Jurģu dienas jeb Ūsiņu Tautasdziesmas
Devu, devu Ūsiņam,
Ko es biju solījusi:
Melnu gaili, sarkanseksti,
Ar visiem nadziņiem.
Jeusenš zirga nùjódeja,
Pìguļnìku makládams.
Vai, Jeuseņ, nazinov,
Kur vacais guņkureits
Kur tu iesi, ziergu Jurģi,
Pilla sauja iemauktiņ(u)?
Tam puišam ziergu došu,
Kam nav tēva devējiņ’.
Atnāca Ūsiņš,
Atritināja;
Uzkāra mēteli
Vārtu stabā.
Ūsiņš jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi.
Es tev lūdzu, Ūsiņ brāl,
Dod man pāri ceļa zirgu.
Jurģīšam jostu aužu
Deviņiem dzīpariem,
Lai tas manas aitas gana
Šādu gaŗu vasariņu.
Jurišam gaili kavu
Deviņiemi nadziņiem,
Lai tas manus zirgus gana
Šādu garu vasariņu.
Ai, Jurģiti, Ūseniti,
Baro sirmus kumeliņus;
Sukadams, barodams,
Sēsties siles galiņā.
No Ūsiņa zirgu pirku,
Ne no sava bāleliņa;
Ūsiņam pilns stallits
Pārdodamu kumeliņu.
Ai Jurģīti, Miķelīti,
Baro labus kumeliņus!
Vai es miju, vai pārdevu,
Tevis saucu līkaupos.
Ūsiņā, Mārtiņā,
Saldu daru alutiņu:
Mārtiņš miežus audzināja,
Ūsiņš labus kumeliņus.
Ūsīšam, tētiņam,
Zyrgu kūpt gribējuos:
Dīnu nesja auzu sīku,
Nakti soldonu yudini.
Ūsiņš zirgu nojādīja,
Pieguļnieku meklēdams;
Gudri bija pieguļnieki,
Neguļ ceļa maliņā.
Ūsiņš stāv sētmalā,
Gaid’, lai lūdz istabā.
Nāc, Ūsiņ, istabā,
Sēdies galda galiņā.
Ūsiņam gaili kavu
Deviņiem cekuliem,
Lai aug man govis, vērši
Deviņàm kārtiņàm.
Jurģišam jostu jožu
Pašā Jurģu vakarā,
Lai tas manas govis gana
Šo garo vasariņu.
Ūsiņš jāja labu zirgu,
Ir man lika labu jāt;
Skauģišam neteceja
Pa pavadas galiņam.
Ūsiņam gaili kāvu
Dzeltenām kājiņām,
Lai manam kumeļam
Palīdzēja dubļu brist.
Ūsens stāvu slaistijàs
Muna staļļa galiņā.
Ai, Ūsiņ, vecais tēvs,
Jāsam abi pieguļā;
Es guntiņas kūrejiņš,
Tu zirdziņu ganitajs.
Paldievs, zirgu Ūsiniti,
Par kumeļu barošanu!
Vaj izvedu, vaj aizjūdzu,
Noturèti nevareju.
Ļaudīm lieli brīnumiņi
Par Ūsiņa kumeļiem:
Pieci zirgi, divi ķēves,
Septiņsimtu kumeliņu.
Jurīts jāja Ģurģu nakti
Sirmu, bēru kumeliņu,
Lai aug lava(?) vasariņa,
Kumeliņiem barībiņa.
Ej, Ūsiņ, labais vīrs,
Baro manus kumeliņus;
Sukadams, barodams,
Sēsties siles galiņā.
Ūzainīti, biksainīti,
Ar ko tevi mielosim?
Samalsim trīs auziņas,
Cepsim plānu plācenīti.
Ūsiņš jāja pār kalniņu,
Bišu tropi padusē;
Ei, Ūsiņ, labais vīr,
Nāc manāi dārziņā,
Nāc manāi dārziņā
Bišu tropus aplūkot.
Grieta auda, Grieta meta
Margrietai villainīti;
Jurīšam, brālīšam,
Ūsiņš loka kumeliņu.
Jurģits jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi;
Es teceju vārtu vērt,
Man iedeva devito.
Ai, Jurģiti, Miķeliti,
Baro labus kumeliņus!
Vaj es miju, vaj pārdevu,
Tevis saucu līkaupôs.
Ūsiņš dara alutiņu
Kumeliņa pēdiņā;
Es tecēju alu dzert,
Viņš ar kausu mugurā.
Par kalniņu Ūsiņš jāja
Ar akmiņa kumeliņu;
Tas atnesa kokiem lapas,
Zemei zaļu āboliņu.
Ūsiņam gaili kāvu
Pavasara rītiņā:
Māsai spārni, brāļiem kājas,
Ūsiņam viducītis.
Ūsiņam pasateicu
I dzirdoti, nedzirdot:
Visas ciema zeltenites
Manôs zirgôs raudzijàs.
Tuli tuli iz pīguļi,
Da tam Svātam Juram!
Svātais Jurs, zyrgu gons,
Lai tī zyrgi tukli pukli,
Dreiži skaisti kai uobuli.
Jeuseņš jója lobu zirgu,
Mani lika lobu jót;
Dúd’, Dìveņ, lobu jót
Par Jeuseņa likumiņu.
Ūsiņš jāja pieguļā,
Zaglis ceļa maliņā.
Ūsiņam augsti zirgi,
Zagļam augstas karatavas.
Ūsiņš jāja pieguļā
Ar bēro kumeliņu;
Meitas līdzi taisījās
Ūsiņam guni kurt.
Ūsens stāvu slaistījās
Muna staļļa galiņā.
Ai Ūsiņ, vecais tēvs,
Jāsam abi pieguļā:
Es guntiņas kūrējiņš,
Tu zirdziņu ganītājs.
Jeuseņš juoja lobu zirgu,
Mani lika lobu juot;
Dūd’, Dīveņ, lobu juot
Par Jeuseņa likumiņu.
Ūsiņš stāvu slaistijàs
Mana staļļa pakaļā.
Nāc, Ūsiņ, stallitie,
Baro manus kumeliņus.
Pa kalniņu Ūsiņš jāj
Ar akmeņa kumeliņu;
Ei, Ūsiņ, labais vīrs,
Jāj ar mani pieguļā!
Ūsiņam gaili kāvu
Pašā svētku rītiņā,
Lai tas man zirgus gana
Šo gaŗo vasariņu.
Ūsiņam zirgi zviedza,
Man jājot pieguļā;
Māršavai govis māva,
Man ganôs izdzenot.