Skrien gadi… Teikts ir:dzīve tikai viena,
Mums visiem tikai reizi dzīvot likts.
Lai laimīga ir katra jauna diena,
Lai izgaist viss, kas bijis ļauns un slikts.

Prieku, līksmi Līgo svētkos
Veiksmi saldos papardgrēkos
Tad vēl šasliks, uguns liesmas –
Draugu pulkā līksmas dziesmas!

Vienreiz gadā diena tāda
Ko par vārdenīti sauc,
Draugi sveic un radi sveic,
Uzslavas tev skaistas teic!

Būt divatā ar tevi,
pie kamīna, kurš kvēl,
gribu to izbaudīt kādreiz,
lai vēlāk nebūtu žēl.
Būt divatā zem zvaigznēm,
kuras spoži spīd,
sajust tavu augumu,
kurš nekur neaizslīd.

Pēc pēršanas pūpolu zarus nedrīkstot izmest, bet tie jāpiesprauž kaut kur mājās pie sienas, vai jānoliek citā redzamā vietā, jo ja vasarā uznākot negaiss, tad šos pūpolzarus met plītī un to dūmi aizdzenot negaisa mākoņus.

Es tevi mīlot mīlēšu,
Un priekā starojošs un vēss, un stalts
Es tavā mīlā sevi gremdēšu,
Kā debess zilgmē nogrimst mākons balts.
/A. Kurcijs/

Piparkūku smarža gaisā,
Salatēvs ar roku māj,
Dāvanas tam liktas maisā –
Skaties, Ziemassvētki klāt!

Viss mainās un plūst…
Viss kļūst savādāks,
Bet katram gadam
Ir savs svētvakars,
Savs slieksnis balts…

Arvien, arvien vēl sapnis sirdi saista
Un augšā ceļ, kas laiku tumsā rakts:
Cik mīļa bij, cik brīnišķīgi skaista
Reiz bērnu dienās Ziemas svētku nakts!
No tāles šurp pa mēmiem ledus kloniem,
Pa sniega lauku klusi nāca Tā,
Un pāri Tai ar zvaigžņu milijoniem
Kā ziedošs koks bij debess mirdzošā.

Klusi, klusi, Līga alu nodzērusi.
Desmit Jāņus nodevusi,
Jāņa sieru pārdevusi,
Desmit eiro ieguvusi.

Liela diena, Liela diena,
Mazas manas vilainītes;
Es apsedzu Lielu dienu
Ar mazām vilainēm.

Tavā vārdā-siltums, paļāvība,
Apvāršņu un atklāšanas prieks.
Labi,ka no viņa starošanas
Arī mums pa ziedputeksnim tiek!

Ja Lielā piektdiena ir skaidra – būs labs siena laiks.

Kad Jāņa sestdienas vakarā uz piena tolenīšiem uzliek liepu lapas, tad govīm tai gadā ir arvienmīksti pupi.

Vienā ziedā slēpjas tik jaukas smaržas, ko vēlamies sajust.
Vienā vārdā slēpjas tik daudz patiesības un melu.
Vienā asarā slēpjas tik daudz prieka un bēdu.
Vienā skūpstā slēpjas tik daudz kaisles un jūtu.
Bet manā sirdī esi tikai Tu.

Lai tavi sapņi piepildās
Un sniega takās nemaldās.
Lai degsmes pilns tu būtu pats,
Tad laimes pilns būs Jaunais gads.

Es paņemšu pusi no sāpēm,kas tavā sirsniņā griež
Vēl es paņemšu rūpju nastu kas tavus plecus spiež
Vēl es smaidīšu katru rītu, kad acis atvērsi tu,
Kad ar pieskārienu, tik maigu, tu mani modinātu.
Vēl es pateikšu, cik skumstu, kad tevis nav
Un, redzot tik mīļās acis, es smaidā atplaukšu jau.
Kluss maigums man piepilda sirdi, tik liels, ka pat nedaudz sāp.
Es vairs neteikšu nelaipnos vārdus, kuri pār lūpām grib kāpt,
Jo tikai vakar sapratu tieši, cik daudz man nozīmē tu.
Pie tevis turēšos cieši cieši, lai kur tu ar neietu.

Strupā gilza

Sēž uz zara pūpolīt’s,
Tā kā maziņš mākonīt’s.
Maziņš pūkains pūpoliņš-
Mugurā tam kažociņš.

Vēlam laimi spīdošu,
Zaļu, kuplu, ziedošu!
Sirdī mieru, dzīvesprieku,
Nebēdāt par katru nieku.

Lai laimīgs vārds Tavs –
Un Tu arī pats. Par to ir jāiedzer!

Vācijā Lieldienas ir visu iemīļoti svētki, kur galvenais tēls ir zaķis, kas atnes krāsainas Lieldienu olas. Bērni aktīvi piedalās svētku sagatavošanā. Tie bērnu dārzā vai arī skolā izveido īpašus Lieldienu groziņus. Vecāki pirms svētkiem šājā groziņā saliek krāsotas olas, dažādus saldumus, rotaļlietas un tradicionālo šokolādes zaķi. Šo groziņu parasti paslēpj dārzā, bet bērni agri no rīta, kad pamostas, iet to meklēt. Pieaugušie šajos svētkos arī viens otru apdāvina.

Kā vīgriezes, kā madaras šie vārdi,
Kas smaržo tā, ka acis jāver ciet,
Un atkal dzīve šķiet kā pļava basām kājām,
Kur spēku gūstot, varu cauri iet.

Tu esi kā jūra, kā liedags silts,
Caur tevi ir dvēselē guvums.
Tu esi atvars un drošais tilts,
Un dienu, un rītausmu tuvums.

Ūsiņam gaili kāvu
Pašā svētku rītiņā,
Lai tas man zirgus gana
Šo gaŗo vasariņu.

Viju Jāņa vakarā
Dārza puķu vainaciņu
No rozēm, magonēm,
Vaskajām kleņgerēm.

Jāņu nakti zied paparde ar krāšņiem ziediem, kas viņu redz ziedot, tas ir laimīgs un tam piepildās viss, ko viņš vēlas.

Esi sieviete grēcīga, esi lepna un spēcīga,
Esi putna spārni, kas vēzienā atvilkti.
Drīksti visu, ko sieviete drīkst,
Celies augstu, lido tālu, esi laimīga!

Pakaļa ir šodien skāba, jo tur iesprūdusi kaut kāda Jāņu uguns lāpa.

Jāņa naktī zied paparde ar krāšņiem ziediem. Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas.

Dodu olu bāliņami
Par šūpuļa kārumiņu,
Divas dodu tautiešami
Par augsto šūpošanu.

Kad vardes pa Lieldienām iet pāri pār lielceļu, tad sagaidāma lietaina vasara.

Jo grūtāks darbs, jo ar lielāku prieku jāķeras pie tā. Prieks par veikto kliedē nogurumu./Z.Maurņa/

Šajā rītā gulēt grēks,
Mežā jāmeklē ir spēks.
Pūpoliņos spēku rodi,
Noper tos, ko neatrodi.
Tad pēc nedēļas kā sauktas,
Olas krāsainas – būs jauktas!

Kas gulēja Jāņu nakti,
Tas ne velnam nederēja.
Neredzēja Jāņu naktes,
Kā ziedēja papardīte;

Kā ziedēja papardīte
Zeltītiem ziediņiem;
Kā dziedāja Jāņu bērni,
Kā dimdēja tautu zeme;

Kā dimdēja tautu zeme,
Sili, meži locījāsi;
Kā zvēroja darvas mucas,
Kā saulīte rotājāsi

Lai saimnieki būtu pārtikuši, Līgo un Jāņos augstu jāmet jāņuzāles, no vissīkākā zaļumiņa līdz plašajiem tīrumiem un dārziem viss jāapdzied!

Bet visvairāk es mīlu, kad tavās acīs
Dzenis sauli kā čiekuru kaļ
Un zelta sēkliņas mazas
Birst dvēselē atpakaļ.
/I. Ziedonis/

Jāņu māte sieru sēja,
Medus kausu vidā lika;
Šim stūrītis, tam stūrītis,
Man pašai viducītis.

Tā gaisma, ko izstaro svece,
Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,
Izplēn, pazūd un gaist.
Bet gaisma, kas cilvēkā dzīvo
Un siltums, ko izstaro sirds –
Tas nezūd. Tas paliek.
/I.Egle/

Ļauj lai svētkos prieks
Atmiņu kupenās bradā!
Uzticies brīnumam
Trauslam kā sniegs
Vienu vakaru gadā!

Mīlestība kā stīga-
sākas sirdī, ietiecas debesīs.
Skrien garām vēja pirksti
un uzspēlē sonāti,
uzspīd velīnā rudens saule
un notis izskan kā skūpsti.
Es tikai nesen sapratu,
ka arī starp manu un tevi ir stīga.
Kad sapņos dzirdu Mazo naktsmūziku,
to izpilda tavas mīlestības pilnās sirds,
tavas mīlestības pilnās elpas
simfoniskais orķestris.
Kad eju pa ielu,
tavas mīlestības pilnās domas
riņķo ap mani kā naktstauriņi
un gaiss tā dīvaini žūžo.
Mīlestība vienmēr ir stīga.
No sirds uz sirdi.
No vientulības uz pasauli.
No dvēseles tumsas
uz dievišķo gaismu.
Vienīgi mīlestība dara dzīvu!!

Pūpoliņi,pūpoliņi,
Pavasara paudējiņi,
Birzmalītē,
Piesaulītē,
Viz pa gabalu jau viņi.
Apkārt kaili,rudi ciņi,
Sausu niedru karodziņi,
Bet tiem pāri
Grezni,vāri
Margo viņi-pūpoliņi.
Kas tos daiļi darināja-
Baltbalotus,
Mīkstmaigotus,
Kad vēl sniegam gravā māja?
Dienvidī,kad lauskis snauda,
Saules meitas vērpa,auda
Klusi viņus,
Pūpoliņus.
Un tos zaros zaros sprauda.
Pūpoliņi,pūpoliņi,
Ai,cik mīksti,maigi viņi!
Gaisa fejas
Glauž tur sejas-
Tie ir viņu spilventiņi!
/V. Plūdonis/

Vai Tu zināji,ka vārdiņš Tavs
Kalendārā skaistākais?
Nebūtu tur vārda tava,
Zustu kalendāra slava!

Es mīlu tevi
Kā vilnis jūrmalu,
Kā ziediņš smaržu,
Kā mēness nakti,
Kā rudens sauli mīl!
Es mīlu tevi tā,
Kā vārds mīl ausi,
Kā stars mīl aci,
Kā pukstiens tavu sirdi mīl-
Es mīlu tevi!

“Labās dienas tiek prātīgiem cilvēkiem, bet vislabākās tādiem, kas uzdrošinās būt neprātīgi.” /Sigrija Unsete/

Es vēlēšu tev, ko jaungadam vēl:
-Lai pilna ar sudrabu josta.
-Lai visas dienas kā rudzi zied
Un nezied neviena kā skosta!

Es vēlu Tev daudz laimes dzimšanas dienā
Pirms tu esi pārāk piedzēries, lai saprastu, ka ir tava dzimšanas diena

Ūsiņam zirgi zviedza,
Man jājot pieguļā;
Māršavai govis māva,
Man ganôs izdzenot.

Lieldienas pirmo olu ēdot, nedrīkst to saskrāpēt, jo tad būs tik daudz slimību, cik olai skrambu.

Nevar visus skaistos ziedus
Savīt vienā vainagā,
Nevar visus mīļus vārdus
Pateikt vienā pantiņā.

Ir jāprot atrast un nepagurt,
No slapjiem žagariem uguni kurt,
No nespodra krama liesmu šķilt,
Gan sasildīt citus, gan pašam silt.

Klusums skaists, lūpu pieskāriens maigs.
Viss zūd un padebess mūk.
Tikai Tu un es, tikai abi mēs…
Sargā mani, mīli mani,
neatdod nevienam mani…

Zaķiem šodien darba diena
Olas jāstiepj simtu viena,
Tiks tās krāsotas un sistas,
Tā ka bālēs ciema vistas…

Līgo, līgo, ozoliņi,
Ar visām bitītēm:
Gan tu drīzi aizlīgosi
Kurzemnieku upītē.

Hermētiski noslēgtā čura

Kā tiek dēvēta Līgo dziesmu dziedāšana?
(Līgošana)

Krāsosim, māsiņas,
Raibas oliņas.
Šķiņķosim bāliņam
Lieldienas rītā.

Es novēlu Tev laimi un mīlestību.
Tās visas ir dārgas dāvanas.
Un ļauj, lai visi sapņi piepildās
Skaistajā 8 marta dienā!

Ļauj novēlēt Tev vārda dienā laimi,
Lai Tavā dienā laimes stundu daudz;
Ja ceļš būs grūts, lai apkārt draugu saime,
Kas roku sniedz un Tevi tālāk sauc!

Jāņa dienā dzen sievas visus savus lopus: govis, aitas, cūkas uz kopu ganību. Tur iztaisa zemē caurumu, kur tad ieliek olu, karašas, alu. Nu uzkur tur uguni un tura maltīti. Tas esot lopiem par labu.

Mīļi sveicieni Valentīndienā, miļoniem saldu buču, mīlestības spēku kā 100000 voltu un kaisles augstāko punktu kā Rīgas 800 noslēguma salūtu!
Esiet laimīgi un mīlestības pilni!

Vai tik tas nav Renegāts?
Ai nē, tas vietējais jebanāts

Ādas puisi

Līgo rudzi, līgo mieži,
Līgo visa labībiņa;
Kāpostiņi nelīgoja,
Līgo paši stādītāji.

Glabāsim Lieldienu saulīti sirdīs,
Glabāsim Lieldienu prieku arvien,
Lai pazūd tumsa, kas dvēselēs tirdī.
Lieldienu saule lai atspīd arvien!

Bārdas vēmiens

Sīn man sīru, Joņa mōt,
Es tev dūšu vainadziņu
Nū visōdim zemes zīdim,
Ōbeļzīdu vīn nadūšu;
Ōbelīte gouži roud,
Kōjiņom nūminūt.

Lai uz visas zemes virsas
Tavu vārda dienu svin!
Un, lai nokriit tas uz *irsas
Kas šo dienu neatmin!

Dūmi kūpi, dūmi kūpi
Aiz pirtiņas namiņa:
Tur rosās Jāņa tēvsi,
Jāņu alu darīdams.

Viens no īstākajiem un skaistākajiem priekiem – atpūta pēc padarīta darba.
/I.Kants/

Kur tradicionāli kur Jāņu dienas ugunskuru?
(Pakalnā vai jebkurā augstākajā apkārtnes vietā)

Kad tā reiz par putnu kļuva
Tik brīva tā atdzima
Un uz tās sārtās sejas
Vasarasraibumi par galvaspilsētām kļuva

Dēļ tās ir akli bijuši
Un karojuši
Dēļ brīvas Latvijas
Visu savu dzīvi ziedojuši

Tik tai, zaļajai Latvijai
Mēs visi sevi atdevām
Joprojām tā kā skaista zeme
Nenoslīks vairs pazemē

Murdā dirsējs

Lēni, lēni sniedziņš snieg,
Balta laime cauri brien,
No sētiņas sētiņā
No sirsniņas sirsniņā.

Liela nāca Liela diena,
Mazi mani bāleliņi;
Sagaidīju Lielu dienu,
I bāliņus izaugot.

Uguntiņas sarkanas,
Uguntiņas baltas
Tavu vārdu sasilda,
Aizdzen vējus saltus!

Es mīlu tāpēc ,ka starp mums ir aiza,
Kur visi sadzirdamie soļi gaist.
Es mīlu tādēļ, ka starp mums ir vārdi,
Kas neizteikti dziļi krūtīs kaist.
Es mīlu tādēļ, ka tik vēja šalkās
Ir mūsu satikšanās prieka zvans.
Un tādēļ ,ka tu šodien mani mīli,
Bet rīt varbūt jau nebūsi tu mans.
Es mīlu tādēļ, ka šai mīlas dziesmai
Ir gaviļu un reizē moku takts,
Un, ka starp mūsu dienu
Lauž visus tiltus bezgalīga nakts!

Augstu, augstu šūpoties,
Tālu, tālu lūkoties,
Olu grozā ievelties,
Un no sirds priecāties!

Papardes ziedu varot atrast tikai tad, ja meklē ar sev nolemto cilvēku.

Gada slieksni pārkāpjot,
Jaunus sapņus sirds lai rod!
Degsmes pilns ja būsi pats,
Laimīgs būs tev Jaunais Gads!

Vienā rokā zvaigžņu sveces,
Otrā – sarmots egles zars,
Pārnācis no gada trimdas,
Stāv aiz vārtiem svētvakars…

Kad biji bērns vēlējies būt tīnis.
Kad biji tīnis vēlējies būt pieaudzis.
Kad biji Pieaudzis, vēlējies tāds arī palikt.
Kad būsi vecs vēlēsies būt vienalga, vai bērns, tīnis vai pieaugušais…
Tad izbaudi savus gadus, kamēr vēl nēsi vecs…

Pa pārami rieksti auga,
Pa pārami āboliņis,
Pa pārami jauni ļaudis,
Jāņu nakti pulcējāsi.

Vārds “…”
Kā ābols zarā spulgo
Un aicina pie sevis ciemos steigt,
Un Es jau nāku,
Es viens pulkā
Šī jaukā vārda īpašnieci sveikt.

Ļauj gaismas straumei
Sirdij tecēt cauri,
Tam brīnumam,
ko jauna diena nes,
No mīlestības silto
Vārdu auras,
Lai atkal sasilst
Tava, tēti, dvēselīt!

Mūsu tētis
Ik rītu uzsākt omā labā,
Ir mūsu tēta dabā.
Viņš mājās visus modina,
Uz skolu doties mudina.
Tētis pats uz darbu brauc,
Brīžam tā, ka riepas kauc,
Jo viņam darbs ir atbildīgs –
Gan smags, gan skarbs, gan iespaidīgs.
Arī mūs viņš māca tā,
Jābūt apzinīgiem, lai vai kā!
Tētis zina, kā labāk būt,
Kā, darbu darot, prieku gūt.
Par to es viņam cieņu dodu,
Jo zinu – jāuzvar ar godu.
Tētis man ir arī draugs,
Bet es viņa acuraugs.

Katrs no mums –
Dēls!
Mazdēls!
Vectēvs!
Un tēvs!
Katrs no mums tik īpašs un svēts,
Katram no mums pieder it viss, kas ir gūts.
It viss, kas nākotnē sagaida mūs.
Kalni un lejas,
Kāds raud, un kāds smejas,
Bet kopā mēs spodrinām zvaigznes.
Kalni un lejas,
Kāds krīt un kāds ceļas,
Mēs atrodam durvis un bezizejas.
Dēls!
Mazdēls!
Vectēvs!
Un tēvs!
Mēs esam labākais alfabēts –
No burtiem un vārdiem,
No vārdiem un stāstiem,
Mēs ceļojam blakus ik brīdi.
/Jānis Jerofejevs/

Es esmu radusies
no viņa prieka
no viņa aizmiršanās cerības un apmātības
no izelpas kas norimusies čukstā
un ausu gliemežnīcās var joprojām dzirdēt
kā tētis pārpeld okeānu
kā tētis izaug milzīgāks par kokiem
kā tētis saliec tiltus sīkā lodītē
un noslēpj
zem katra spilvena es varu uzmeklēt
kā izžuvusi asara ir mana tēva mīlestība
pat ja viņš nenojauš
es eju tālāk
/Andra Manfelde/

Nav tavas rokas piekusušas dot,
Un tava sirds nav piekususi starot.
Tais rūpēs gaišajās, kas, dienas darbus darot,
Ap katru lietu vijas nemanot.

Tētis
Visus darbus, kurus darīt nav spēka
ne mammai, ne brālim, ne māsai, ne man,
izdara tētis.
Kur gan bez tēta lielā spēka mēs visi liktos?
Stāvētu katrs neizdarāmā darba priekšā
un varbūt pat nesatiktos.
Domātu skumjas domas un kaltu plānus,
kā labāk padarīt darbus nepadarāmos,
līdz atnāktu tētis, stiprs kā lācis,
paņemtu katrā rokā pa darbiņam,
mammu, brāli, māsu un mani
uzceltu plecos
un visu paveiktu smiedamies.
Pēc tam tētis mūs pasviestu gaisā,
un mums nebūtu bail
iekrist tēta stiprajās rokās visiem kopā.
/Iveta Skapste/

Katra sapnis turēt tēta roku,
Pasmieties par viņa joku,
Iedot bučiņu uz vaiga,
Būt pret viņu vienmēr maigam.

Iedzert kopā saldu tēju,
Uzdejot kaut lēnu deju.
Viņam acis spoži mirdz,
Man no prieka lēkā sirds.

No tāla attāluma savus smaidus sūtu,
Viņa sirdspukstus es jūtu.
Viņš vakaros lasīja pasakas,
Aiz laimes,kad viņš bija,bira asaras.

Paliksim uz mūžu kopā,
Turēsimies ģimenē ciešā lokā.
Līksmosim,ka tētis ir,
Un mūs nekas nekad neizšķirs!

Kā toreiz, kad vēlējos klēpī Tev ierāpties,
Un tā, kā tikai bērns prot – mīļi pieglausties..
Es šodien Tev gribu pateikt paldies,
Ka esi man tētis, kas nav baidījies
Vienmēr būt mans labākais draugs…
Un šodien nekas nav mainījies,
Tik vien kā drīz pretī mazbērni skries,
Laiks ievilks sejā gadu zīmes,
Pa drusciņai visu, visu no dzīves:
No rudens rītiem, kad sēnēs gājām,
No sienu pļaujas pa takām gar mājām,
No ganību laukiem, kur gotiņas vedām,
No vasaras takām gar kaimiņu sētām,
No ziemas dvesmas, kad pēc eglītes gājām,
No svētku pīrāgiem no mūsu mājām…
No visa, visa, ko kopīgi veicām,
No visa tā, ko viens otram uzticējām…
Tu vienmēr būsi mans labākais draugs,
Vienmēr kā tētis – mīļš un labs..
Es vēl kā bērns Tev pieglausties steidzu,
Un no sirds Tēva dienā sveicu!

Paldies saku tētiņam
Par gudro padomiņu.
Aizejot tautiņās,
Man netrūka padomiņa!

Tēvs, mans paraugs un balsts,
Mans lepnums un spēks,
Kā akmens, aiz kā paslēpties,
Kā klints, aiz kā patverties.
Bet arī mīļš un jauks
Kā zēns, ar kuru pa pļavu skriet
Un no virves šūpoles siet.
Kā tētis, kā paraugs, kā draugs,
Kā sapnis, kurš ir bijis jauks.

Tēt…kam gan paldies varētu teikt?
Par to, ka dzīvē varu kaut ko darīt, kaut ko veikt.
No tevis mācījies es esmu cīņas sparu,
Ar stipru garu tagad dzīvē daudz ko darīt varu.
Tu man esi piemērs – kaut ņem jebkuru jomu,
Gribu pārņemt visu tavu pieredzes somu.
Tu man rādi piemēru, kā būt par vīru,
Kā būt par tēvu ar sirdsapziņu tīru,
Tu man esi iemācījis dzīvot dzīvi.
Man viss izdosies – vari uzelpot brīvi.
Es tevi mīlu! Man prieks, ka esmu tavs dēls!
Un zini – pasaulē tu esi labākais tēvs!
/Raimonds Blisiņš/

Kāds vīrs ir laukā,
Viņš zemi ar-
Ko nevar citi,
To arājs var.
Kāds vīrs ir laukā,
Viņš graudus sēj-
Ko nespēj citi,
To sējējs spēj.
Kāds vīrs ir laukā,
Viņš labību pļauj-
Ko neļauj citiem,
To pļāvējam ļauj.
Kāds vīrs ir mājās,
Viņš sētsvidū stāv.
Otra tāda vīra
Visā pasaulē nav:
Viņš ir arājs un sējējs, un pļāvējs- un vēl
Viņš ir mans tēvs, es- viņa dēls.
/M. Cielēna/

Tētis mans ir diezgan stingrs,
Reizēm viņš ir arī vingrs.
Dažreiz mani sabārt var,
Likt, lai kādu darbu dar’.
Tētis mans ir arī stiprs,
Visās jomās diezgan ņiprs.
Darbus veic viņš apzinīgi,
Čakli, veikli, atbildīgi.
Tētis mans ir arī strādīgs,
Un par visiem arī gādīgs.
Visu vienmēr nokārto,
Dažreiz gudri paprāto.
Tāds nu ir mans tētis,
Nekad nepaies viņš sānis.
Reizēm jautri uzsmaidīs,
Mani mājās sagaidīs.

Siltums no saules,
Mīlestība no tēta,
Spēks no zemes,
Gudrība no grāmatas.

Lai es augtu liels un stiprs,
Tēta padoms noderēs,
Vienmēr labi mācīties,
Zināšanas gūt.

Dzīvē vienmēr sajutīšu,
Tēta gādību un rūpes,
Mani vienmēr pasargās,
Daudz ko dzīvē iemācīs.

Lai mums pieder vēl ilgi tavas gādīgās rokas un vārdi,
Ko tu padomam saki, dzīves raizes, kad māc.
Lai vēl ilgi mēs tevi šajās mājās sajūtam blakus,
Lai tu zaļo kā ozols, gadi, ko nenomāc.
Lai mūs stiprini garā un bērnus samīļo cieši.
Lai tavi gudrības vārdi iesējas sirdī kā kvieši.
Lai mūsu saknēm vēl ilgi svēkavots vari būt, tēt!

Divas mazas mutes sauks: “Tēt!”
Divas mazas sirdis pukstēs līdzi tavai.
Četras mazas rokas lūgs: “Dod!”
Četras mazas kājas skries tev līdzi.
Neaizej! Nu lūdzu! Tēt!
Bet viņš aiziet…
Atnākšu drīz…
Un divas mazas mutes sauks…
Un divas mazas sirdis pukstēs…
Un četras rokas, kājas gaidīs…
/Anda Bērziņa/