Sirsnīgi Apsveikumi, Dzejoļi Mātes dienā

Šo dzīvi dzīvojot, man vienmēr šķitis
Ka savāds spēks ir tavai mīlestībai, māt.
Vienalga – laimīgs es vai izmisumā kritis,
Kā sargeņģelis tu man vienmēr esi klāt.

Paldies Tev Mamm,
Par visu ko man dzīvē devi,
Par vārdiem kuri spēja mierināt..
Kad mīlestībā nebiju es saprasta
Un izmisumā sāpināta.
Bij dienas tad, kad trūka maizes
Un naudas nebija mums Mamm
..bet tu to vienmēr spēji atrast, es pat nesapratu, kā..!
Tu raki puķes, slotas sēji, ir neaprakstami amatu tev daudz,
Tu kautko pārdosi un atkal izlīdzēsi,
Lai pateiktu, ka darbs nav kauns.
Tu iemācīji man dzīvot, no bezizejas ceļu rast..
Tu iemācīji darbu mīlēt, un savām rokām daudz ko prast.
Es vēlos pateikt Mamm tev paldies
Un ziedus šos no sirds tev dot.
Un piedod, ja kāds vārds tev skarbāks pateikts un uzmanības mazāk dots.
Es mīlu tevi Mamm, tāpat kā agrāk
Kaut arī nesanāk man būt tev vienmēr klāt.

Un tava sirds, tā dārgumu lāde visīstākā,
pasaulē vislielākā un vērtīgākā ,
tā pildīta ar visdārgākajām lietām,
ar zeltainiem smaidiem,
kas ziediem liek uzplaukt vēl un vēl,
ar maigiem glāstiem,
siltiem apskāvieniem,
kas dod drošības sajūtu, pat negaisa laikā.
Un tava balss, tā liek aizmirsties,
vārdi nomierina,
Tavi sirds puksti tie atdzīvina.
Blakus tev es esmu laimīga,
esmu droša un smaidīga.
Esot blakus tev šķiet laiks apstājies,
pasaule tik niecīga un sīka,
Blakus tev mīlestība ir bezgalīga.

Ak, māt, Tev manā sirdī liela vieta,
To vārdods pateikt nezināju.
Kad Tevis pietrūkst, sirds kļūst cieta,
Nekur man nebūs miera māju.
/E.Zālīte/

Sava mūža Sarkano grāmatu
Ja par sevi Tu uzrakstītu.
Katra rinda mums pretī starotu
Bites čaklumu, ticību Debesīm.
Baltu lūgsnu un pīlādža spītu.
Katra rinda pretī mums dziedātu
Ziediem apvītu saules rītu.
Tava dzīve kā svētavots bijusi.
Mūsu dzimtas saknes ar dzīvību
Saules lāsēm lai padzirdītu.
/K. Apškrūma/

Ai, māmulīt, māmiņ, par ceriņa zaru
Es gribētu šorīt pie loga tev plaukt
Kļūt vēlētos ļoti par saullēkta staru,
Kas pirmais pie tevis jo agri grib nākt
Varbūt pat vēl labāk,
Ja šorīt es būtu
Par dziedoni cīruli pārvērties jau
Tad skaistākās dziesmas
Tu, māmiņ, sev gūtu,
Kas teiktu bez vārdiem – Cik laba Tu man.

Tu mīļuma lāsi un skaistuma lāsi
Dod padzerties mums, kad slāpst.
Tu saudzīgiem vārdiem dvēseli glāsti
Un ieliec vasarā zudušo sapni.
Kad liekas – pazaudēts viss.
Tu tumšākā naktī siltuma avots,
Kad pavards ir nodzisis.
Tu priekos un sāpēs vienīgā, māt,
No dzīves sākuma esi mums klāt.
/K.Apškrūma/

Tavas rokas vēju glāsta,
Tavas rokas sauli nes,
Nav par tavām rokām labām
Siltākas uz pasaules.

Māt, Tu redzi kādu esi mani radījusi.
Tu tā, kas mani ļoti esi mīlējusi,
Paldies par sirsnību, par gadību, par laimi,
Ko audzinot man esi dāvājusi.
Tu zini, Māt, es esmu pateicigs par to!
Ir bijis tā, ka esmu sāpinājis Tevi,
Ir grūti bijis mani izprast, Māt.
Par visu to es piedošanu lūdzu,
Es tagad cenšos dzīvot savādāk.
Paldies par skaisto bernību, par mājām,
Par glāstiem, uzslavām paldies Tev Māt!
Par brīžiem kad mēs kopā visur gājām
Un atsteidzies, kad nācās mierināt.

Tu mīļā, mīļā māmiņa,
Es mīlu tevi kā nevienu,
Tu esi manim dārgāka
Par saulīti un baltu dienu.

Tu vienmēr esi labiņa
Un žēlo mani katru brīdi:
Riet saule, aiziet dieniņa,
Bet tu arvienam silti spīdi.

Pie tevis nāku nākdama,
Vai manim bēdas ir vai prieki,
Tev pieder katra domiņa,
Vai svarīgs kas vai kādi nieki.

Tu mīļā, mīļa māmiņa,
Par visu vairāk mīlu tevi-
Man balta dzīves taciņa:
Tu savu sirsniņu man devi.

Manai mātei!

Paldies par šo dienu un daudzajām jau aizvadītājam
… ka protu par tām priecāties.
Paldies par brāļiem un māsām,
… un spēju mīlēt viņus no sirds.
Paldies par sirsnību, laipnību un gudrību,
… un prasmi to novērtēt.
Paldies, ka esmu,
Un lūdzu nenoveco!
Tavs jau pieaugušais bērns …

Paliec jauna, tikpat skaista paliec,
Tādai sirdij lemts nav novecot,
Kura, dāsni labestību dalot,
Saules mirkli katram dāvāt prot.
/K.Apškrūma/

Mīļā mana māmuliņa
Mīļi mani audzināja,
Tina linu palagos,
Liepā kāra šūpulīti.

Tu, māt, man rīta saule,
Tu rudzu druvu dziesma man.
It visas ilgas, it visus sapņus
Tu devi pasaulei.

Tu mīļā, miļā māmiņa
Es Tevi mīlu kā nevienu
Tu esi manim dārgāka par saulīti un balto dienu
Tu vienmēr esi labiņa
Un želo mani katru brīd
Riet saule, aiziet dieniņa
Bet tu arvien man silti spīdi.

Manu mīļo māmulīt,
Tev ir svētki pienākuši.
Sveicienus tev mīļus sūtu,
Lai tu manim vienmēr būtu

Pasniedz savas rokas pretī,
raupjās saujās sauli sniedz
un, ar savu gaišo smaidu,
vēlreiz bērnam justies liec

Ļauj man vēlreiz iegrimt miegā,
galvu Tavā klēpī likt
un pie seno dienu sapņiem,
tā kā bērnībā, reiz tikt

Ļauj man atcerēties vārdus,
kurus sirdī spēju rast,
tikai, diemžēl, tajās dienās
pateikt nespēju Tev prast

Vēlreiz bērnību ļauj meklēt,
vēlreiz Tavā sirdī smelt,
lai es smago dzīves nastu
spētu viegli plecos celt

Ja man ļautu vēlreiz dzīvot,
vēlreiz mīlestību krāt,
kā visdārgāko no rotām,
Tevi sargātu es, māt!

Rītā celsies māmulīte,
Manu velti uzies drīz.
Saulīte pavisam glīta
Viņas skatus apzeltīs.

Teikšu:- Tev, tas māmiņ, labā,
Tev šī saule spoži spīd.
Viņa tavu smaidu glabā,
Cels tā mani katru rīt.

Tad es arī laba augšu,
gaiša mana taka būs.
Tavos darbos talkā traukšu,
Lai tev rokas nepiekūst,

Lai tu saules mūžu vari
Mani dzīvē pavadīt,
Lai ik diena saules stari
Apsveic tevi, māmulīt!
/I.Lasmanis/

Bērnam Tu vienmēr esi visskaistākā,
Un vienmēr vismīļākā,
Tu esi viņa pasaule un patvērums,
Tu esi viņu radījusi
Un savu mūžu viņam novēlējusi,
Jo viņš tavs bērns, un tu tā māte!

Tavas rokas vēju glāsta,
Tavas rokas sauli nes,
Nav par tavām rokām labām
Siltākas uz pasaules

Skan tava šūpļa dziesma krūtīs –
tā katrā dzīves solī man ir klāt,
skan priekos, bēdās, kad ir grūti,
skan sirdī man, ak mīļā, labā māt…
/A. Krūklis/

Kluss starojums no mātes. Klusums tīrs.
Te neejiet, te – viņa ziedējusi.
Te nelāčojiet – ābeļziedos viss,

un lakatiņš, ko viņa atstājusi
kā lūgšanu par mani, Visiem mums,
lai drošāki, lai stiprāki mēs justos.
Ir mātes vārdā dīvains noslēpums.

Vēl pieauguši, naktīs saucam: māmiņ!
/A. Rancāne/

Cik pasaulē māmiņas skaistas ir daudzas
Ar sirsnīgu skatienu, saulainu smaidu-
Par skaitāko savējo katrs mēs saucam
Kas ceļā mūs pavada, mājās mūs gaida
Cik reti mēs māmiņām dāvājam ziedus
Cik bieži mēs māmiņām nodarām gauži,
Bet māmiņas labās it visu prot piedot
Vien sirmāks kāds pavedien deniņos aužas…
To maigumu jūtot ,ko bērnībā guvām
Mēs lielāki augsim un gudrāki kļūsim –
Vien nebēdā ,māmiņ, ka vecums nāk tuvāk
Tu mūžam man pati visskaistākā būsi!

Tā kā gara saules diena
Esi, mūsu, māmulīt.
Tava siltā, jaukā gaisma
Devīgi mums ceļā krīt.
Mīļāko no visiem paldies
Vēlas sirds tev pasacīt.

Tikai tad, kad pašas kļūstam mātes,
Savējās daudz labāk saprast sākam…
Kāpēc neiet gulēt? Ko pie loga gaida?
Skat, jau pirmais ausmas stars krīt sejā gurušā!
Katram vecumam – savs ziedēšanas skaistums,
Katram vecumam – savs gaidīšanas laiks…
Tāpēc jau mēs esam mātes savām meitām:
Viņu gaidīšana – mantojums, kas svēts

Tā kā gara saules diena
Esi, mūsu, māmulīt.
Tava siltā, jaukā gaisma
Devīgi mums ceļā krīt.
Mīļāko no visiem paldies
Vēlas sirds tev pasacīt.
Un bieži aizmirsdama sevi,
Tu visu spēji atdot mums,
Kas tādu spēku Tev, māt, ir devis,
Mums paliks mūžīgs jautājums!

Mīļo, mīļo māmuliņ
Paldies tev par visu,
Paldies par buču
Ko no rītiem man sniedz,
Paldies par smaidu
Kas tev sejā mirdz
Un izplaukst kā liliju zieds,
Paldies par mīļajiem vārdiem
Kas nāk no tevis ik dienu kā saulriets,
Paldies, ka neesi ciets kā miets
Bet mīksts kā salds miegs,
Paldies, ka esi man kā plaukstošs zieds
Kas ir pilns cerību kā bišu siets,
Paldies, ka esi man…

Ar baltām ievu kurpēm,
Un tulpju svecēm košām.
Ar pienenīšu zeltainām pļavām,
Un putnu dziesmām skaļām.
Ar pirmo saules staru,
Un baltu ķiršu zaru.
Nāk pavasaris mātes sveikts,
Un man ar gribas par visu,
Tev lielu paldies teikt.
Ka šai pasaulē pukst mana sirds.
/E.Grinbergs/

Sāpju straumes sirdī plokas,
Kad tu uzliec, māt,
Man uz krūtīm mīļās rokas
Mierā ieaijāt.
/J.Ziemeļnieks/

Atmostoties dziļā naktī,
jutu, cik tu maigi glāsti
un, pār gultu noliekusies,
zelta pasaciņu stāsti.

Kad es atkal miegam ļāvos,
dzirdēju, ka klusi dziedi, –
un ap manu mazo gultu
plauka balti sapņu ziedi.
/L. Paegle./

Māmiņas smaids izgaismo katru dzīves mirkli,
Māmiņas apskāviens ievieš prieku mūsu dienās,
Māmiņas mīlestība būs ar mums vienmēr,
un izrotās mūsu dzīvi visskaistākajos veidos.

Piedod, māt, mūsu steigu un nevaļu,
Piedod mūsu neratnības un neizdarītos darbus –
Kopš bērnības visā dzīves garumā,
Piedod, ka pārāk reti esam tev teikuši pateicības
Un mīļos vārdus! Mēs tomēr katrs agri vai vēlu saprotam,
Ko nozīmē mātes sirds, un tu vienmēr mūsu atmiņās spulgosi gaiša,
Skaidra un neaizmirstama – tu -karsta asins lāse gadu baltumā.
/L. Bridaka/

Lai visu maigumu, ko devi,
Tev dienās atdod mana sirds,-
Kā dzīva saulīte pār Tevi,
Lai vienmēr glāstoša tā mirdz!

Māte sēdēja gaismas lokā.
Turēja bērniņu rokās.
No bērna acīm uz mātes acīm
runāja mīlestība
No bērna acīm uz mātes acīm un
atkal otrādi.

Māte sēdēja gaismas lokā.
Turēja bērniņu aizvējā.
Pavardā uguns, rūpīgi saudzēta,
Klusi un mierīgi kurējās.
Māte un bērniņš.
Siltums, mīlestība un gaisma.

Es atkal gribu tas bērniņš būt,
Bērniņš uz mātes rokām.
/I. Binde/

Vismilakajai maminai pasaule.
Tu esi, ka rasas pile,
Kas saule laistas.
Tu esi, ka zvaigzne tumsajas debesis,
Kas tumsa celu rada.
Tu esi, ka saule,
Kas tumsos brizos sasilda,
Un manu sirsninu ar laimi piepilda.
Mamin, tu pat nevari iedomaties,
Ka es tevi milu!

Māmiņ, šodien tava diena!
Ar to siltumu, ko devi,
Es nu atkal sveicu tevi,
Vēlos, lai tev nepietrūktu
Labu, jauku dzīves dienu.
Arī manā sirdī esi,
Māmiņ, mīļā tu arvien!

Mātes rokās mātes siltums.
Acīs gaišs, mīļš starojums.
Mātes sirdī mātes mīļums,
Dvēselē – tās atspīdums.
Mātes sejā mātes maigums.
Lūpās – vārdu pieskāriens.
Mātes rūpes, viņas lepnums –
Bērniem dots savs pavediens.
/V. Kokle – Līviņa/

Ir labi kādreiz pateikt.
Es tevi mīlu mamma
vienmēr būšu ar tevi kopā
un mīlēšu tevi.Tu esi mana saule!

Gan priekos, gan bēdās.
Gan darbos, gan nedarbos.
Gan mierā, klusumā, gan trakotā negaisā.
Gan ar saules stariem siltumā, gan zem lietus lāsēm aukstumā.
Māmiņa mums blakus ir.

Ik katra smilga, ir rasas dzirdīta,
Ik katra zila puķe, ir gaismas slacīta.

Ik katra bērna sirdij, ir mātes mīla veltīta,
Ik katram bērnam, ir šūpļa dziesma dziedāta.
/A. Drozdovs/

Šī pasaule nu reiz ir tāda,
Ka mīlestību vajag tai.
Ik katrā valodā vārds “māte”,
Ir vārdi “mīļš” un “mīļotais”.
/Ā. Elksne/

Es jūtu, Māt, tev manis allaž pietrūkst,
Bet zini, man jau arī ir tāpat.
Un atkal pienākusi ir tā diena,
Kad pieņemts visas Mātes godināt,

Bet es par tevi domāju ik brīdi,
Un domās tu man vienmēr esi klāt,
Tā esi tu, kas dāvāja man dzīvi…
Ar tevi vienmēr gribu parunāt…

Un atcerēties manas bērnu dienas,
Kad nesapratu vēl, ka ziedi vīst,
Kad rezēm kāds man nodarīja pāri,
Es zināju – pie Mammas sāpes dzīst…

Es jūtu, Māt, tev manis allaž pietrūkst,
Bet zini, man jau arī ir tāpat…
Es gribu šajā pavasara dienā,
Kā bērnībā, pie tevis glausties klāt.
/R.Andersone/

Paldies Tev māt, par tavām dziesmām,
Par vārdiem mīļajiem, ko teici man.
Gan rīta ausmā, gan vakara rietā –
Tie šodien vēl sirdī man skan.

Tu savu pavardu tik labi nosargāji,
Ka vēl aizvien tas sprēgājošs un silts.
Un stipri stāv tas mīlestības tilts,
Pār ko tu cēla bēdām pāri gāji.

Nav tava roka piekususi dot,
Un tava sirds nav pārstājusi starot
Tais rūpēs gaišajās, kas darbus darot,
Ap katru lietu vijas nemanot.

Pie tavas sirds es atkal mieru jūtu
Kā seno dienu gaišās stundās, māt.
Un domāju, kaut mūžīgi tā būtu,
Kaut nespētu nekas vairs sāpināt.
/Ziemeļnieks/

Kā saules stariņi
tik silti, silti,
tik gaiši, spoži
smaida mana mīļā māmiņa
tik bezgalīgi patiesi!
Tik skaidri, skaidri,
tik dzidri, svaigi
kā lietus lāses krīt no zilām debesīm
ir manas māmulītes glāsti
un tos ne ar ko neaizstāsi.

Māmiņ, mīļo, māmulīt,
ļauj man šodien uzsmaidīt
tikai tev!
Māmiņ, mīļo, māmulīt
ļauj man tevi noglāstīt
un sasildīt.
Māmiņ, mīļo, māmulīt
ļauj man tevi lutināt
kā lutini tu mani ik mīļu brīd.
Māmiņ, mīļo māmulīt
ļauj man tevi noskūpstīt
ļauj man šodien pasacīt
Kā vakar, šodien arī rīt
Tu biji, esi un būsi
vismīļākā, vislabākā,
mīļā māmulīt!

Par to mīļumiņu,
Kas tev,māmiņ,acīs smejas,
Lai tev šodien visi ziedi,
Kas aug dārzos,pļavās,lejās,
Klāt vēl mana sirsniņa
Un vēl salda bučiņa!

Gluži kā sniedziņš,kas ziemu krīt,
Tu esi tik gaiša un maiga.
Māmiņa mīļā, tev saku labrīt
Un pieglaužu vaigu pie vaiga.

Tu jau to zini ka visādi iet;
Nez, kur tās nelaimes rodas?
Laboties gribas, bet tomēr mazliet
Atkal pa reizītei gadās…

Nesolu šorīt, bet noskūpstu,
Juka lai tev ir šī diena,
Māmiņa mīlā, tik labas kā tu
Nav pasaulē laikam nevienas.
/B. Saulītis/

Tev paldies, māt, par visu doto –
Par prieku, sāpi apskaidroto.
/A.Eglītis/

Mēs visi te no tavas lielās cilts,
Un katrā mums ir daļiņa no Tevis.
Dievs uzklausījis Tavas lūgšanas
Un savu žēlastību bagāti mums devis.
Pavisam nedaudz palicis līdz simtam…
Paldies par to, ka, nežēlojot sevi,
Mūs skoloji un gaišu skatienu
Uz dzīvi līdzi ceļamaizei devi.

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.

Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.

Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība –
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.

Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.

Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidr(i)s būt,
Jeb vai būs liktens nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?

Balts sniedziņš snieg uz skujiņam,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds pukst aplaimota man.
/J.Poruks/

Dieva dārzā daudz ir ziedu,
Pacel acis – visi mirdz,
Tomēr skaistākais no visiem
Mātes siltā, mīļā sirds.

Māmiņ,šodien tava diena!
Ar to siltumu, ko devi,
Es nu atkal sveicu tevi,
Vēlos,lai tev nepietrūktu
Labu,jauku dzīves dienu.
Arī manā sirdī esi,
Māmiņ,mīļā tu arvien!