Pūpolu Svētdiena - Pantiņi, Dzejoļi, Apsveikumi

Tam varavīksnes krāsas,
Viņš krāso baltas māsas.
Un smaida baltā ola,
To zaķis krāsot sola.

Pūpolsvētdienā galdā liek zirņus, pupas, miežu biezputru, arī putraimus ar zirņiem.

Pūpola maigumā izplaucēt dienu,
Aizņemt no saulītes gaismiņu vienu,
Ielikt to sirdī un izbaudīt dienu,
Kurā nav sāpju, kurā nav naida,
Izbaudīt dienu kā pūpolam maigam,
Izbaudīt dienu, lai atplauksti priekā,
Pūpola maigumā, pūpola laimē,
Saulīte balta, kad skatās tev vaigā!

Kad pūpoli sāk ziedēt,
Tad jāsāk visas bēdas kliedēt,
Jo Lieldienas drīz būs klāt,
Aiz kalna tās sāk jau māt.

Ticējumi vēsta, ka pēriens ar pūpolzariem nāk par labu nopērtajam, jo tie visu nākošo gadu esot veselīgi un slimības ejot ar līkumu. Senāk Pūpolsvētdienā tika pērti ne tikai cilvēki, bet arī mājdzīvnieki, lai tie būtu veseli un izturīgi.

Apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars, skaists kā lecoša saulīte! Slimība ārā, veselība iekšā!

Saules staru zeltainās rīkstes
Palu steidzīgos ūdeņus per,
Krastos pūpolu mākoņi mīksti
Dzelmē savus atspulgus ber.

Pēc pēršanas pūpolu zarus nedrīkstot izmest — tie jāpiesprauž kaut kur mājās pie sienas vai jānoliek citā redzamā vietā. Ja vasarā uznāk negaiss, tad šos pūpolzarus jāmet plītī un to dūmi aizdzenot negaisa mākoņus.

Mīksts un apaļš šis tik smaida.
Pūpolītis svētkus gaida.
Kadiķītis blakus smej,
Saule pāri starus lej.

Jau pūpoli mežu ielokā zied,
Un vizbulītes ēnā smaida.
Ik lapiņa saulei dziesmiņu dzied,
Un siltus sveicienus Tev sūta.

Govis Pūpolu dienā jāpadzirda pirms saules lēkta, — tad tās būs visu gadu kā pūpoli: apaļas un veselīgas.

Zaķim šodien botas kājās,
Iegriežas viņš visās mājās.
Dala pūpolus un olas,
Lai ir galvā labas domas.

Pūpolu svētdienā izgrābj pelnus no krāsns, kurus tad vēlāk sēj kopā ar rāceņiem, lai tos tārpi neēstu.

Pūpolu svētdienā,saulītes staros,
Pūpolu kokā sēž pūpoli baros.
Pūkās tiem rasas pērlītes mirdz,
Lai šajā dienā Tev priecīga sirds!

Lai pūpolzariem būtu ticējumos piedēvētās maģiskās īpašības, tad tie esot jāiet lauzt Pūpolsvētdienas agrā rītā tieši saullēktā. Tāpat Pūpolsvētdienas rītā jāmeklē tuvākais strauts, kur noskalot seju, jo ticējums saka, ka tad skaistums būšot garantēts visu gadu, turklāt nenākšot miegs.

Labi, ja Pūpolu svētdienā spīd saule, jo, kāds laiks Pūpolu dienā, tāds būs arī pirmajās Lieldienās.

Minētā svētdienā vajagot nogriezt sev nagus. Ja vēlāk tanī gadā gadoties redzēt ko nelabu, un nobīties, tad tikai jāpaskatās uz nagiem, un nekas nekaitēs.

Lai Pūpolsvētdiena rit siltā mierā,
Un domas līgo pavasara priekā.
Balts pūpolītis, pūkains, maigs
Tev saka – pavasaris, smaidīt laiks.

Bērniem jāceļas pirms saules un jāsalasa skaidas, lai vasarā atrastu daudz putnu. Ja agri nepieceļas — visu gadu būs lāča miegs.

Pūpolu svētdienā esot jābūt visu dienu mājās — tad dzīve ejot visu gadu labi.

Pūpols, pūpols – apaļš kā pūpols, vesels kā rutks, lunkans kā žagars, sarkans kā ābols, zaļš kā zars, drošs kā lauva, veikls kā vāvere. Veselība iekšā, slimība ārā.

Pūpola maigumā izplaucēt dienu ,
Aizņemt no saulītes gaismiņu vienu .
Ielikt to sirdī un izbaudīt dienu ,
Kurā nav sāpju ,
Kurā nav naida .
Izbaudīt dienu kā pūpolam maigam ,
Izbaudīt dienu ,
Lai atplauksti laimē.
Pūpola maigumā ,
Pūpola laimē.
Saulīte balta , kad skatās Tev vaigā…
/I.Tora/

Jau pūpoli mežu ielokā zied,
Un vizbulītes ēnā smaida.
Ik lapiņa saulei dziesmiņu dzied,
Un siltus sveicienus Tev sūta.

Kad Pūpolu svētdienā vai Zaļā ceturtdienā noķer
kurmi, to apglauda un ar to pašu roku apglauda
zirgus stallī, tad tie resni un brangi.

Pūpolsvētdienā vajag visu dienu palikt mājās, jo tad visu gadu klāšoties labi.

Pūpolu svētdienā agri no rīta, pirms saulītes
lēkšanas, jāper visi cilvēki un kustoņi ar
pūpoliem, tad kustoņi un lopi paliekot brangāki,
bet cilvēki – skaistāki.

Pūpolu svētdienā arī zirgi un citi lopi jāpūpolo, lai tie arvien būtu brangi, veseli un apaļi kā pūpoli.

Pūpolsvētdienas rītā nedrīkst matus sukāt, citādi galvā sametas utis tik lielas kā pūpoli.

Pūpolīt, pūpolīt-
Pirmais pavasara vēstnesīt,
Tavs pelēkais kažoks
Tik biezs un maigs.
Tādēļ tevi nebaida
Saltais ziemas laiks.
Bet, kad saule zemi
Mīlestībā sildīt nāk,
Tavs kažoks dzeltenā
Krāsā krāsoties sāk.
Un pats kā saule
Savus starus izstaro,
Bites ar nektāru pabaro.
Nu – tava diena-
Katrā mājā tu godā celts,
Lai pāri nedienām
Liesmotu saules zelts.

Šajā rītā gulēt grēks,
Mežā jāmeklē ir spēks.
Pūpoliņos spēku rodi,
Noper tos, ko neatrodi.
Tad pēc nedēļas kā sauktas,
Olas krāsainas – būs jauktas

Ja jau klāt Pūpolsvētdiena, tas nozīmē, ka pēc nedēļas — Lieldienas!

Pūpolsvētdienā krāsnis esot jāiztīra no pelniem, bet pelni vēlāk jāizkaisa laukā, kur tiks sēti un stādīti dārzeņi, jo tad tie augot ļoti raženi.

Balts pūpolītis smaida
Un Lielo Dienu gaida.
Klāt atkal pavasaris jauns,
Kad dzīvība sāk mosties, plaukt.

Lai Pūpolsvētdiena rit siltā mierā,
Un domas līgo pavasara priekā.
Balts pūpolītis, pūkains, maigs
Tev saka – pavasaris, smaidīt laiks.

Pūpolu svētdienas rītā jākuļas ar pūpoliem, lai
augtu apaļš kā pūpols, lai veselība ietu iekšā un
slimība ārā un lai augtu mīksti zirņi, kādēļ arī
zirņi jāvāra un jāēd.

Apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols, slimībā ārā, veselība iekšā!

Saules staru zeltainās rīkstes
Palu steidzīgos ūdeņus per,
Krastos pūpolu mākoņi mīksti
Dzelmē savus atspulgus ber.

Pūpolnīcā ēd sausus novārītus zirņus un peras no
rīta ar pūpoliem. Kas no rīta agrāk pieceļas, tam
brīv citus izpērt pūpoliem, pie kam runā: “Ne es
peru, pūpols per!

Pavēro, vai Pūpolu svētdienā spīd saule, jo, kāds laiks Pūpolu dienā, tāds būs arī pirmajās Lieldienās.

Mīksts un apaļš šis tik smaida.
Pūpolītis svētkus gaida.
Kadiķītis blakus smej,
Saule pāri starus lej.

Pūpolu svētdienā,saulītes staros,
Pūpolu kokā sēž pūpoli baros.
Pūkās tiem rasas pērlītes mirdz,
Lai šajā dienā Tev priecīga sirds!

Pūpolsvētdienas rītā, saulei lecot, jāmazgā mute upē, tas visu gadu būs skaists.

Pūpoliņi,pūpoliņi,
Pavasara paudējiņi,
Birzmalītē,
Piesaulītē,
Viz pa gabalu jau viņi.
Apkārt kaili,rudi ciņi,
Sausu niedru karodziņi,
Bet tiem pāri
Grezni,vāri
Margo viņi-pūpoliņi.
Kas tos daiļi darināja-
Baltbalotus,
Mīkstmaigotus,
Kad vēl sniegam gravā māja?
Dienvidī,kad lauskis snauda,
Saules meitas vērpa,auda
Klusi viņus,
Pūpoliņus.
Un tos zaros zaros sprauda.
Pūpoliņi,pūpoliņi,
Ai,cik mīksti,maigi viņi!
Gaisa fejas
Glauž tur sejas-
Tie ir viņu spilventiņi!
/V.Plūdonis/

Kad gravās jau pūpoli saulei smaida –
Es sapņoju ēzelītis būt,
Kas pēdējās svētdienas nastu gaida…
Kad gravās jau pūpoli saulei smaida,
Kāds sen zināmu gājienu sāk,
Lai apsolītā pasaule nāk.
Kad gravās jau pūpoli saulei smaida –
Es sapņoju ēzelītis būt…

Ganiņiem šajā rītā pirms saullēkta saules jānomazgājas tekošā strautiņā, lai visu vasaru ganos nenāktu miegs.

Balts pūpolītis smaida
Un Lielo Dienu gaida.
Klāt atkal pavasaris jauns,
Kad dzīvība sāk mosties, plaukt.

Pūpols, pūpols – apaļš kā pūpols,
Vesels kā rutks, lunkans kā žagars,
Sarkans kā ābols, zaļš kā zars,
Drošs kā lauva, veikls kā vāvere.
Veselība iekšā, slimība ārā.

Kad pūpols acis bola,
Kā skumja, balta ola,
Tad zaķis nāk ar otu,
Lai olas nokrāsotu.

Lai kūtī mušas neaugtu, tad Pūpolsvētdienas, Zaļās
ceturtdienas un Lielās piektdienas rītā bez saules
jānoslauka kūts griesti.

Šorīt jāceļas man agri,
Pūpolsvētdiena jau klāt.
Tevi mīļi un sirsnīgi
Jānoper ir, vecomāt.

Pūpolsvētdienas rītā jāmeklē tuvākais strauts, kur noskalot seju, jo ticējums saka, ka tad skaistums būšot garantēts visu gadu, turklāt nenākšot miegs.

Pēc pēršanas pūpolu zarus nedrīkstot izmest, bet tie jāpiesprauž kaut kur mājās pie sienas, vai jānoliek citā redzamā vietā, jo ja vasarā uznākot negaiss, tad šos pūpolzarus met plītī un to dūmi aizdzenot negaisa mākoņus.

Sēž uz zara pūpolīt’s,
Tā kā maziņš mākonīt’s.
Maziņš pūkains pūpoliņš-
Mugurā tam kažociņš.

Šajā rītā gulēt grēks,
Mežā jāmeklē ir spēks.
Pūpoliņos spēku rodi,
Noper tos, ko neatrodi.
Tad pēc nedēļas kā sauktas,
Olas krāsainas – būs jauktas!