņu bērniem vēlams sagaidīt pēc līgošanas, lai vasarā nenāktu miegs.
(Saullēkts)

Prieku, līksmi Līgo svētkos
Veiksmi saldos papardgrēkos
Tad vēl gaļinš, uguns liesmas –
Draugu pulkā līksmas dziesmas!

Līgo veci, līgo jauni, kamēr Jāņu uguns degs;
Līgosim mēs šo naksniņu, kamēr rīta saule leks.
Citu gadu gaidīsim, kad Jānītis atkal nāk,
Tā, lai mūsu bērnu bērni vienmēr Līgo dziesmas māk.
/A. Legzdiņš/

Aitas rasotā pļavā
Senos laikos peldināja aitas Jāņa dienas rasā, lai tām būtu bieza un skaista vilna. Arī paši mazgājās rasā, lai būtu skaisti. Spēle ir ar to saistīta. Vadītājs – Jāņumāte stāv vienā pusē, vilks – kāds dalībnieks, paslēpies citā pusē, visi pārējie dalībnieki – aitiņas – “ganās” pļavas pretējā pusē. Jāņumāte sauc, aitiņas atbild:
– Aitiņas, mājās!
– Nevaram! (drebelīgā balsī).
– Kāpēc nevarat?
– Vilks krūmos!
– Ko viņš tur dara?
– Zobus trin!
– Cik asi vilkam zobi?
– Kā zobens!
– Un cik spožas acis?
– Kā mēness! (Dialogu pēc patikas var turpināt un pārveidot).
– Aitiņas, mājās!
Nu tad visas aitiņas skrien pie Jāņumātes, bet vilks mēģina noķert. Noķertās aitas pārvēršas par vilkiem un to paliek arvien vairāk. Kad paliek divas aitas, tās paliek par Jāņumāti un vilku nākamajā spēlē.

Jānīts bēdīgs sēzh pie pirts
salauzta ir viņa sirds
Līga alu nozagusi
visu krūmā izdzērusi

Spožās tālēs Jāņu zāles
Ziedot apžilbina acis.
Cik to tūkstoši? Vai simti?
It neviens man nepasacīs.
Pinot zāļu galvas rotu,
Dāsnās vasariņas dotu,
Lieku ziediņu pie zieda,
Mīļas līgodziesmas dziedu.
/I.Bērza/

Līgo dienā pie vārtiem un mājas durvīm sprauž pīlādžu zarus, lai raganas un velns netiek sētā un mājā iekšā.

Visas puķes uzziedēja,
Papardīte neziedēja,
Tā ziedēja Jāņu nakti
Zeltītiem ziediņiem.

Kas tos Jāņus ielīgoja?
Mūsu pašu ciema ļaudis!
Pirmie gani, pēc arāji,
Visupēci jaunas meitas.

Kuriet augstu Jāņa guni
Pašā Jāņa vakarā.
Jāņa bērni nosaluši,
Jāņu zāles lasīdami.

Šķil uguni, pūt uguni
Pašā Jāņa vakarā,
Pūt ārā ienaidiņu
No maliņu maliņām.

Dedzi gaiši, Jāņa gune,
Pār deviņi novadiņi,
Pār deviņi novadiņi,
Līdz saulīte rotāsies.

Cik gaismiņa atspīdēs,
Tik ļautiņi svētīsies,
Tik ļautiņi svētīsies,
Jāņa nakti līgojot.

Ja līgo vakarā visās ēkās sasprauž pīlādžu zarus, tad pērkons tajās nespers.

Līgo veci, līgo jauni,
Kamēr Jāņu uguns degs,
Līgosim mēs šo naksniņu,
Kamēr rīta saule lēks.
Citu gadu sagaidīsim,
Kad Jānītis atkal nāks.
Tā lai mūsu bērnu bērni
Vienmēr līgo dziesmas māk.

Došu, došu puisīšam,
Ko vakar pasolīju:
Došu savu baltu vietu,
Iešu pati klātgulēt.

Līgo svētku galdā vienmēr lika Jāņu siera rituli, kas arī ir kā saules simbols. Balstoties uz seno latviešu ticējumiem, siera uzlikšana galdā veicināja govs piena došanu nākamajā vasarā. Svētku galdā liek visu apaļu – pīrāgus, maizi un maizītes, plāceņus, pirmās zemenes un citu.

Es redzēju melnu kraukli
Uz vēdera knābājam;
Tas nebija melnais krauklis,
Tā bij puiša pipelīte.

Ej pa virvi, nelīgojoties: Uz grīdas ar krītu novelk svītru vai noliek auklu, pa kuru droši un nelīgojoties jānoiet. To var padarīt jautrāku ar līniju taisot līkločus un zigzagus.

Līgo lauki, līgo pļavas,
Savas dienas gaidīdami;
Kad atnāca Jāņu diena,
Visiem ziedu seģenītes.

Jānīts savu Līgu sēja
Pie akmeņa sētiņā.
Pats Jānītis tautās ies,
Papardes ziedu lūkoties.

Jānīts savu Līgu nesa
Līdz kalna galiņam,
Jo tai grozā siers un desa,
Un pa kādam aliņam.

Sporaugi, kas atbilstoši Jāņu leģendai reizi gadā, Līgo naktī uzzied.
(Papardes)

Nāc, kundziņ, apraudzīt,
Kāda man dzīvošana:
Sarkans ceplis melnu jumu,
Ar tapiņu aizbāžams.

Ar skanīgu līgo
Lai Jāņunakts zied.
Lai uguns uz sauli
Un vasaru iet.

Puiši pēc meitenēm lūkojās,
Meičas pēc puišiem līgojās,
Vainadziņš galviņā neturās,
Jāņu naktī viss notiekās!

Lai saulgriežu naktī līgotājus silda Jāņuguns liesmas,
Un sirdī ikkatrā skan gaismas dziesmas!

Ak tu krupi, tautu meita,
Tavu smuku pupu šņoru!
Man iztrūka bikšu kņope,
Uz tevim raugoties.

Līgojam divi vien,
Līdz trešo dabūsim;
Bridīsim pār upīti,
Tur trešo dabūsim,
Vai būs polis, vai būs leitis,
Vai dižens tēva dēls.

Lai saulīte kur uzausa,
Pliki guļ jāņu bērni,
Mīlas huņi tos pasauca,
Steigā jāmet nost ir tērpi.

Ak, tu bikšu ābolīti,
Tavu skaistu atslēdziņu:
Tu atslēdzi meitiņām
Mīlestības avotiņu.

Prieku, līksmi Līgo svētkos
Veiksmi saldos papardgrēkos
Tad vēl šasliks, uguns liesmas –
Draugu pulkā līksmas dziesmas!

Klusi, klusi, Līga alu nodzērusi.
Desmit Jāņus nodevusi,
Jāņa sieru pārdevusi,
Desmit eiro ieguvusi.

Lai saimnieki būtu pārtikuši, Līgo un Jāņos augstu jāmet jāņuzāles, no vissīkākā zaļumiņa līdz plašajiem tīrumiem un dārziem viss jāapdzied!

Līgo, līgo, ozoliņi,
Ar visām bitītēm:
Gan tu drīzi aizlīgosi
Kurzemnieku upītē.

Kā tiek dēvēta Līgo dziesmu dziedāšana?
(Līgošana)

Līgo rudzi, līgo mieži,
Līgo visa labībiņa;
Kāpostiņi nelīgoja,
Līgo paši stādītāji.

Papardes ziedu varot atrast tikai tad, ja meklē ar sev nolemto cilvēku.