Pareizticīgo Lieldienas - Apsveikumi, Ticējumi, Tradīcijas

Pūpolu pirkstus liegus
Kārkli jau saulītē silda.
Līčus, kas sakrāja sniegus,
Palu ūdeņi pilda.
Putniņš, klau, lemešus vīlē:
Drīzi gavilēs gani.
Sirdīm, kas ziedoni mīlē,
Gaisā skan Lieldienu zvani.
/K. Skalbe/

Paveries debesīs, ieklausies vējā,
jūti kā mostas puķe un strauts.
Lieldienu rīta dzīvības dziesmu,
mūža garumā sadzirdēt ļauts.

Vēju šūpoles augšā un lejā,
Līdz pat galotnei sirdi nes līdz.
Lai caur Lieldienu gaismu no jauna,
Atkal tiek dāvāts cerību rīts.

Šūpojies Lieldienās,
Priecājies Lieldienās –
Par baltiem pūpoliem,
Par raibām oliņām.

No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks ir austs,
Ko Lieldienas ir atnesušas plaukstās,
Mūs aicinot gan priecēties, gan mīlēt,
Un pašiem mīlestību paust.

Ja vardes Lieldienās iet pāri ceļam – būs lietaina vasara.

Silta, silta saulīte
Istabas galā;
Zaļa, zaļa zālīte
Lieldienas rītā.

Ja Lieldienu rītā saule uzlēkusi spodra, būs karsta vasara.

Un, lai labāk darbi sokas,
Noder mājās bērnu rokas.
Zaķīts olas krāsot steidz,
Drīz jau darbs ir jāpabeidz.
Māmiņa tad grozā olas liek,
Lai tās katram bērnam tiek.

Mugurā tad zaķis grozu ceļ,
Sev pa priekšu olu veļ.
Nu jau krāsas liktas malā,
Lielais darbs nu mums ir galā.

Olu meklēšana. Zaķis Lieldienu rītā apciemo gandrīz ikvienu ģimeni ar bērniem, lai tiem dāvātu saldumus. Bet sākumā bērniem jāņem rokā groziņš un jāiet meklēt zaķa izdētās, krāsainās olas! Vecākiem iepriekš gan jāpaskaidro, kur tad zaķis tieši cilpojis un olas atstājis – olas var būt arī no šokolādes!

Lieldienās jāšūpojas, lai vasarā neēstu odi un citi kukaiņi.

Hauksā – Francijas dienvidu pilsētā, ikgadu Otrajās Lieldienās pasniedz milzu omleti, kura sastāv no vairāk kā 4500 olām, tādējādi pabarojot vairāk nekā 1000 cilvēku. Tradīcija aizsākās Napoleona laikos. Napoleons un viņa armija bija ceļojuši cauri mazajai Hauksas pilsētiņai un piestājuši kādā ēstuvē, lai paēstu omleti. Napoleonam šī omlete tik ļoti iegaršojās, kad viņš lika pilsētas iedzīvotājiem savākt visas pilsētas olas, lai pagatavotu milzu omleti arī viņa armijai.

Liela diena, Liela diena,
Maza mana vilainīte.
Es apsedzu Lielu dienu
Ar mazoji villainīti.

Eiropā un citviet pasaulē kā viens no populārākajiem Lieldienu simboliem ir pūkainais Lieldienu zaķis. Austrālijā Lieldienu zaķa vietā ir zvēriņš bilbijs, kas, līdzīgi kā zaķis, ir pūkains un ar garām ausīm. 1991. gadā Austrālijas biedrība “Anti-Rabbit Research Foundation” uzsāka kampaņu, lai aizstātu Lieldienu zaķi ar Lieldienu bilbiju. Austrālijā zaķus uzskata par kaitēkļiem, tā kā tie izrok alas lauksaimniecības zemju teritorijās un bieži mielojas ar zemnieku ražu.

Pūpoliņiem nopērušies,
Oliņas jau sakrāsotas,
Šūpolēs mēs šūposim,
Odiņus mēs gaiņāsim.

Pavasaris ir laiks, kad viss mostas, plaukst un zied, un Lieldienas ir skaidri izteikti atjaunošanas svētki.
Un olas ir brīnumsēklas simbols – dzīvība! Tāpēc nepaliec pie materiālā, domā par dzīvības brīnumu!
Izmanto Lieldienas un tur piederīgās raibās olas, lai apjēgtu, ka arī Tevī, dziļi Tavā dvēselē mīt brīnumainas, raibas, mirgojošas olas!

Lieldienās olu čaumalas jāber caur vīrieša biksēm, tad vārnas cāļus neēd.

Lieldienu rītā agri, jo agri
Garausis sapošas kažokā glītā.
Kājās velk zābakus, galvā liek mici.
Silti, lai sniegā. Tu taču tici?
Saliek tas vezumā dējumu savu:
Zilas un sarkanas, oranžas košas,
Brūnraibas, pelēkas olas un skat!-
Baltajās kupenās garauša pēdas-
Trīs raibas oliņas pie mājas stūra,
Lēni jau sniegā tiek ieputinātas.

Olas krāsojam mēs labi,
Galdā liksim lielu krabi,
Šūpoles jau pakārām,
Lielās sienas apkārām.

Mēs ar olām sitamies
Un pa laikam smejamies.
Šūpolēs mēs sēžamies
Augstu gaisā ceļamies.

Lieldienās olas vārot nedrīkst pūst uguni, jo tad olas plīst.

Atnāca Lieldiena dziedādama,
Zelta zīlītes bārstīdama;
Aizgāja Lieldiena raudādama,
Zelta zīlītes lasīdama.

Lieldienas ir skaisti svētki,
Lieldienās var krāsot olas
Krāsainas jo krāsainas,
Dzeltenas un sarkanas.
Augsti, augsti šūpoties,
Tālu, tālu lūkoties!

Kas olas bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos.

Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu apaļi kā olas.

Zaķis dārzā taisa jokus,
Mums ar brāli jāsmejas.
Tad tas olas noslēpj vietās,
Kur mēs atrast nevaram.

Es dāvinu Tev pirmās vizbulītes,
Lai pavasari spētu sirdī jaust,
Lai visi rīti, arī miglā tītie,
Ar gaismu dvēselē un sirdī aust,
Lai palo prieks kā bērziem sulas,
Kas zaļošanas prieku dod.
Un arī Tev šais zilos ziedos,
Savs ziedēšanas spēks ir jāatrod,
No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks,
Ko Lieldienas mums atnes plaukstās,
Mūs aicinot gan priecāties, gan mīlēt,
Liek pašiem mīlestību paust.

Laistīties ar ūdeni ir viena no Polijas Lieldienu tradīcijām, tā tiek saukta – Smingus-Dyngus. Lieldienu rītā puiši izmanto spaiņus, ūdens pistoles vai citus priekšmetus, un aplej citus cilvēkus ar ūdeni. Pēc leģendas – meitenes, kuras būs visvairāk samirkušas, apprecēsies tuvākā gada laikā.

Cītīgi es olas vāru,
Lieldienas jau vairs nav tālu.
Zaķis nāks pie mums.
Viņam tas ir uzdevums.
To viņš zina ļoti labi,
Strādāsim mēs kopā abi.
Olas krāsojam mēs labi,
Galdā liksim lielu krabi.
Šūpoles jau pakārām,
Lielās sienas apkārām.

Lieldienās, olas ēdot, to čaumalas jādrupina smalki, lai vistas labi dētu.

Lielas dienas rītiņā
Agri gāju šūpoties,
Lai redzēju koku galus
Zelta sauli margojam.

Pa Lieldienu jāiet skaidas lasīt, tad atradīšot zudušas lielas.

Lieldienas sestdienā visām saimniecēm bija jāvāra olas, tad nākošā gadā varēja labi satikt ar saimi un kaimiņiem.

Nac nākdama Lieldieniņa,
Visi Tevi gaida jautri,
Paspēlēšos es ar Tevi,
Manas jaukās Lieldieniņas!

Lai saulainās krāsās
Labās domas dvēselē zied!

Kā šūpoles ceļ
Ceļ Lieldienās ik sirdi,
Un, ja vēl neizplaucis
Tajā pumpurs kāds,
Ar augšāmcelšanos,
Ko zvanos dzirdam,
Liek plaukt un zaļot
Dieva viedais prāts.
/K. Apškrūma/

Citiem neredzot, Lieldienas rītā jālasa skaidas, malkas gruži un jānoglabā mājās – vēlāk tie nesīs naudu.

Lielā krūzē sulu liesi
Sanāks arī daudzi viesi.
Visi raibas olas prasa
Un tik pakausīti kasa.

Zaķītis Mīļš, zaķītis, labs,
Zaķītis ir tik kluss kā kaps,
Zaķītis sēž un cītīgi domā,
Ko likt savā lielajā somā!

Šūpoļu kārējam
Oliņu došu;
Auguma sviedējam
Oliņas čaumalu.

Lieldienu zaķim
Visas olas izbirušas.
Nākat bērni palīdzēt
Zaķim olas salasīt.

Bērni olas salasīja,
Zaķis tālāk aizcilpoja,
Labiem bērniem izdalīja
Lieldieniņu rītiņā.

Lielajā piektdienā jāizvairās no ciemos iešanas.

Kam ola stiprāka, tas dzīvo ilgu mūžu.

Paveries debesīs, ieklausies vējā,
jūti kā mostas puķe un strauts.
Lieldienu rīta dzīvības dziesmu,
mūža garumā sadzirdēt ļauts.

Lieldienas rītā, Saulei lecot, jāmazgā mute, jo tad tiekot skaists.

Lieldienas kad tuvāk nāk,
Laiks uz šūpolēm tad kāpt.
Laiks ir olas ripināt
Un uz “ciemiem” tipināt.

Kas vienreiz kāris šūpoles, tam jākar arī citās Lieldienās, jo citādi lopiem neklājas labi.

Vij perēklīti cīrulis no saules stariem
Un ausmu ķīvīte vij savai ligzdai klāt.
Ir zaķi sākuši pa novakariem
Pa olai nokrāsot un savos grozos krāt
Pa sīkām saknītēm, pa lauku kailu
Nāk Lieldienas un vēlas kūmās stāt,
Tam priekam, kurš sēd šūpolēs kā gailis,
Tam priekam, kurš ir visu gadu krāts.

Ja Lieldienas pirmo rītu iet priekš Saules lēkšanas upē mazgāties, tad visu gadu ir vesels.

Tik apaļa kā oliņa,
Lai ir Tev šī pat dieniņa,
Lai ir Tev dienai spicais gals
Un vakarā, lai nezūd balss.

Francijā Lieldienu simbols ir zvaniņš. Šis Lieldienu zvaniņš simbolizē prieku un jautrību. Vecāki bērniem koku zaros saliek ligzdas, kurās ir šokolādes olas, bet bērniem tās ir jāatrod un jānoceļ zemē

Lieldienas uzskata par ģimenes svētkiem, tāpēc cenšas tos atzīmēt bērnu, vecāku un citu tuvinieku vidū. Galdu klāj, ievērojot senās tradīcijas – obligāti ar krāsotām olām, svaigi ceptu kuliču un biezpiena pashu.

Lieldienu rītā
Agri, jo agri
Garausis sapošas
Kažokā glītā.
Kājās velk zābakus,
galvā liek mici.
Silti, lai sniegā.
Tu taču tici?
Saliek tas vezumā
Dējumu savu:
Zilas un sarkanas,
Oranžas košas,
Brūnraibas, pelēkas
Olas un skat!-
Baltajās kupenās
Garauša pēdas-
Trīs raibas oliņas
Pie mājas stūra,
Lēni jau sniegā
tiek ieputinātas.

Izbraukāju dziļus laukus,
Novirpoju divas olas.
Nu būs krāšņas Lieldienas,
Olu karš un uzvaras!

Lieldienas ir jauki svētki,
Apkārt rikšo zaķu bari.
Visi mājinieki strādā
Un par raibām olām gādā.

Obligāti jāapēd pāra skaits olu, jo, apēdot nepāra olu skaitu, cilvēku var piemeklēt kāda neveiksme;

Grieķijas pilsetā Korfu Pirmo Lieldienu rītā notiek tradicionalā “Podu mešana”. Cilvēki cauri logiem sviež ārā puķu podus, katliņus un citus priekšmetus, ticot, ka tas simbolizē sveicienus pavasarim un jaunu, auglīgu ražu.

Agri lēca saulīte Lieldienu rītiņu;
Vēl jo agri māmiņa meitiņas cēla,
Meitiņas cēla galviņu sukāt,
Matiņus pīt, putniņus dzīt.

Kad pūpols acis bola,
Kā skumja, balta ola,
Tad zaķis nāk ar otu,
Lai olas nokrāsotu.

Tam varavīksnes krāsas,
Viņš krāso baltas māsas.
Un smaida baltā ola,
To zaķis krāsot sola.

Uztraukumā vistas klukst,
Sirsniņas tām strauji pukst,
Piedēta ir pilna kūts,
Gailim izriesusies krūts.
Priecīgas Lieldienas.

Lieldienās vajaga daudz šūpoties, tad pa gadu nekausies ar „lāča miegu”.

Lieldienās nedrīkst zāli plūkt, jo tad tā nokalst.

Lieldienas mēs visi gaidām,
Oliņas mēs krāsojam,
Pūpoliņus vāzē liekam,
Šūpoties mēs tiekam.

Ja Lielās piektdienas vakarā kārpas apsmērē mēness gaismā, tad tās noiet.

Lieldienas nāk ar izklaidi, Lieldienas atnes laimi,
Lieldienas atnes Dieva svētību mēnessgaismā
Lieldienas nes jaunas mīlestības…
Lai Jums priecīgas Lieldienas!
Vislabākie novēlējumi Lieldienās.

Islandē saudzīgi izturas pret tradīcijām – krāsotām olām, kuru galā ir dzeltens cālis. Cālis islandiešiem simbolizē jaunu dzīvi. Kopā ar olām uzdāvina arī atklātnītes, kurās ir īpaši piemeklēta spārnota frāze, kas dāvanu saņēmēju vai nu uzjautrinātu, vai dāvātu cerību, vai arī liktu aizdomāties par svarīgām lietām.

Nāk Lieldienas ar sengaidīto vēsti,
Uz debesīm kas skatienus liek celt,
Kas asnu prieku dvēselē sauc dēstīt,
Un pūpolkokos saules zeltu smelt.

Norvēģijā tieši Lieldienās lasa kriminālromānus. Un tieši Lieldienu laikā izdevēji izdod īpašus Lieldienu kriminālromānus dēvētus par “Paaskekrimmen”. Tiek uzskatīts, ka šī tradīcija aizsākās 1923. gadā, kad viens grāmatu izdevējs tā jaunā kriminālromāna reklāmas izvietoja avīžu pirmajās lapās tieši Lieldienu laikā. Šīs reklāmas tik ļoti līdzinājās īstām ziņām, ka Norvēģijas iedzīvotāji nemaz nesaprata, ka tas ir tikai reklāmas triks.

Pirmie putni majup trauc,
tapēc galdā jāliek pauts.
Diena augstu šupojies,
un līdz rītam, župojies!
Galu gala Lieldienas – tas ir tavas brivdienas!!!

Kad pāriet Lieldienas, tad iesākas silts laiks.

Olu kaujas. Lieldienās mēģina noskaidrot, kuram ģimenes pārstāvim padevusies visstiprākā ola, laiks kaujām! Vispirms sitās ar asāko olas galu, tad ar resnāko. Sens ticējums vēsta, ka tam, kuram šī ola ir visstiprākā – ilgi dzīvos! Tas, kurš uzvar kaujā, patur sakauto sev, lai vēlāk redzētu un izvērtētu, kurš bijis visveiksmīgākais. Taču, ja tās sanākušas īpaši skaitas un ir žēl tās sasist, ar olām šajā dienā mēdz arī mainīties! Mielojoties ar šo svētku simbolu neaizmirsti uzbērt tai sāli, jo pretējā gadījumā turpmākajā gadā nāksies daudz melot.

Glabā Lieldienu sauli sirdī,
Glabā Lieldienu prieku arvien,
Lai pazūd tumsa, kas dvēseli tirdī,
Lieldienu saule, lai atspīd arvien!

Priecīgi mēs visi esam,
Lieldienolas mājās nesam-
Visādas, dažādas,
Lieldienolas krāsainas.

Ja jau priekš Lieldienām rūc pērkons, tad būs barga vasara.

Lieldienas ir olu svētki,
Kalendārā iezīmēti,
Tad tiek olas kopā bāztas
Varen skaisti raibinātas!

Somijas rietumos Pirmajās Lieldienās dedzina milzīgus ugunskurus, jo uzskata, ka uguns atbaida raganas, kas lido apkārt laika posmā starp Lielo Piektdienu un Otrajām Lieldienām.

Olas, olas, oliņas
Raibas tās kā podziņas.
Beidzot Lieldienas ir klāt,
Zaķis olas dalīt sāk.

Tā tik bija liela diena,
Pienākusī Lieldieniņa.
Agri rītā piecēlos,
Skatos – grozā zaķis sēž.
Zaķim blakus raibas olas.
Jāmeklē nu stiprāko.
Olu atradu es skaistu
Un tad seko lielā cīņa.
Cīņa bija ļoti spraiga,
Tomēr uzvara bij mana!

Tīrajā ceturtdienā jātīra māja, jāizmet viss liekais, kas pa ziemu sakrājies, tad māja visu gadu būs tīra;

Lieldieniņas sanākušas,
Daudzas olas sadējušas;
Ķeriet Jūs to zaķi ciet,
Lai Jums arī olas tiek!

No zemes spraucas ziediņš mazs
Pret salnām liels tam spīts.
Tver skopos saules starus tas
Grib uzplaukt Lieldienu rītā!

No vizbulītēm ,pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks ir austs,
Ko Lieldienas ir atnesušas plaukstās,
Mūs aicinot gan priecāties ,gan mīlēt,
Un pašiem mīlestību paust.

Nāk nākdama Lieldieniņa
Ar raibāmi oliņām,
Ar raibāmi oliņam,
Ar pūpoliem rociņā
Zakim groziņs padusē
Un pie bērniem soļos skrien!

Vij perēkli cīrulis no saules stariem,
Un ausmu ķīvīte vij savai ligzdai klāt.
Ir zaķi sākuši pa novakariem
Pa olai nokrāsot un savos grozos krāt.
Pa sīkām saknītēm, pa lauku kailu
Nāk Lieldienas un vēlas kūmās stāt
Tam priekam, kurš sēd šūpolēs kā gailis,
Tam priekam, kurš ir visu gadu krāts.
Nāk Lieldienas ar sengaidīto vēsti,
Uz debesīm kas skatienus liek celt,
Kas asnu prieku dvēselē sauc dēstīt
Un pūpolkokos saules zeltu smelt.
Saules staru zeltainās rīkstes
Palu steidzīgos ūdeņus per,
Krastos pūpolu mākoņi mīksti
Dzelmē savus atspulgus ber.
Vēju šūpoles augšā un lejā
Līdz pat galotnēm sirdi nes līdz.
Tai caur Lieldienu gaismu no jauna
Atkal dāvāts tiek cerību rīts……..
Priecīgas Lieldienas….

Lieldienās ēd zirņus, lai bagātību iegūtu.

“Jēzus dzīvs!“ klau,zvanu skaņas zemei pāri viļņojas.
“Jēzus dzīvs“ šalc mežu gali,priekā ziedi atveras.
“Jēzus dzīvs“-tas atbalsojas tuvumā un tālumā.
“Jēzus dzīvs“-mirdz spožāk saule,ūdeņos mirdz staru zelts.
“Jēzus dzīvs“-pār mākoņkalniem aukšup jūtas gars mans celts.
“Jēzus dzīvs“-tas atbalsojas tuvumā un tālumā.
Jēzus dzīvs! Sirds rīta stundā nebeidzamu prieku jūt.
Jēzus dzīvs! Vairs dzīves nastas panest neliekas tik grūt`.
Jēzus dzīvs!-tas atbalsojas tuvumā un tālumā.

Pretī nāku smaidīdama,
Ļoti, ļoti gaidīdama.
Lieldieniņas nu ir klāt,
Jāsāk viesus aicināt.

Lieldienā jākrāso olas, tad vistas dēs skaistas olas.

Vācijā Lieldienas ir visu iemīļoti svētki, kur galvenais tēls ir zaķis, kas atnes krāsainas Lieldienu olas. Bērni aktīvi piedalās svētku sagatavošanā. Tie bērnu dārzā vai arī skolā izveido īpašus Lieldienu groziņus. Vecāki pirms svētkiem šājā groziņā saliek krāsotas olas, dažādus saldumus, rotaļlietas un tradicionālo šokolādes zaķi. Šo groziņu parasti paslēpj dārzā, bet bērni agri no rīta, kad pamostas, iet to meklēt. Pieaugušie šajos svētkos arī viens otru apdāvina.

Glabāsim Lieldienu saulīti sirdīs,
Glabāsim Lieldienu prieku arvien,
Lai pazūd tumsa, kas dvēselēs tirdī.
Lieldienu saule lai atspīd arvien!

Augstu, augstu šūpoties,
Tālu, tālu lūkoties,
Olu grozā ievelties,
Un no sirds priecāties!