Meteņu tautasdziesmas

Visu gadu naudu krāju
Metenīša vakaram:
Es māsiņas vizināšu
Metenīša vakarāi.

Meteņam vīzes pinu,
Meteņam auklas viju;
Lai Lieldiena vazājās
Basajām kājiņām.

Meteni Meteni,
Kur liki ausi?
– Klētie skapie,
Tutens virsū.

Dietu dietu, saimenīce,
Mārtenīša rītiņā,
Lai telītes dietu gāja
Pavasaŗa rītiņā!

Tik dabūju grūdenīša
Kā svētkos, Meteņos;
Tik dabūju jaunu puišu
Kā kāzās, krustabās.

Metens brauca par Daugavu,
Cūkas ausis kulitē.
Brauc, meteni, Vidzemē,
Dabus’ pilnu kamaniņu.

Ej projām, Metenīt,
Ar to miežu plācenīt’!
Man atnāks Lieldieniņa
Ar baltām(i) oliņām.

Audziet man gari, lini,
Mirkstiet balti ezerā,
Es māsiņas vizinaju
Meteniša vakarā.

Meteni, meteni,
Kur liki pīragu?
– Klētī plauktā,
Krustiņš virsū.

Metenīša vakarā
Tāļu braucu pīrāgos;
Iedzēruse, līgojos,
Lai telītes raibas auga.

Metens sola saltas dienas,
Solās visu sasaldēt.
Krausim malku vezumā,
Vedisimi meteņam,
Lai sakur lielu guni,
Lai sasilda pasauliti.

Tik dabūju grūdenīša
Kā Meteņa vakarā;
Tik dabūju priecāties
Kā rudeni kāziņās.

Meteņam putru viru
Deviņiem miezišiem:
Man deviņi bāleniņi
Miežu putras ēdajiņi.

Bēdz projām, Vastalāvi,
Ar saviem pīrāgiem!
Man atnāca Lieldieniņas
Ar baltām oliņam.

Meteņami pieci dēli,
Visi pieci arajiņi;
Meteņami piecas meitas,
Visas meitas malejiņas.

Tillu tillu, Vastalāvi,
Cūkas kāja kulītē,
Cūkas kāja kulītē,
Pīrādziņi azotē;
Cik noskrēju no kalniņa,
Tik nokodu kumosiņu.

Atej, atej, man’ māsiņa,
Meteniša vakarā;
Aizies’ rīt’ pelnu dienu,
Manu kūķu paēduse.

Metens kaktā pliķējās,
Kaņepplāceņa gaidīdams.
Atnāks mūsu Metenītis
Ar kaņepju plācenīti;
Atnāks mūsu Lieldieniņa
Ar skaistām oliņām.

Viza viza kamaniņas
Metenīša vakarā;
Tā vizēja liniņam
Zelta poga galiņā.

Strop manu jēriņu,
Strop kazleniņu.
Es pate stropoju
Miesmeša vakaru.

Metens veda pelnu dienu
Ar šķībām ragavām
Sasašķieba, sasašķieba,
Nosavēla lejiņā

Metens kaktā sukājās,
Pelnu dienas gaidīdams.
Atpakaļ, pelnu diena,
Ar visiem kumeļiem!

Es māsiņu vizināju
Meteņdienas vakarā,
Lai aug mani gari lini
Ar ziliem ziediņiem.

čužu čužu, važu važu
Metenīša vakarā;
Kas ne čužu, kas ne važu,
Tam neauga gaŗi lini.

Uz brāļiem, uz brāļiem
Metinīša vakarā!
Dos man pupas, dos man zirņus,
Dos man cūkas smecerīti.

Metens kaktā sukajās,
Pelnu dienas gaididams.
Ej, meteni, pa durvim,
Gaidisim lieldieniņas.

Nāc, māsiņa, cik nākdama,
Nāc meteņa vakarā:
Pelnu dienu pārtecesi,
Plācenišu paēduse.

Metens nāca pār kalniņu,
Galvas puse padusē.
Kas bijāt saiminieces,
Kuŗat guni namiņā!

Slaidi laidos Metenī,
Lai liniņi gaŗi aug;
Lieldienā olas viru,
Lai telītes barojās.

Puiši puiši, pelnudienu
Braucat maikšķu eglienē,
Cērtat koku, kas priekšā,
Lagzdu vien necērtate:
Lagzdiņaje pulks dēliņi,
Visiem kaula kažociņi.

Tik dabūju zīdenīša,
Kā Meteņa vakarā;
Tik dabūju jaunu meitu,
Kā rudeni kulšanā.

Ziņģu ziņģu, Vastalāju,
Cūkas kājas kulītē.
Tās būsim apēduši,
Brauksim, citas meklēdami.

Ķēniņš brauc pa jūŗu,
Es pa jūŗas malu.
Metens brauc par Daugavu,
Cūkas auss kamanās.

Ej ar Dievu, Metenīt,
Nu mēs tevi pavadām;
Nāc atkal citu gadu,
Tad mēs tevi saņemsim!

Dietu dietu, saimeniece,
Meteniša vakarā,
Lai liniši gari auga,
Lai telites barojās.

Ej ar Dievu, Metenīti,
Ar to savu slokātnīti!
Atnāks mūsu Lieldieniņa
Ar balto piena rausi.

Ap Meteni slaidi laižu,
Lai liniņi gari aug;
Ap Lieldienu šūpojos,
Lai telītes barojas.

Skrien gaŗām, Metenīt,
Ar kaņepju plācenīt’!
Man atnāca Lieldieniņas
Ar baltām oliņām,
Ar baltām oliņām,
Ar ziedotu plācenīt’.

Padanco, saimeniece,
Metenīša vakarā,
Lai danco govis vērši
Pavasar tīrumā!

Nāc, māsiņa, ciemoties
Metenīša vakarai:
Būs pupiņas, būs zirnīši,
Būs cūciņas šņukurītis.