Jurģi jeb Ūsiņa diena - Ticējumi, Tautasdziesmas, Pantiņi

Ja priekš Jurģiem pirmo reizi dzird rūcam pērkonu, jāņem no zemes akmens, trīs reizes jāpārvelk pār pieri un jāatliek atpakaļ, tad nesāpēs galva.

Lai lopiem Jurģos jaunā vietā neķertos nekāds ļaunums, tad no vecās dzīves vietas jāpaņem gultas maiss un maisa salmi jāizkaisa jaunās dzīves vietas kūtī pa visiem kaktiem.

Ūsiņu rītā vispirms jāuzceļas saimniekam ar saimnieci: ja kāds cits pirmais uzceļas, tad mājā rodas kāda nelaime.

Kad atnāk Jurģu diena, tad vajaga vistu izbāzt caur bikšu galu, tad vanags neaiztiek.

Jura dienā jāliek alus kanna rudzu vagā; ja kannas vairs nevar saredzēt, tad būs laba vasara.

Jurģu rītā itin agri uz visām istabas durvīm jāsavelk lietuvēna krusti, un pēc tam tās stingri jānobultē. Staigāšanai jānotiek pa logiem. Pats Saimnieks kauj gaili un asinis tecina zirgu silēs. Visas zirgu lietas un sāls graudu novieto pagalmā uz stabiem un vadžiem. Deviņi vēji, kas šai rītā pūš, atnes svētību visai mājai, bet it sevišķi zirgiem un sāls graudam. Šo sāli var lietot pilnīgi zāļu vietā. Bet visa svētība zūd, ja šai laikā, kamēr vēl durvis aizbultētas un brokastis neieturētas, ierodas kāds svešinieks.

Devu, devu Ūsiņam,
Ko es biju solījusi:
Melnu gaili, sarkanseksti,
Ar visiem nadziņiem.

Jeusenš zirga nùjódeja,
Pìguļnìku makládams.
Vai, Jeuseņ, nazinov,
Kur vacais guņkureits

Jurģa dienā saldena putra jāvāra, tad mājā būs saticība.

Jurģa dienā nedrīkst ne art, ne ecēt, lai labībai nemetas melnas vārpas.

Kur tu iesi, ziergu Jurģi,
Pilla sauja iemauktiņ(u)?
Tam puišam ziergu došu,
Kam nav tēva devējiņ’.

Arī šodien, ja kāds domā pārvākties uz jaunu dzīvesvietu, nereti saka – būs jurģi jeb jurģošanās. Kāpēc Jurģu jeb ŪSiņu dienu saista ar jaunas mājvietas izvēli? Senajiem latviešiem Jurģi bija tā diena, kad kalpi, gājēji un nominieki mainīja dzīves vietu, pārceļoties pie cita saimnieka. No tā arī cēlies sinonīms dzīvesvietas maiņai – jurģošanās.
Jurģošanās ieviesta 19.gadsimta sākumā, kad Jurģi kļūst par nomas un darba līgumu slēgšanas dienu. Jurģošanās jeb pārcelšanās netiek attēlota tautasdziesmās, taču dažādos ticējumos par dzīves vietas maiņu un aizejošiem un atnākošiem cilvēkiem, ir daudz variāciju.

Priekš Jurģiem svešās mājās nedrīkst iet ar basām kājām, jo tad bites neizdodas.

Jurģu rītā nedeva mājā nekādam svešam ne uguni, nedz ūdeni.

Ūsiņu nedēļā nevelējas, lai traki suņi mājā nenāktu.

Atnāca Ūsiņš,
Atritināja;
Uzkāra mēteli
Vārtu stabā.

Ja priekš Jurģiem staigā basām kājām vai svilpj, piemetas drudzis.

Ūsiņu rītā staļļi jāaizslēdz, jo tanī laikā burvji un raganas staigā apkārt.

Ūsiņš jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi.
Es tev lūdzu, Ūsiņ brāl,
Dod man pāri ceļa zirgu.

Jurģīšam jostu aužu
Deviņiem dzīpariem,
Lai tas manas aitas gana
Šādu gaŗu vasariņu.

Ja Jurģa dienā lietus līst, tad pārgājējiem jāraud jaunā vietā visu gadu.

Kad Jura dienā saimnieks nošauj žagatu un pakar to zirgu stallī, tad zirgiem spalva ļoti gluda un spīd.

Ūsiņa rītā pūš visi četri vēji, kurš uzvar, tas pārvalda visu gadu.

Jurģu dienā jāvelējas, tad vilki neiet lopos.

Jurišam gaili kavu
Deviņiemi nadziņiem,
Lai tas manus zirgus gana
Šādu garu vasariņu.

Pirmo reizi lopus ganos izdzenot, saimniece deva arī ganam tik daudz olu, cik govju. Gani Ūsiņu dienā olas met pār govju mugurām, lai govis būtu apaļas kā olas visu vasaru. Ja Ūsiņu rītā rasa zālē, tad govis dos daudz piena. Dzenot govis ārā, kūts paslieksnē jāieliek duncis, lai govis cita citu nebadītu.

Jurģa dienā nedrīkst nekā ar zirgiem strādāt, pat braukt var tikai uz baznīcu. Ja tai dienā strādā ar zirgiem, tad tie paliek nespēcīgi un slimi.

Ai, Jurģiti, Ūseniti,
Baro sirmus kumeliņus;
Sukadams, barodams,
Sēsties siles galiņā.

Priekš Jurģiem nevar laukā uguni kurināt, tad mājas nodeg.

No Ūsiņa zirgu pirku,
Ne no sava bāleliņa;
Ūsiņam pilns stallits
Pārdodamu kumeliņu.

Vakarā pēc rumulēšanās sākās mielasts, kur ēda kautos putnus, olas, plāceņus, bietes, burkānus, kāļus. Arī sviestu, pienu un Ūsiņa alu lika galdā. Ja šajā dienā uz galda ir gaļa, tad tā būs visu gadu. Pēc vakariņām pirmo reizi šajā gadā ne tikai puiši, bet arī vecie ļaudis devās pieguļā. Saimniece viņiem līdzi deva novārītas olas. Viena ola bija jāmet kārklā, priekš tam lai zirgi labi barotos. Ozola dobumā ielikta ola deva zirgiem spēku un izturību.

Starp vecu un jauno Jurģa dienu ap visiem tīrumiem un dārziem tiek vaga dzīta, lai nezāles izskaustu.

Jurģa diena bijusi lopu, sevišķi zirgu, svētdiena.
Tad zirgus labāki barojuši, ar tiem nestrādājuši.
Tad vārījuši arī olas, kuras devuši ganiem un
pieguļniekiem. Baznīcā likuši upurus, lai zirgi
būtu veseli. Tai dienā jājuši pirmo reiz pieguļā,
lai arī dažu gadu vēl nebijis zāles. Tāpat tai
dienā rumelējuši ganus un pieguļniekus. Jura dienā
svētījuši baznīcā maizi, ko devuši slimiem lopiem
un arī cilvēkiem.

Jura dienā bija ierasts mainīt dzīvesvietu. Lai jaunajā vietā labi veiktos un visādi sekmētos, veco vietu atstājot, nedrīkst teikt ardievas. Kad Jurģu dienā aiziet uz jaunu māju, tad no vecās vietas jāpaņem salmi līdz un ar tiem jāizkaisa kūts, lai no izgājējiem nepieķertos nekādas burvības. Citi ņem arī akmeņus no vecās mājas līdz un izmētā tos jaunās mājas kūtī, lai izsargātos no burvībām.
Jurģa dienā, jaunā dzīves vietā nonākot, dzīvojamās telpas tūliņ jāizslaukot, tad nebūšot ar citiem mājas iedzīvotājiem jāķildojas.

Jurģa diena ir labākā linu sējamā diena.

Ūsiņu rītā priekš saules lēkšanas sniegā jāmazgājas. Tad vasaru nenāks miegs.

Ūsiņos jāvāra cūkas kāja, lai saime būtu mudīga.

Ai Jurģīti, Miķelīti,
Baro labus kumeliņus!
Vai es miju, vai pārdevu,
Tevis saucu līkaupos.

Lai izdzītu prusakus, tad vajaga Jurģa dienā paņemt pātagu, pērt visus kaktus un sacīt: “Citiem jurģi, jums arī jurģi!”

Ūsiņā, Mārtiņā,
Saldu daru alutiņu:
Mārtiņš miežus audzināja,
Ūsiņš labus kumeliņus.

Jurģu rītā zvirbuļi ar iesmu jādzenā, tad tie nepostīs labību.

Ūsīšam, tētiņam,
Zyrgu kūpt gribējuos:
Dīnu nesja auzu sīku,
Nakti soldonu yudini.

Lai ienācēji nebūtu pļāpīgi, Jurģos viņiem nedrīkst dot ēst zirņus.

Ūsiņam, kā arī citām dievībām, senais latvietis veica ziedojumus, ko nolika noteiktās upurēšanai paredzētās vietās birzīs, pie lieliem akmeņiem vai kokiem, vai arī kādā noteiktā vietā dārza stūrī.
Visbiežāk upurdzīvnieks bija melns gailis, ko nokāva saimnieks, lai viņam padotos zirgi, vai melna vista, ko saimniece ziedo Ūsiņam, lai viņas govis padotos. Pavasaris ir laiks, kad pēc ziemas nepieciešama laba vitamīnu, spēka deva. Asinīs ir dzīvības spēks. Tāpēc asinis tika ziedotas Ūsiņam (gada otrajā pusē arī Mārtiņam). Ticējumos atrodamas norādes, ka ja cilvēks bija vājš, tad viņam deva dzert ar pienu sajauktas asinis. Mūsdienās var asinis aizstāt ar sarkanu dzīparu, tomēr saglabājot un ieliekot veicamajā rituālā jēgu.

Ūsiņu rītā izliek uz kāda sevišķa galda plāceni, gaļu, alu u.t.t. un to noliek aiz istabas kādā paspārnē (arī pie lieliem kokiem un akmeņiem), gariem (dieviem), ko mieloties.

Laižot pirmo reizi ganos govis, katram pavadītājam iedod dzijas šķipsnu. Mājās nākot, dzijas sasien un satin kamolā. Gans kamoliņu satin un noliek kūtī zem siles, tad visu vasaru lopi turas kopā. Šeit ir simboliskā nozīme: dzijas pavediens ir dzīvības pavediens. Pirmo reizi ganos dzenot saimniece nodrošinājās pret vilkiem un citām nelaimēm. Viņa pie sevis paklusām riebj, ar sausu eglīti slaukot:
Liela, gara, sausa egle
Pār celiņu nolūzuse.
Lai tik garš vilka ceļš
Kā šis egles augumiņš,
Lai sakalst vilkam zobi
Kā sausie egles zari.
Kā redzams, tad Ūsiņa dienas paražas un visi maģiskie aizsardzības paņēmieni saistās ar lopu labklājību. Sasiet, aizslēgt, nostādināt vai citādi apturēt ļaunumu – šīm darbībām tiek piešķirts maģisks saturs.

Jurģa dienā necērt koku, lai vilki nedarītu nekādas kaites.

Jāpiemin, ka Jurģi jeb Ūsiņi mūsu senčiem ir bijuši īpaši ar to, ka Jurģos kalpi varēja izbeigt līgumus ar esošajiem saimniekiem un meklēt kādu citu saimnieku, kam kalpot. 19. gadsimtā, atceļot dzimtbūšanu, Jurģi latviešu kultūrā kļuva par termiņu, kad izbeidzas līgumi. Arī ar šo pārbraukšanu jeb Jurģiem ir saistīti vairāki ticējumi. Piemēram, ja Jurģi iekrita sestdienā, ticēja, ka jaunajā vietā kalpiem būs ilga dzīvošana.

Ūsiņš zirgu nojādīja,
Pieguļnieku meklēdams;
Gudri bija pieguļnieki,
Neguļ ceļa maliņā.

Ja Jurģī tik vien saule atspīd, ka laiks zirgu apseglot, tad nākošu vasaru būs pietiekošs siena laiks.

Ūsiņš stāv sētmalā,
Gaid’, lai lūdz istabā.
Nāc, Ūsiņ, istabā,
Sēdies galda galiņā.

Kad Jurģu dienā ada, tad rodas tikai ragaini jēri.

Ziedos tērpies Jurģis pareģo aukstu un slapju maiju.

Jurģa dienā nevajaga daudz par vilkiem runāt, citādi tie vasaru nākot jērus zagt.

Ejot Jurģos uz jaunu dzīves vietu, nevienam nevajag ardievas sacīt, tad jaunā dzīves vietā ies labi.

Ja Ūsiņu dienā līst, tad trūks zāles.

Lai saime būtu mudīga, Jurģos jāvāra cūkas kāja.

Ja pirms Ūsiņiem ir pērkons, būs bada gads.

Ūsiņam gaili kavu
Deviņiem cekuliem,
Lai aug man govis, vērši
Deviņàm kārtiņàm.

Jura dienā un Lielā piektdienā cits zemnieks kauj gaili un, asinis iztecinājis, ierok zemē. Tad ar zirgiem un lopiem labi laimējoties, bet kaimiņa zirgiem un lopiem tas būšot par sliktu.

Jurģišam jostu jožu
Pašā Jurģu vakarā,
Lai tas manas govis gana
Šo garo vasariņu.

Ūsiņš savus divus dēlus
Darbiņam radināja:
Vienu sūta pieguļā,
Otru arti tīrumā.

Jurģa dienā kā pirmajā pieguļas dienā liela nozīme ir olām. Olas ir atribūts zīlēšanai, lai uzzinātu, kā zirgam veiksies šajā ganību sezonā. Olas vārot, tās apzīmē ar zirgu vārdu, un, kas ar kuru zirgu strādā, tas to olu loba; ja lobās labi, zirgam būs labi, ja ne, tad to labāk atdot projām.

Ūsiņš jāja labu zirgu,
Ir man lika labu jāt;
Skauģišam neteceja
Pa pavadas galiņam.

Jurģa dienā nevajag muti mazgāt, tad vasaru nenodegt (nenosauļoties).

Kad sanāk Jura dienā jauna saime, tad jādod biezie kāposti ēst, jo tad ilgi dzīvos.

Jurģa dienā no rīta, bez saules, jāpeldina kumeļi, lai tie aug stipri.

Ūsiņam gaili kāvu
Dzeltenām kājiņām,
Lai manam kumeļam
Palīdzēja dubļu brist.

Ja Ūsiņu dienā iet uz upi mazgāties, tad skauģi nevar noskaust.

Jura dienā jāslauka istaba un mēsli jāber uz krustceļiem, tad neaug blusas.

Tradicionāli Jurģa dienas ugunskurs bija kurts Saules ritu ugunskura vietā. Tas bija tas brīdis, kad Ūsiņa dienas svinībās vīri un sievas apvienojas kopējai rīcībai un darbībai. Ar pateicību par esošo un skaidru formulējumu, ko grib nākamajā rita posmā. Enerģijas apmaiņai, protams, tika gādāts zieds: medus, ūdens, graudi, pašcepta maizīte. Bet uz cita ugunskura bija pagatavots rituālais Ūsiņa dienas ēdiens pentāgs vai pantāgs – tajā ietilpa produkti, kas no pērnas ražas vēl saglabājušies, – dārzeņi, putraimi, olas un jaunie zaļumi. Gaļas ap to laiku krājumos vairs nebija, tāpēc pantāgs bija gandrīz veģetārs. Raksturīgi, ka vīri taisa savu, sievas – savējo pantāgu.

Ūdens laistīšana ir ļoti svarīga darbība labklājības nodrošināšanai. Runā tā, ka būs tik daudz piena, cik ūdens izlīst. Rumulējas arī tādēļ, lai gani negulētu un lopi neslimotu.

Jura nedēļā nedrīkst taisīt sētas, tad suņi skrien mājās.

Jurģa dienā, ja kāds cilvēks iet uz citu dzīves vietu, un ja viņš grib savam bijušajam saimniekam atriebties, tad viņam jāiesviež pāris siļķu maizes krāsnī un krāsns slota jāiesviež dīķī, tad viņa bijušam saimniekam vienmēr būs ienaids mājās.

Ūsens stāvu slaistijàs
Muna staļļa galiņā.
Ai, Ūsiņ, vecais tēvs,
Jāsam abi pieguļā;
Es guntiņas kūrejiņš,
Tu zirdziņu ganitajs.

Paldievs, zirgu Ūsiniti,
Par kumeļu barošanu!
Vaj izvedu, vaj aizjūdzu,
Noturèti nevareju.

Ļaudīm lieli brīnumiņi
Par Ūsiņa kumeļiem:
Pieci zirgi, divi ķēves,
Septiņsimtu kumeliņu.

Jurģa dienā maize jācep, jo tad esot zirgi resni.

Jurīts jāja Ģurģu nakti
Sirmu, bēru kumeliņu,
Lai aug lava(?) vasariņa,
Kumeliņiem barībiņa.

Ej, Ūsiņ, labais vīrs,
Baro manus kumeliņus;
Sukadams, barodams,
Sēsties siles galiņā.

Ja Ūsiņu dienā spīd saule, labi padosies lopi.

Kad Jurģu dienā ada, tad vilks plēš aitas.

Jurģa dienā nedrīkst lauka darbus strādāt, jo citādi krusa nosit druvas.

Jurģu rītā agri jāuzceļas un jāiekur krāsns, lai dūmi izskrien pa skursteni. Kas to pirmais izdarīs, būs laimīgs.

Ja dzeguze deviņas dienas pirms Ūsiņiem sāk kūkot – būs silta un auglīga vasara.

Ūzainīti, biksainīti,
Ar ko tevi mielosim?
Samalsim trīs auziņas,
Cepsim plānu plācenīti.

Ūsiņš jāja pār kalniņu,
Bišu tropi padusē;
Ei, Ūsiņ, labais vīr,
Nāc manāi dārziņā,
Nāc manāi dārziņā
Bišu tropus aplūkot.

Jurģu dienas rītā plikam saimniekam jāpārdzen pār tīrumu krusteniski vagas, lai tīrumā nezāles neaugtu.

Kāds laiks ir Jurģu dienā, tāds arī Miķeļdienā.

Ja Jurģos pārceļoties uz citu vietu, pārskrien čūska par ceļu, tad tur labi neies.

Grieta auda, Grieta meta
Margrietai villainīti;
Jurīšam, brālīšam,
Ūsiņš loka kumeliņu.

Jurģits jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi;
Es teceju vārtu vērt,
Man iedeva devito.

Ai, Jurģiti, Miķeliti,
Baro labus kumeliņus!
Vaj es miju, vaj pārdevu,
Tevis saucu līkaupôs.

Ejot ganos, daudz dziedāja dažādas dziesmas. Sevišķi par ganu dziesmām skaitīja gavilēšanu un lelošanu. Bij daudz dažādu dziesmu, ar ko gani savā starpā sasaucās. Gavilēšana atšķiras ar to, kad divrindes beigās, dažreiz arī vidū, beidzamo skaņu ļoti gari izvilka, līdz pietrūka elpa, pēc tam balsij lūstot, skaļi ūvināja augstajā balss reģistrā, lai atbalss skaļi atskanētu – sadzirdētu citi gani. Arī dažādu stabuļu izmantošana ganos ir ļoti svarīga.

Ja Jurģos jaunā vietā aizejot, vējš pūš no muguras puses, tad būs laba dzīve.

Ūsiņš dara alutiņu
Kumeliņa pēdiņā;
Es tecēju alu dzert,
Viņš ar kausu mugurā.

Ja Jura dienā akmeni aiz spāres aizbāžot, tad zvirbuļi mājās nedzīvojot.

Par kalniņu Ūsiņš jāja
Ar akmiņa kumeliņu;
Tas atnesa kokiem lapas,
Zemei zaļu āboliņu.

Ūsiņam gaili kāvu
Pavasara rītiņā:
Māsai spārni, brāļiem kājas,
Ūsiņam viducītis.

Ūsiņam pasateicu
I dzirdoti, nedzirdot:
Visas ciema zeltenites
Manôs zirgôs raudzijàs.

Tuli tuli iz pīguļi,
Da tam Svātam Juram!
Svātais Jurs, zyrgu gons,
Lai tī zyrgi tukli pukli,
Dreiži skaisti kai uobuli.

Jeuseņš jója lobu zirgu,
Mani lika lobu jót;
Dúd’, Dìveņ, lobu jót
Par Jeuseņa likumiņu.

Ūsiņš jāja pieguļā,
Zaglis ceļa maliņā.
Ūsiņam augsti zirgi,
Zagļam augstas karatavas.

Jurģa dienā nevajag nekā nest no meža mājās, tad atnesot skudras.

Kas Jura dienā zivis zvejo, tas paliks ārprātīgs.

Ūsiņš jāja pieguļā
Ar bēro kumeliņu;
Meitas līdzi taisījās
Ūsiņam guni kurt.

Ja Jurģis piektdienā, nelaimīgs gads, ja pirmdienā vai piektdienā – nelaimīga vasara.
Jurģu dienā nedrīkst aust, jo tad būs daudz pērkoņu; nedrīkst velēties – traki suņi nāks mājās, uguni kurt laukā – mājas degs.

Ja pirms Jurģiem iespļauj skudru pūznī, tad saule nenodedzina seju.

Ūsiņa dienā jāliek alus kanna rudzu vagā; ja kannas vairs nevar saredzēt, tad būs laba vasara.

Ūsens stāvu slaistījās
Muna staļļa galiņā.
Ai Ūsiņ, vecais tēvs,
Jāsam abi pieguļā:
Es guntiņas kūrējiņš,
Tu zirdziņu ganītājs.

Jeuseņš juoja lobu zirgu,
Mani lika lobu juot;
Dūd’, Dīveņ, lobu juot
Par Jeuseņa likumiņu.

Ūsiņš stāvu slaistijàs
Mana staļļa pakaļā.
Nāc, Ūsiņ, stallitie,
Baro manus kumeliņus.

Jurģos jācep maize, tad zirgi būs brangi.

Viena no Ūsiņa tradīcijām ir lielo puišu skrējiens ar rumulēšanos (ūdens laistīšanos) beigās. Šī skrējiena rituālais uzdevums bijas “dabūt Sauli augšā”.

Jurģī, uz jaunās mājas zemes uzejot, jāiekurina uguns.

Jurģu dienā jāglabā cirvis un atslēgas zem sliekšņa, lai vilki lopus neaiztiek.

Laiku pareģojot vēro, cik dienu priekš Jurģiem ir rasa: tik dienu priekš Jēkaba dienas rudzu pļauja.

Jurģa rītā nevar nevienam neko dot, tad piemetas kas ļauns.

Ūsiņu dienā jāietur maltīte ar cietām olām, gaļu un alu, lai lopiem visu nākamo gadu labi klātos.

Pa kalniņu Ūsiņš jāj
Ar akmeņa kumeliņu;
Ei, Ūsiņ, labais vīrs,
Jāj ar mani pieguļā!

Kāds vējš Jurģu dienā uzvar, tāds visvairāk to gadu pūš.

Ūsiņam gaili kāvu
Pašā svētku rītiņā,
Lai tas man zirgus gana
Šo gaŗo vasariņu.

Ūsiņam zirgi zviedza,
Man jājot pieguļā;
Māršavai govis māva,
Man ganôs izdzenot.