Meteņi - tradīcijas, tautasdziesmas un ticējumi

Metenī sunim uz cirvja kāta jādod gaļa un maize. Ja suns pirmo ņēmis maizi, tad bijis gaidāms auglīgs gads un otrādi.

Visu gadu naudu krāju
Metenīša vakaram:
Es māsiņas vizināšu
Metenīša vakarāi.

Vastlāvja dienā jāvizinās ar ragaviņām, jākož cūkas auss un jādzied:
“Cik no kalniņa nolaižos,
Tik no auss nokožos.”

Meteņam vīzes pinu,
Meteņam auklas viju;
Lai Lieldiena vazājās
Basajām kājiņām.

Meteni Meteni,
Kur liki ausi?
– Klētie skapie,
Tutens virsū.

Ja Meteņos vērsis uz ceļa zirga pēdā dabū nodzerties – būs laba raža.

Zirgi pirmo reiz jāiebrauc Metenī, tad tie vienmēr brangi un labi iet.

Ar Meteni noslēdzas ķekatu laiks, tāpēc Meteņos ļaudis devušies masku gājienos no sētas uz sētu, lai vairotu auglību, atbrīvotos no ļaunā, aizsargātu savu saimi no slimībām un nelaimēm, nestu svētību un vēlētu viens otram labu.

Viena no svarīgākajām tradīcijām Meteņos bija vizināšanās no kalna, vizinājās visi – mazi, lieli, veci, jauni. Braucot no kalna, skaļi sauca vēlējumus un lielījās, kuram būs garāki lini. Noteikti bija jāveļ arī sniega bumbas un kamoli, lai darbi nākamajā gadā apaļi, raiti un gludi sokas. Ticējumi vēsta – jo tālāk no kalna nobrauks, jo garāki lini augs un pašam būs spēks un veselība.

Dietu dietu, saimenīce,
Mārtenīša rītiņā,
Lai telītes dietu gāja
Pavasaŗa rītiņā!

Tik dabūju grūdenīša
Kā svētkos, Meteņos;
Tik dabūju jaunu puišu
Kā kāzās, krustabās.

Meteņa dienā vajaga laisties no kalniņa, tad visu vasaru labi lini augs.

Metens brauca par Daugavu,
Cūkas ausis kulitē.
Brauc, meteni, Vidzemē,
Dabus’ pilnu kamaniņu.

Ej projām, Metenīt,
Ar to miežu plācenīt’!
Man atnāks Lieldieniņa
Ar baltām(i) oliņām.

Audziet man gari, lini,
Mirkstiet balti ezerā,
Es māsiņas vizinaju
Meteniša vakarā.

Meteni, meteni,
Kur liki pīragu?
– Klētī plauktā,
Krustiņš virsū.

Metenīša vakarā
Tāļu braucu pīrāgos;
Iedzēruse, līgojos,
Lai telītes raibas auga.

Metens sola saltas dienas,
Solās visu sasaldēt.
Krausim malku vezumā,
Vedisimi meteņam,
Lai sakur lielu guni,
Lai sasilda pasauliti.

Tik dabūju grūdenīša
Kā Meteņa vakarā;
Tik dabūju priecāties
Kā rudeni kāziņās.

Meteņos un Pelnu dienā sievišķi nevērpj un vīrišķi nekā neklauvē, jo citādi vējš plosīs ēkas un jumtus.

Meteņam putru viru
Deviņiem miezišiem:
Man deviņi bāleniņi
Miežu putras ēdajiņi.

Meteņos jādod bērniem cūkas šņukuru ēst, tad labi mācēs rakstīt.

Meteņos brauca tālu ciemos, jo upes vēl bija aizsalušas. Līdzi ņēma pusi cūkas galvas cienastam. Jaunieši brauca ar ragavām no kalna un kurināja ugunskurus. Meitām bija jāņem līdzi cienasts (izvārītas cūkas kājiņas), ar ko maksāt puišiem par vizināšanu.

Ja Metenī gans skrien trīs reizes ap māju – vasarā govis nebizo.

Bēdz projām, Vastalāvi,
Ar saviem pīrāgiem!
Man atnāca Lieldieniņas
Ar baltām oliņam.

Meteņami pieci dēli,
Visi pieci arajiņi;
Meteņami piecas meitas,
Visas meitas malejiņas.

Tillu tillu, Vastalāvi,
Cūkas kāja kulītē,
Cūkas kāja kulītē,
Pīrādziņi azotē;
Cik noskrēju no kalniņa,
Tik nokodu kumosiņu.

Meteņos daudz ēd un dzer, gatavo arī īpašus ēdienus. Galvenais ēdiens ir grūbu putra ar žāvētu speķi un ceptiem sīpoliem. Dažādos novados to gatavo citādi un arī dažādi sauc: grūdenis, zīdenis, koča, kūķis, ķūķis. Meteņos parasti cep arī pīrāgus.

Atej, atej, man’ māsiņa,
Meteniša vakarā;
Aizies’ rīt’ pelnu dienu,
Manu kūķu paēduse.

Ja Meteņos apgriež matiem galus, tad viņi aug gari.

Metens kaktā pliķējās,
Kaņepplāceņa gaidīdams.
Atnāks mūsu Metenītis
Ar kaņepju plācenīti;
Atnāks mūsu Lieldieniņa
Ar skaistām oliņām.

Svētkus svinot, jāsargās ienest no meža žagarus un zarus, citādi vasarā nebūšot glābiņa no tārpiem un kukaiņiem.

Meteņos kamanas ar ragavām bija jāsagatavo kārtībā, jānoņem ilksis un viņu vietā jāpiesien striķis, ar ko tās uzvilkt kalnā, jo
laisties gāja katrs, kuram vēl bija spēks kaulos. Ar zirgiem senie latvieši nekad nevizinājās. Laisties bija jāiet, ja gribēja citu gadu garus linus.

Meteņa dienā vīriešiem ar matiem jāplūcas, lai tiem gari lini aug.

Veci ļaudis stāstīja, ka Meteņa dienā lietuvēns no istabas augšas metot dāvanas. Kad kāds gribēja lietuvēnu redzēt, tad viens
paslēpās istabas augšā ar ūdens spaini un meta bērniem šādus tādus niekus zemē, bet kādam pieaugušam cilvēkam, kas arī atnāca
skatīties, uzlēja ūdeni.

Viza viza kamaniņas
Metenīša vakarā;
Tā vizēja liniņam
Zelta poga galiņā.

Strop manu jēriņu,
Strop kazleniņu.
Es pate stropoju
Miesmeša vakaru.

Ja Meteņos kurmju rakumus izbada ar pīlādžu iesmu, uz kura cepta gaļa, tad kurmji nerok.

Metens veda pelnu dienu
Ar šķībām ragavām
Sasašķieba, sasašķieba,
Nosavēla lejiņā

Meteņa vakarā staigāja budēļi apkārt, pārģērbušies ērmotās drēbēs ar ragiem un ar notraipītiem ģīmjiem. Nekad netrūkst pārģērbta lāčudīdas ar lāci. Pārgrieztā rupjā balsī budēļi saka:
“Bu, bu, bu, bu, spriņģ, mani jēriņi, spriņģ kazlēniņi!” Budēļus labprāt pacienāja ar ēdieniem, dzērieniem, pat ar naudu.

Meteņa dienā vajaga gulēt šķērsām zem balkas, tad mugura nesāp.

Meteņus arī uzskatīja par īpašu laiku, kad ar maģisku darbību varēja ietekmēt notikumus savā labā, kā arī nodarboties ar zīlēšanu un laika pareģošanu. Meteņos saule vēl ir veļu pusē, tāpēc pirms maltītes bija jāpacienā veļi.

Lai vasarā rudzi saulē neizdegtu – Meteņa vakarā nedrīkst pie uguns maizi ēst.

Meteņa vakaru jeb Vastalāvi (aigavēņus) latvieši svinēja otardienā priekš Pelnu dienas.
Līdz pusdienai strādāja darbus, kāds nu kuram pienākas.

Metenī brauca ciemos. Tā ir vēl viena tradīcija. Bija uzskats, jo garāks brauciens, jo garāki augs lini, garākas būs kaņepes un labāka raža. Tas bija tas brīdis, lai apciemotu sen neredzētus radus, draugus, paziņas un nodibinātu jaunus sakarus. Meteņos viesi varēja ierasties arī bez aicināšanas, tie vienmēr tika laipni sagaidīti un labi pacienāti.

Ja Metenī vējains laiks – būs auksts pavasaris.

Metens kaktā sukājās,
Pelnu dienas gaidīdams.
Atpakaļ, pelnu diena,
Ar visiem kumeļiem!

No Vastlāvja pusdienai līdz pelnu dienas pusdienai nedrīkst vērpt.

Es māsiņu vizināju
Meteņdienas vakarā,
Lai aug mani gari lini
Ar ziliem ziediņiem.

Budeļos ejot jācep arī maize, lai tā to gadu nepelētu.

čužu čužu, važu važu
Metenīša vakarā;
Kas ne čužu, kas ne važu,
Tam neauga gaŗi lini.

Meteņa dienā mājās nekā nedrīkst neko ievest, bet gan tikai izvest.

No Meteņa līdz Lieldienām nedrīkst par čūskām runāt, jo tad viņas dzeļ cilvēkiem un kustoņiem.

Uz brāļiem, uz brāļiem
Metinīša vakarā!
Dos man pupas, dos man zirņus,
Dos man cūkas smecerīti.

Meteņa dienā vajag pirmos mēslus uz tīrumu vest, tad var visos vējos ar mēsliem strādāt, citādi ziemeļu vējā vesti un ārdīti mēsli ir tikpat kā purvā iegāzti.

Meteņa dienā bērnus bāzuši maisā un svieduši pār sētām, domādami, ka tad tie neaizgulēšoties.

Metens kaktā sukajās,
Pelnu dienas gaididams.
Ej, meteni, pa durvim,
Gaidisim lieldieniņas.

Nāc, māsiņa, cik nākdama,
Nāc meteņa vakarā:
Pelnu dienu pārtecesi,
Plācenišu paēduse.

Metens nāca pār kalniņu,
Galvas puse padusē.
Kas bijāt saiminieces,
Kuŗat guni namiņā!

Slaidi laidos Metenī,
Lai liniņi gaŗi aug;
Lieldienā olas viru,
Lai telītes barojās.

Puiši puiši, pelnudienu
Braucat maikšķu eglienē,
Cērtat koku, kas priekšā,
Lagzdu vien necērtate:
Lagzdiņaje pulks dēliņi,
Visiem kaula kažociņi.

Tik dabūju zīdenīša,
Kā Meteņa vakarā;
Tik dabūju jaunu meitu,
Kā rudeni kulšanā.

Ziņģu ziņģu, Vastalāju,
Cūkas kājas kulītē.
Tās būsim apēduši,
Brauksim, citas meklēdami.

Metenī jeb Vatslāvī mājas mātes jau agri no rīta taisījušās pie pīrāgu cepšanas, tā ka lai līdz pusdienai būtu gatavi. Bērni, uz tiem priecādamies, dziedājuši:
“Meten, Meten, kur liksi pīrāgu?
-Klētie uz laktiņas, krustiņš virso.
Kad pīrāgi bijuši izcepti un bērni tos lielīdami ēduši, tad lielie puiši teikuši, ka tie vēl neesot tik labi, bet tagad iešot Meteni dzīt, tas došot daudz labāku pīrāgus un arī zelta pogas.

Ķēniņš brauc pa jūŗu,
Es pa jūŗas malu.
Metens brauc par Daugavu,
Cūkas auss kamanās.

Ej ar Dievu, Metenīt,
Nu mēs tevi pavadām;
Nāc atkal citu gadu,
Tad mēs tevi saņemsim!

Meteņu vakarā meitām jājāj ar cepļa slotu līdz cūku kūts durvīm, tad trīs reizes jāpiesit un jāteic: “Labvakar, čūčiņ, vecmemmiņ!” Ja cūka atrukst pretī,tad dabūs to gadu precēties.

Kāds laiks Meteņos – tāds būs arī Lieldienās.

Metenī ir brīvi ļaunie gari, tāpēc vakarā var sagūstīt lietuvēnu. Sapulcējas visi mājinieki ar važām, pulksteņiem un taisa lielu troksni; viens stāv durvīs ar tukšu maisu, lai lietuvēns bēgot iemet tur lielu bagātību. Kas šai naktī lien maisā, tam lietuvēns dod lielas dāvanas.

Dietu dietu, saimeniece,
Meteniša vakarā,
Lai liniši gari auga,
Lai telites barojās.

Meteņa vakarā vēla sniegu kamolus, lai kāpostiem lielas galviņas augtu.

Meteņos klāja bagātīgu galdu – kāva cūku, gatavoja cūkas smeceri, kājas, ausis, cepa miežu un kaņepju plāceņus, pīrāgus, vārīja zirņus un pupas. Meteņu ēdienu zīdeni jeb grūdeni gatavoja no žāvētas cūkas galvas, vārot ar grūbām un kartupeļiem. Tika cepta arī Meteņu maize – tītenis, ko gatavoja no rupju kviešu vai miežu mīklas, veidojot plāceni, ko apsmērēja ar grūstām kaņepēm, taukiem un saritināja. Galdu klāja ar baltu galdautu un rotāja ar zaļām mētrām vai sūnām, lai viss zaļais un dzīvais ienāktu mājās.

Ej ar Dievu, Metenīti,
Ar to savu slokātnīti!
Atnāks mūsu Lieldieniņa
Ar balto piena rausi.

Metenī mātes nevērpa, lai traki suņi neskrien mājā.

Ap Meteni slaidi laižu,
Lai liniņi gari aug;
Ap Lieldienu šūpojos,
Lai telītes barojas.

Kad Vastalāvjos un Lieldienās ir sniegs uz jumtiem, tad nākošā vasarā ir daudz sēņu un ogu.

Skrien gaŗām, Metenīt,
Ar kaņepju plācenīt’!
Man atnāca Lieldieniņas
Ar baltām oliņām,
Ar baltām oliņām,
Ar ziedotu plācenīt’.

Meteņus sauc arī par Budēļa vakaru – pēdējā diena, kad vēl varēja iet ķekatās jeb budēļos, jo budēļi pieder ziemas nodarbēm. Maskošanās mērķis bija atjaunoties un iegūt jaunu spēku, tāpēc gājieni bija skaļi un jautri, budēļi lēkāja, trokšņoja, dziedāja un dancoja. Maskotie tēli mājai un saimei nesa svētību, veselību, aizsardzību un nodrošina auglību, padzina visu slikto un ļauno. Arī budēļu maskas steidzināja pavasara atnākšanu un simbolizēja auglību – uz otru pusi apvilkts kažoks, mice ar zvaniņiem, bet pie jostas starp diviem sīpoliem iekārts burkāns.

Padanco, saimeniece,
Metenīša vakarā,
Lai danco govis vērši
Pavasar tīrumā!

Ja Meteņos sauss laiks – būs ražīgs gads.

Nāc, māsiņa, ciemoties
Metenīša vakarai:
Būs pupiņas, būs zirnīši,
Būs cūciņas šņukurītis.

Meteņus uzskata par bērnu svētkiem, tāpēc ir uzskats, ka pati Laima vai Metenis šajā dienā metot dāvanas mazajiem rokās. Izplatīta ir konfekšu bēršana bērnu pulciņā, lai tie priecīgi lasa. Ja bērni priecīgi šajā dienā, tad izdosies arī viss gads līdz nākamajiem Meteņiem, jo arī šis topošais gads ir tādā kā bērna vecumā.

Lai vasarā ganībās govis neaizklīstu, mazie gani pirms saullēkta ar atslēgu bunti apskrien lopu kūtij apkārt.

Ja Vastlāvī jeb Meteņa dienā snieg vai līst, tad būs labs seņu un ogu gads.