Senie latvieši ticēja, ka tas, kas sameklē papardes ziedu, dabūs bagātību, laimi un iespēju izzināt noslēpumus. Bija uzskatīts, ka papardes zieda sameklēšanu aizkavē ļaunie gari un raganas. Senie latvieši bija izgudrojuši dažādas paražas un ticējumus, kas it kā palīdzēja sameklēt papardes ziedu. Senie latvieši tāpat kā mūsdienās cilvēki nodevās miesiskā papardes zieda meklēšanai. Papardes zieda meklēšana un mīlas aktu saistība slēpjas papardes zieda vizuālajā līdzībā fallam, kas ir viens no Līgo svētku simboliem auglības kontekstā. Ikviena meita vēlējās ieņemt bērnu tieši Jāņu naktī, jo likumsakarīgi tieši pavasarī dzimušajiem bērniem vienmēr bija lielākas izredzes izdzīvot. Vispār Līgo svētku laikā valdīja seksuālā vaļība, jo tika uzskatīts, ka erotiskām nodarbēm ir maģiska nozīme, kas labvēlīgi ietekmē radošo veģetācijas spēku jeb auglību, tādējādi veicinot vispārēju dabas enerģijas palielināšanos.

Līgo svētki sākas ar mājas un apkārtnes kopšanu – slaucīšanu, mazgāšanu, nezāļu ravēšanu, zāles pļaušanu, apkārtnes sakārtošanu. Šī gatavošanās fāze ir būtiska, jo tā ir Līgo svētku svinēšanas komponente, kurai arīdzan, tāpat kā pārējām tradīcijām, ir sava jēga un simboliskā nozīme.

Līgo dziesmu dziedāšanu sauc par līgošanu. Līgošanas ir, lai veicinātu auglību un noverst nelaimes. Līgošana, tāpat kā šūpošana, ir dzīvības spēku atjaunošanas un pastiprināšanas rituāls, kā arī kopējā dzīves ritma iekustināšana. Līgošana sākas jau divas nedēļas pirms Līgo svētkiem, tad to dēvē par ielīgošanu.

Mājas pušķošana ar zālēm, zariem un ziediem ir īpaša tuvināšanās dabai, ļaušana tai ieiet savās mājās. Aiz mājas sijām tika spraustas papardes, bet apkārt mājai un uz durvīm stiprināti pīlādži, lai ļaunums netiktu iekšā. Pēc latviešu priekšstatiem vasaras saulgriežu laikā augos koncentrējas liels auglības spēks, kuru cilvēks var piesavināties, tāpēc Jāņi ir piemēroti arī ārstniecības augu vākšanai.

Tradīcija no saules rieta līdz saules lēktam dedzināt Jāņu uguni jeb Jāņu sveci ir saistīta ar simbolisku gaismas pārnešanu uz nākamo gadu. Uguns dedzināšanas vietai ir jābūt augstākajā vietā, tā kā jāņuguns godina un aicina gaismu. Ar Jāņu ugunskuru ir saistīta arī tāda tradīcija kā lēkšana pār ugunskuru, jo ugunij Līgo svētku kontekstā tiek piemērota arī šķīstīšanas, attīrīšanas un apbrīnojama spēkavota nozīme.

Vainaga pīšana ir rituāls, kas svarīgs ir neprecētām meitām – vainagā tiek iepīts zieds pēc zieda, kuriem katram piemīt sava nozīmē, tādējādi piesaistot mīlestību un lolojot cerību par precībām. Neprecētām meitām ir arī zīlēšanas tradīcija pēc pusnakts, Jāņu naktī noņemt savus ziedu vainagus un mest tos ozola zaros. Cik reizes vainags neieķeras zaros un nokrīt zemē, tik gadus vēl jāgaida līdz precībām.

Ja pagalmā vidū aug liepa, tās zaros neprecētās meitas met savus vainadziņus, tā zīlējot preciniekus. Der arī ozola, ābeles un cita žuburota koka zari. Arī ūdenī var mest vainadziņu un zīlēt.

Visi darbi bija pabeigti vienu dienu pirms Līgo, pēc tam tika kurināta pirts. Tad, kad pirtī gāja vīrieši un sievietes kopā, bija maģisks brīdis. Atsevišķi vīrieši un sievietes sāka iet pirtī, kad to noteica kristietība. Pirtī tika veikti dažādi garīgās un fiziskās attīrīšanās rituāli.

Līgo dienā un Jāņos sievām un meitām no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts vainags galvā ir kā burvju aplis, kas padara tās skaistas, gudras un auglīgas.

Kārtīgam līgotājam visu Jāņu nakts jāpavada nomodā. Nakts beidzas ar mazgāšanos rīta rasā. Sens ticējums vēsta, ka Jāņu rītā jābrien pa rasu, jo tad apavos sabiršot nauda. Savukārt sievietēm rasā jāmazgā seja, lai iegūtu skaistumu.

Līgo un Jāņos dziedot dziesmas pret skauģiem un burvjiem, atmuguriski jāvelk pīlādža koks. Ar pīlādzi var apiet dzīvojamo ēku, kūti, pirti, dārzu, arī izbakstīt kurmja rakumus, lai tie nerakā laukus. Kad viss apstaigāts, pīlādzi iesprauž pagalma viducī.

Zīlējot Jāņu naktī, var tikt gan pie vīra, gan bagātības un citādi uzlabot savu dzīvi. Ja Jāņu naktī ap pusnakti skatīsies ūdens glāzē caur gredzenu, var ieraudzīt līgavaiņa seju. Ja iet gulēt ar vainagu galvā, tad visi sapņi piepildīsies. Ja ap pusnakti bridīs pa ūdeni, būs bagātība. Jāņu naktī paparde zied zelta ziediem; kas to redz ziedot, tas var izteikt vienu vēlēšanos, kura piepildīsies. Savukārt, lai iegūtu skaistumu, Jāņu rītā ir jāmazgājas rasā. Zīlēja ļoti daudz, līdz ar to Jāņi un Līgo bija sava veida buršanās periods.

Līgo svētku laiks bija piemērotākais laiks pirts slotu siešanai un zālīšu vākšanai, no kurām gatavot tējas un uzlējumus, jo tad šīm lietām piemīt dziedniecisks spēks, kas vairo gan veselību, gan skaistumu, gan labklājību.

Līgo svētku galdā vienmēr lika Jāņu siera rituli, kas arī ir kā saules simbols. Balstoties uz seno latviešu ticējumiem, siera uzlikšana galdā veicināja govs piena došanu nākamajā vasarā. Svētku galdā liek visu apaļu – pīrāgus, maizi un maizītes, plāceņus, pirmās zemenes un citu.

Lai saimnieki būtu pārtikuši, Līgo un Jāņos augstu jāmet jāņuzāles, no vissīkākā zaļumiņa līdz plašajiem tīrumiem un dārziem viss jāapdzied!