Ūsiņi - Jurģa diena - Tradīcijas

Arī šodien, ja kāds domā pārvākties uz jaunu dzīvesvietu, nereti saka – būs jurģi jeb jurģošanās. Kāpēc Jurģu jeb ŪSiņu dienu saista ar jaunas mājvietas izvēli? Senajiem latviešiem Jurģi bija tā diena, kad kalpi, gājēji un nominieki mainīja dzīves vietu, pārceļoties pie cita saimnieka. No tā arī cēlies sinonīms dzīvesvietas maiņai – jurģošanās.
Jurģošanās ieviesta 19.gadsimta sākumā, kad Jurģi kļūst par nomas un darba līgumu slēgšanas dienu. Jurģošanās jeb pārcelšanās netiek attēlota tautasdziesmās, taču dažādos ticējumos par dzīves vietas maiņu un aizejošiem un atnākošiem cilvēkiem, ir daudz variāciju.

Pirmo reizi lopus ganos izdzenot, saimniece deva arī ganam tik daudz olu, cik govju. Gani Ūsiņu dienā olas met pār govju mugurām, lai govis būtu apaļas kā olas visu vasaru. Ja Ūsiņu rītā rasa zālē, tad govis dos daudz piena. Dzenot govis ārā, kūts paslieksnē jāieliek duncis, lai govis cita citu nebadītu.

Vakarā pēc rumulēšanās sākās mielasts, kur ēda kautos putnus, olas, plāceņus, bietes, burkānus, kāļus. Arī sviestu, pienu un Ūsiņa alu lika galdā. Ja šajā dienā uz galda ir gaļa, tad tā būs visu gadu. Pēc vakariņām pirmo reizi šajā gadā ne tikai puiši, bet arī vecie ļaudis devās pieguļā. Saimniece viņiem līdzi deva novārītas olas. Viena ola bija jāmet kārklā, priekš tam lai zirgi labi barotos. Ozola dobumā ielikta ola deva zirgiem spēku un izturību.

Jurģa diena bijusi lopu, sevišķi zirgu, svētdiena.
Tad zirgus labāki barojuši, ar tiem nestrādājuši.
Tad vārījuši arī olas, kuras devuši ganiem un
pieguļniekiem. Baznīcā likuši upurus, lai zirgi
būtu veseli. Tai dienā jājuši pirmo reiz pieguļā,
lai arī dažu gadu vēl nebijis zāles. Tāpat tai
dienā rumelējuši ganus un pieguļniekus. Jura dienā
svētījuši baznīcā maizi, ko devuši slimiem lopiem
un arī cilvēkiem.

Jura dienā bija ierasts mainīt dzīvesvietu. Lai jaunajā vietā labi veiktos un visādi sekmētos, veco vietu atstājot, nedrīkst teikt ardievas. Kad Jurģu dienā aiziet uz jaunu māju, tad no vecās vietas jāpaņem salmi līdz un ar tiem jāizkaisa kūts, lai no izgājējiem nepieķertos nekādas burvības. Citi ņem arī akmeņus no vecās mājas līdz un izmētā tos jaunās mājas kūtī, lai izsargātos no burvībām.
Jurģa dienā, jaunā dzīves vietā nonākot, dzīvojamās telpas tūliņ jāizslaukot, tad nebūšot ar citiem mājas iedzīvotājiem jāķildojas.

Ūsiņam, kā arī citām dievībām, senais latvietis veica ziedojumus, ko nolika noteiktās upurēšanai paredzētās vietās birzīs, pie lieliem akmeņiem vai kokiem, vai arī kādā noteiktā vietā dārza stūrī.
Visbiežāk upurdzīvnieks bija melns gailis, ko nokāva saimnieks, lai viņam padotos zirgi, vai melna vista, ko saimniece ziedo Ūsiņam, lai viņas govis padotos. Pavasaris ir laiks, kad pēc ziemas nepieciešama laba vitamīnu, spēka deva. Asinīs ir dzīvības spēks. Tāpēc asinis tika ziedotas Ūsiņam (gada otrajā pusē arī Mārtiņam). Ticējumos atrodamas norādes, ka ja cilvēks bija vājš, tad viņam deva dzert ar pienu sajauktas asinis. Mūsdienās var asinis aizstāt ar sarkanu dzīparu, tomēr saglabājot un ieliekot veicamajā rituālā jēgu.

Laižot pirmo reizi ganos govis, katram pavadītājam iedod dzijas šķipsnu. Mājās nākot, dzijas sasien un satin kamolā. Gans kamoliņu satin un noliek kūtī zem siles, tad visu vasaru lopi turas kopā. Šeit ir simboliskā nozīme: dzijas pavediens ir dzīvības pavediens. Pirmo reizi ganos dzenot saimniece nodrošinājās pret vilkiem un citām nelaimēm. Viņa pie sevis paklusām riebj, ar sausu eglīti slaukot:
Liela, gara, sausa egle
Pār celiņu nolūzuse.
Lai tik garš vilka ceļš
Kā šis egles augumiņš,
Lai sakalst vilkam zobi
Kā sausie egles zari.
Kā redzams, tad Ūsiņa dienas paražas un visi maģiskie aizsardzības paņēmieni saistās ar lopu labklājību. Sasiet, aizslēgt, nostādināt vai citādi apturēt ļaunumu – šīm darbībām tiek piešķirts maģisks saturs.

Jāpiemin, ka Jurģi jeb Ūsiņi mūsu senčiem ir bijuši īpaši ar to, ka Jurģos kalpi varēja izbeigt līgumus ar esošajiem saimniekiem un meklēt kādu citu saimnieku, kam kalpot. 19. gadsimtā, atceļot dzimtbūšanu, Jurģi latviešu kultūrā kļuva par termiņu, kad izbeidzas līgumi. Arī ar šo pārbraukšanu jeb Jurģiem ir saistīti vairāki ticējumi. Piemēram, ja Jurģi iekrita sestdienā, ticēja, ka jaunajā vietā kalpiem būs ilga dzīvošana.

Jurģa dienā kā pirmajā pieguļas dienā liela nozīme ir olām. Olas ir atribūts zīlēšanai, lai uzzinātu, kā zirgam veiksies šajā ganību sezonā. Olas vārot, tās apzīmē ar zirgu vārdu, un, kas ar kuru zirgu strādā, tas to olu loba; ja lobās labi, zirgam būs labi, ja ne, tad to labāk atdot projām.

Tradicionāli Jurģa dienas ugunskurs bija kurts Saules ritu ugunskura vietā. Tas bija tas brīdis, kad Ūsiņa dienas svinībās vīri un sievas apvienojas kopējai rīcībai un darbībai. Ar pateicību par esošo un skaidru formulējumu, ko grib nākamajā rita posmā. Enerģijas apmaiņai, protams, tika gādāts zieds: medus, ūdens, graudi, pašcepta maizīte. Bet uz cita ugunskura bija pagatavots rituālais Ūsiņa dienas ēdiens pentāgs vai pantāgs – tajā ietilpa produkti, kas no pērnas ražas vēl saglabājušies, – dārzeņi, putraimi, olas un jaunie zaļumi. Gaļas ap to laiku krājumos vairs nebija, tāpēc pantāgs bija gandrīz veģetārs. Raksturīgi, ka vīri taisa savu, sievas – savējo pantāgu.

Ūdens laistīšana ir ļoti svarīga darbība labklājības nodrošināšanai. Runā tā, ka būs tik daudz piena, cik ūdens izlīst. Rumulējas arī tādēļ, lai gani negulētu un lopi neslimotu.

Ejot ganos, daudz dziedāja dažādas dziesmas. Sevišķi par ganu dziesmām skaitīja gavilēšanu un lelošanu. Bij daudz dažādu dziesmu, ar ko gani savā starpā sasaucās. Gavilēšana atšķiras ar to, kad divrindes beigās, dažreiz arī vidū, beidzamo skaņu ļoti gari izvilka, līdz pietrūka elpa, pēc tam balsij lūstot, skaļi ūvināja augstajā balss reģistrā, lai atbalss skaļi atskanētu – sadzirdētu citi gani. Arī dažādu stabuļu izmantošana ganos ir ļoti svarīga.

Viena no Ūsiņa tradīcijām ir lielo puišu skrējiens ar rumulēšanos (ūdens laistīšanos) beigās. Šī skrējiena rituālais uzdevums bijas “dabūt Sauli augšā”.