14.februāris - Valentīndienas Apsveikumi, Novēlējumi, Dzejoļi

Es saku Tev paldies!
Par to, ka ienāci manā dzīvē.
Paldies par katru skūpstu.
Un glāstu , kas ļāva iemīlēties.
Paldies par katru smaidu un vārdu,
kas lika justies mīlētai.
Paldies ka biji un, ka esi man blakus.
Paldies!!!

Mīlestība ir lēnprātīga,
Mīlestība ir laipna,
Tā neskauž,
Mīlestība nelielās,
Tā nav uzpūtīga.
Tā neizturas netikli,
Tā nemeklē savu labumu,
Tā neapskaišas,
Tā nepiemin ļaunu.
Tā nepriecājas par netaisnību,
Bet priecājas par taisnību.
Tā apklāj visu, tā tic visu,
Tā cerē visu,
Tā panes visu.
Mīlestība nekad nebeidzas.

Stunda pēc stundas, kas aizrit bez Tevis,
ir laiks – kurš pavadīts bez sevis.
Ar cerībām par jaunu dienu,
Ar Tavu smaidu, ar Tavu acu skatu.

Kad vakars klāt un diena tumst,
Sirds Vientulībā atkal skumst,
Pie Tevis manas domas klīst,
Un gribas redzēt Tavu Smaidu!!!

Kaut ko klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs,
kaut ko viegliņām, viegliņām – kā tālu atmiņu.
Tu man nodziedi, viss vienalga no kurienes,
es tik tuvu Tev esmu, ka noteikti dzirdēšu.
Tuvāk būt, tas vienalga nav iespējams,
es tik tuvu Tev esmu, ka tāluma nemana,
viss, kas pastāv starp mums – tikai savieno –
tāda acurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga,
tad var klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs –
Un tik viegliņām, viegliņām – kā tālu atmiņu
Nodziedāt pašu skumjāko,
bet būs priecīgi.
/O.Vācietis/

Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Ar tevi ir viegli solī iet,
Ar tevi var skumt un ar tevi var smiet.
Ar tevi prieki divkārši,
Bet bēda, kaut liela, tik pusbēda.
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.

Kur divas sirdis satiekas
Mazs kalējiņš tur ierodas
Tas kaļ un kaļ un nerimstas
Līdz kamēr abas vienojas

Tici tam, ka divreizdivi – četri,
Tci tam, ka reizēm zvaigznes krīt,
Tci tam, ka pasaule ir mīļa,
Tci tam, ka Tevi mīlu es!

Ja es būtu asara,
Es gribētu piedzimt Tavās acīs,
Dzīvot uz Tava vaiga un….
…..nomirt uz Tavām lūpām…..

Cik tūkstoš rasas pilienu ik rītu puķes slacina, tik tūkstoš mīļu bučiņu es tev no sevis nosūtu…

Kad blakus tu man nostājies,
Es nejūtos vairs vientuļa.
Kad lūkojies uz mani tu,
Es nejūtu kā elpoju.
Tu iemācīji pasmaidīt
Tu iemācīji laimi gūt!
Šī pasaule tik skaista šķiet,
Ja līdzās vienmēr esi man.
Es lūdzos tevis…neaizej!
Bez tevis dzīvot neprotu.

Skaists ir plūkts lotosa zieds,
Skaistāks šūpojas atvarā;
Skaists ir izrunāts vārds,
Skaistāks viņš manos sapņos.
Tādēļ tik grūti runāt
Un tik saldi klusu ciest.
Sniedz man roku,
Lai runā saule un sirds.
/K. Skalbe/

Tu sirdij atslēdzi man visas durvis,
Man acis vaļā bij, es neredzēju,
Man mutē dziesmas bij, es nedziedāju,
Tu tos kā putnus izlaidi no slazda.

Es zinu, kā roze plaukst:
Klusi, klusi!
Tā nosarkst un iemirdzas
Klusi, klusi!
Es zinu, kā mīlē sirds:
Klusi, klusi!
Tā sapņo un ilgojas
Klusi, klusi!
/J. Poruks/

Teic, kā man tevi paijāt,
Cik mīļus vārdus teikt?
Kā maigā miegā aijāt,
Kā modināt un sveikt?
Man divas vien ir rokas,
Un sirds, – tā viena vien;
Bet mīlas saldās mokas
Aug augumā arvien.
/J. Jaunsudrabiņš/

Nav mīla jāmeklē, tā atnāks pati,
Un visām durvīm droši cauri ies,
Jo mīlestība – tā ir dzīve pati,
No kuras cilvēks nevar noslēpties.

Vēlos lai Tu mīli mani,
Izjust to kā skūpsti mani.
Tavās rokās aizmigt,
Sapnī tevi satikt,
Bet tad pamostos no rīta un sev vaicāju
Vai lai šīm iedomām ticu …

Tavu domu apsargāta
Es kā valdiniece justos.
Nespētu neviena bēda
Manu gaišo ceļu krustot.
Ja tavs tumšo matu vilnis
Nebūs manām rokām skarams,
Pelēcīgā pulkā dienas
Blāvi aizslīdēs man garām.
Šalks ap mani rudzu druva,
Jūras tāle būs man dota,
Taču puse dzīves paliks
Man bez tevis nedzīvota.
/Ā. Elksne/

Ja lietus līst- zini, ar to es Tev glāstus sūtu,
ja spīd saule- ar saules stariem mani smaidi pie Tevis steidz,
ja vakars vēls un zvaigznes krīt- tie skūpsti, kas klusumā Tev solīti

Man ir tikai viena sirds Divas acis kuras mirdz Dvēsele, kas mīlēt lik Vai ar to Tev nepietiek?

Enģelītis pa gaisu trauc,
Visus šodien mīlēt sauc!
Mīlestības bultas saldas,
Lai Tev garām neaiztraucas!

Ar prieku uz lūpam es atminu Tevi,
Ar smaidu uz lūpām es ieraugu Tevi,
Ar lūpām uz lūpām es noskūpstu Tevi,
Jo kvēli un karsti mīlu Tevi!

Šīs zilās debesis un putnus, kas tur slīd,
Un sudrabmākoņus ar rietu zelta liesmām
Tev atdot gribētu, Tev vienai katru brīd,
Kaut pats es paliktu bez atbalsīm un dziesmām.
/J. Grots/

Es brokastis neēdu, jo mīlu tevi!
Es pusdienas neēdu, jo mīlu tevi!
Es vakariņas neēdu, jo mīlu tevi!
Es naktīs neguļu, jo gribu ēst.

Es mīlu tāpēc,ka starp mums ir aiza;
Kur visi izdzirdamie soļi gaist.
Es mīlu tādēļ,ka starp mums ir vārdi;
Kuri neizteikti dziļi krūtīs kaist.
Es mīlu tādēļ,ka tik vēja šalkās ir mūsu satikšanās prieka zvans un tādēļ,ka tu šodien mani mīli,
Bet rīt varbūt jau nebūsi mans.
Es mīlu tādēļ,ka šai mīlas dziesmai
Ir gaviļu un reizē moku takts
Un,ka starp manu un tavu dienu lauž visus tiltus bezgalīga nakts!

Klusā, rāmā vakarā bučiņa iet pastaigā.
Klusi zogas klāt pie Tevis!
Un vai zini? Tā no manis.

Aizver actiņas un smaidi,
Sapņi lai mūs projām nes
Turp, kur mīlestības viļņos
Izkustu mums dvēseles.
/J.Poruks/

To nevar pateikt priekšā,tas ir jāsadzird pašai….
To nevar parādīt,tas ir jāsajūt pašai…
To sajutīsi tad, kad busi man piespiedusies cieši klāt….dzirdēsi, jutīsi,ka sitās man sirds….
Sitās tāpēc, ka Tu esi man blakus…vairāk neko nevajag,tikai lai man esi Tu…
/D.Pabērzs/

Ne akmenim ,ne kokam
Nekad to nesajust,
Ka var no smaida viena
Ar sauli pielīt diena
Un visas bēdas zust.

Tu biji kails un vēju aplauzt koks,
Es lapots tītenis ar ziliem ziedu zvaniem
Pie stumbra rētainā, kas smalkām stīgām plok
Nu pilni tavi zari, ziediem maniem

Nu dūc ap tevi atkal bišu spiets
Un putni lizdo zaļo lapu ēnā
Tu stāvu raženo pār upes dzelmi liec
Un spoguļojies ilgi vilnī rēnā

Tev liekas, ka tu salapojis pats
Tu gribi izrauties no manu stīgu skavām
Dreb sāpēs tītenis un zila zieda acs
Lej asaras pār zaru rokām tavām

Bet ciešāk vēl pie raupjā stumbra plok
Vēl maigāk zvana visiem ziedu zvaniem,
Es aiziet nevaru no tevis, sausais koks,
Lai kails tu nepaliec bez lapu lokiem maniem.

Tu esi tāda, kāda nav neviena,
Tu esi tāda, kādu vēlētos ikviens!
Tu esi mana mūza un mans prieks,
Tu esi mana mīlestība!

Nenes man rozes, nenes man lilijas,
Kad pie manis ciemos tu nāc,
Tik aiziesim abi pa rasotu pļavu,
Kur naktsvijoles un madaras zied.
Kur naktstauriņi dejo un migla ceļas
Un sienāžu vijoles skan…

Ceriņi smaržo caur stiklu,
un es tevi mīlu – tevi aiz stikla.
Ne es esmu iestiklojis šo stiklu,
Ne es esmu izdomājis to lietu,
Kas izšķiedies violets krāso rūti.
Ne es esmu izdomājis šos ceriņus,
Ne es esmu izdomājis mīlestību.
Viss ir atnācis pats no sevis –
Ceriņi, lietus, tu
Un stikls tam visam priekšā,
caurspīdīgs, tomēr – stikls, stikls, stikls.
Stikls, caur kuru ceriņi smaržo.
/M.Čaklais/

Mana sirds ir dīvainu jūtu pilna
Kāpēc nebālē mana mīlestība,
Kas to uztur pie dzīvības?
Viņas domas pie manis.
Nezūd ne jūtu spēks,ne skaistums.
Kaut es nekad nepiederēšu viņai,
Bet viņas dēļ es gribu iet
Pretī gaismai pa to ceļu,
Kuru man piešķīra viņas mīlestība!

Es dāvāšu Tev
Salda miega rītu,
Un visu savu
Miesas siltumu,
Tu tikai atbrauc
Dāvaniņai pakaļ,
Un paliec, kamēr tumsīs
Apsolītais vakars…
Man priekš Tevis
Pietaupīts ir kaut kas tāds,
Kas nevienam citam
Nav vēl dāvināts!

Es tevi atkarošu
eksistencei un varām
es tevi iekarošu
uz durstīgāk smilgām un skarām
es tevi izkarošu
ar bezmiega naktīm garām
lai dzīve tev nepaiet garām.
/K. Elsbergs/

Kad stāvam mēs divi vien….
Mīlestība ir krāsains tauriņš,
Kas spēlējas tavā vēderā,
Un caur acīm tavām,
Tas ielido manī.

Mīlestība ir tad, kad tuvība smaržo pēc saules stariem, kas tikko ieurbušies zemē, pār kuru nolijis silts pavasara lietus, un klusums ir tik paredzams, jo putni vienkārši vēl nav pamodušies un sapratuši. Tā ir mīlēt – un nekā citādāk!
/M. Freimanis/

Būt vienu dienu laimīgam, vai zini,
Pusgadam tad ir priecīgs skanējums.
Tu, saulē sēdēdams, tad mīklas mini.
Būt vienu dienu laimīgam, vai zini,
Ir – starā pārvērsties un skūpstīt cini,
Jo mīlas dāsnums patīk visiem mums.
Būt vienu dienu laimīgam, vai zini,
Pusgadam tad ir priecīgs skanējums.
/A.Pormale/

Reiz dzīvoja divi cilvēki,
Kas nezināja, kam patikt.
Paldies, ka tu mani satiki
Un ļāvi man sevi satikt.

Mēs mīlestību audzējām
Tā vietā, lai dzīvotu spēli.
Paldies, ka tavā skatienā
Es lasu gan mīlu, gan kvēli.

Tu aizvien krāsaināks izliecies,
Un citās toņkārtās skani.
Paldies, ka negribi augt viens pats,
Bet tikai kopā ar mani.

Par brīžiem, kad varu ar sevi būt,
Un spārniem ko tu man devi –
Paldies, ka dāvā man brīvību,
Un līdzi – visu sevi.

Kāda mīļa zīmīte virtuvē,
Vāzē – sarkana, smaržīga puķe…
Paldies, ka vēl aizvien izskatos
Kā samīlējusies skuķe.

Bez vārdiem un ārējas sajūsmas –
Es tevi vienkārši mīlu.
Paldies, ka mūsu gaismiņu
Tu paturi sirdī dzīvu.

Paldies, ka atļauj man vājai būt
Lai pēcāk stiprāka kļūtu –
Tāpēc, ka esi Vīrietis,
Es sevī Sievieti jūtu…

Ir jauna diena, laukā pelēks….bet manu sirsniņu sildi tu….
paldies ka tu man esi….
cik ļoti labi, ka mēs abi esam atraduši viens otru….
Tu esi īpašs…ar to vien, ka esi!

Lai ir, ko mīlēt un ir, kas mīl.
Lai ir, ko gaidīt un ir, kas gaida.
Lai ir, ko darīt un ir, kas novērtē.
Lai sargā no debesīm un saprot uz zemes!

Mums pieder pasaule
mēs piederam viņai,
tu – man, es- tev,
tā līdz bezgalībai.

Man ļoti gribas tev patikt,
Man gribas pie tevis palikt,
Man negribas neko sacīt,
Jo to nemaz nevar sacīt,
Tam jādzīvo gaisā un zemē,
Tam jādzīvo visu laiku.
/O. Vācietis/

Pār zemi nolaižas nakts.
Tas ir atpūtas un miera laiks.
Un tas ir vissvētākās radīšanas laiks,
Nesavtīgas Mīlestības radīšanas laiks.
Tīra ir mūsu doma kā zvaigžņu klaids.
Skaidrs ir mūsu prāts kā ūdens šalkas klusumā.
Skanīga balss tai Mīlestībai, kura cauri mums plūst
Un ir mūs modinājusi dzīvībai.

Vārdi ir viedi un stipri.
Doma kā miers un tumsas skaņa.

Tīra un nesavtīga,
Radoša un skaidra
Mīlestība plūst caur mani un padara mani svētu,
Un padara mani radošu,
Padara mani brīvu.
Domas un jūtas ir brīvas,
Robežas zudušas,
Mīlestība ir brīva ? kā gaiss, kā skaņa, kā dzīvība…

Ja nebūtu jūras, es nezinātu, kas ir plašums,
Ja nebūtu debess, es nezinātu, kas ir zvaigznes,
Ja nebūtu Tevis, es nezinātu, kas ir mīlestība!

Vai vēlies Mani šonakt Sev?
Es būšu sapnī blakus Tev!
Un Mani kaisles pilnie skūpsti,
Ar rozes ziediem apbērs Tevi!

Kad mēs tiekamies, mīļais,
Tad runājam niekus,
Un nepateiktais kā akmens
Guļ starp mums nekustināts.
Mēs pļāpājam vien,
Bet pie sevis
Klusībā akmeni bīdām
Un stumjam, un netiekam klāt
Ne tam, ne arī viens otram,
Jo abi runājam niekus,
Bet galvenais tā arī paliek,
Paliek nepateikts?
/G.Kraulere/

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, –
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.
/Imants Ziedonis/

Tu esi viens no eņģeļiem, kas mīt uz šīs zemes, bet vienīgais, kurš ir mans Eņģelis …
Tu esi viens no eņģeļiem, kas runā ar mani, bet vienīgais, kurā es ieklausos …
Tu esi viens no eņģeļiem, kas naktīs nāk pie manis, bet vienīgais, kuram es ļauju sev pieskarties …
Tu esi viens no vismīļākajiem, vislabākajiem eņģeļiem, bet vienīgais, pēc kura es ilgojos …

Ja es būtu stīga,
Es apvītu tevi.
Ja es būtu uguns,
Es sildītu tevi.
Ja es būtu vējš,
Es glāstītu tevi.
Ja es būtu ……
….. Es mīlētu tevi.!

Es Tevi mīlu, gribu un jūtu –
Skaistu, jauku un simpātisku
Tūkstoš reiz tevi noskūpstītu,
Bet tik un tā man nepietiktu.

Ir valentīndiena…
Visi putniņi darīs TO,
Visas bizbizmārītes darīs TO,
Pat tauriņi darīs TO..
Tu arī gribi darīt TO?
Aizmirsti! Tu nemāki lidot!

Man mana mēle mīksta lēpe.
Kas esi tu? Kas esmu es?
Tavs augums – rožu koka slēpe,
Kas mani aizmirstībā nes.
/A. Čaks/

Piēj pie loga!
Piegāji?
Paskaties debesīs!
Paskatījies?
Izvēlies spožāko zvaigzni!
Izvēlējies?
Un tagad ņem to sev,es Tev to dāvinu!

Mīlestība ir tad, kad divi cilvēciņi skatās vienā virzienā, nevis viens uz otru….

Amoriņš ar asām bultām
Lēkā tik pa mīkstām gultām,
Kas tad šim būs uznācis?
Vai kādam sirdī trāpījis?

Mirkli paskatīsimies
viens otram acīs,
Un, kut nebūs ne čuksta,
Mēs viens otram
Kaut ko būsim sacījuši –
Dvēseles bez vārdiem pukst.
/O. Vācietis/

Lai kaut kam labam klāt
Ir vienmēr daļa Tava,
Nu kaut vai cerība,
Ja cita nav, ko dot.
Ar sirdspukstiem, ar
Mīlestības vārdiem
Lai protam ikdienu
Mēs piestarot!
/K.Apškrūma/

Sūtu saldas divas bučas!
Vienu lielu, – otru mazu!
Ja tā mazā netrāpīs,
Tad tā lielā apēdīs!

Amors kā no dropes nācis,
Sirdij garām šaut ir sācis,
Sirde brīnās,apjukusi,
Bulta ne tur trapījusi.

Sen jau ješka Grietu mīlē,
Bet pa vidu jaucas Trīne;
Žanis Trīnei rozi nes,
Anna jautā – kā tad es?

Gailis brīnās,galvu groza,
Jāieņem būs nikna poza;
Kaimiņduksis sparu lielu,
Aplidot sāk Gaiļa sievu.

Lai starp niekiem,smukumlietām,
Paliek vieta īstam priekam;
Mīlestība skaista rodas,
Īstās sirdīs lai tā dodas!

Kad Tevi satiku –
pats nezinu, ko daru:
Ne laipni pasmaidīt,
Ne kaut ko runāt varu.
Prom, garām aizsteidzos
pilns nevaldāmām liesmām
Un ilgi drebu vēl,
kā izbēdzis no briesmām.
/J. Ziemeļnieks/

Nāc, pasēdesim abi,
Kaut laiks ir projām iet,
Uz citu pusi katram
Liek dzīves ceļš mums skriet.

Nāc, paklusēsim brīdi,
Ir daudz, kas piedzīvots.
Uz mirkli bija brīnums
Mums abiem toreiz dots.

Nāc, pabūsim vēl kopā
Zem zvaigznēm šovakar,
Lai dvesmu jaunai dzivei
Rīt sevī atrast var!

Viens Tevi mīl un Tu esi šaj pasaulē vajadzīgs.Tu vienu mīli un Tev šo pasauli vajag, lai vienam to dāvātu.
/Rainis/

Cik dīvaini, ka arī kuģi apsnieg…
Un balti pavedieni tos pie krasta sien.
Un zemei atkal jauna mīlestība
Pa baltu zvaigžņu sniegputeni brien.

Ugunīgi vārdi ceriņziedos līst
Kaisles pilni glāsti -visas brūces dzīst
Vienvakara laime kastaņkokā dzied
Kāda maiga plauksta-un Tava sirds jau zied

Tavos glāstos reiz es slīkšu,
tavu elpu sajutīšu.
Tavā varā būšu es,
prom no visas pasaules.

Cik labi ar Tevi var neizlikties,
Es tikai ar Tevi gribu tikties,
Es gribu, lai, tikai Tu manī skaties,
Kad Tu manī skaties, es esmu patiess.
/I.Ziedonis/

Ja mīlestībā vīlies,
Tad nesēro par to,
Bet pagriezies un nospļaujies,
Un meklē nākošo.

No zieda uz ziedu,
No sirds uz sirdi
Lido mīlestība.
Un zieds pēc zieda
Atkal izplaukst,
Un sirds pamostas.
Aiz gaismas mirdz zieds,
Aiz laimes pukst sirds,
Pa pasauli mūžam
Lido mīlestība…
/J.Poruks/

Gribu būt samtains smaidiņš,
kas Tavās lūpās grozīsies.
Gribu būt,mēness stariņš,
Kas Tavās acīs lūkosies.
Gribu būt Tava ēna,
Kas ap Tevi apvīsies.

Siltumā atmodies gaiss kustina liegi tev matus un aizkarus durvīs.
Kaut kur tapetes nočukst bez lūpām.
Un par to, ka tu esi ar mani,
Es līksmē ar acīm tev noskūpstu lūpas.
/A. Čaks/

Tad apstājā laiks.
Un tā bija mīlestība,
jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
un sviest uz vienu vai otru pusi-tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas
un nerūsēja dzelzs
un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir visskaistākais-
ka mīlestība nemāk skaitīt.

Puksti, puksti mana sirsņ,
vēlu pukstēt gana daudz;
mīlestības spēkā dzīvot,
Dvēselītē mieru gūt!

Tavi apskāvieni ir mans apģērbs,
Tavi skūpsti ir visa dzīve mana,
Tavs acu skatiens – mana apskaidrība,
Mūsu mīlēšanās – mana nevainība…

Tavas uzrauktās uzacis – mans smaids,
Tavas vaigu bedrītes – mana simpātija,
Tavas stiprās rokas – mana drošība,
Tu vienīgais un īstais – mana mūža mīlestība…

Lai cik reižu es tev teiktu, ka mīlu tevi,
atceries, ka ar katru nākošo reizi
es mīlu tevi vēl vairāk.

Lai tu ieliktu galvu man klēpī, es iešu par salmu pīteni,
Lai es aptītos apkārt tev, tu dari mani par tīteni,-
Un tad skrullēšu rokas neatvairāmas, pieķērīgas,
Riņķu riņķiem sapiņķerēšu stīgas;
Lai tu netiktu prom no manis, būšu par dūksti –
Iesūkšu tavas pēdas. Tu, kas man trūksti,
Klausies: tā es. Nekur un visur.
Lai esi man viss, es tev gribu būt par visu.
/D. Dreika/

Nāc ar mani lietū stāvēt,
Samirksim un apskausimies,
Tad ar maigiem lūpu glāstiem
Savāksim mēs lietus lāses
Tu no manis,es no Tevis.

Caur skaidru ledu skatījos
Es dzelmes tukšumā;
Es skatījos un sabijos
No tāda dziļuma.

Caur klusām acīm skatījos
Tev sirdī-brīnumā;
Es skatījos un sabijos
No tāda dziļuma.

Tad apstājās laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis.
Un sviest uz vienu vai otru pusi –
tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs.
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Tas ir tas skaistākais –
ka mīlestība neprot skaitīt.

Es nedrīkstu tevi mīlēt, taču nespēju tevi nemīlēt…
Es nespēju paiet tev garām, un nespēju tuvoties tev…
Es bēgu no tevis projām, un meklēju tevi no jauna…

Mīli mani franču mēlē,
Tev ir lemts šo stīgu skart.
Spēle, dvēseliski spēlē
Nu vairs nevar citādāk.
Ar visgrēcīgākām liesmam
Manā cellē sveces deg.
Ar vissvētākajām dziesmām
Sirds uz neprātību iet.

Glabā manu sirsniņu
Tā kā baltu tauriņu,
Neļauj viņu samīdīt,
Dzīves dubļos notraipīt.

Bez mīlestības nedzīvojiet,
Bez mīlestības viss ir mazs!
Bez mīlestības dūmo krāsnis
Un maizi negriež nazis ass.
/I. Ziedonis/

Es Tevi mīlu!
Tam ticēt negribu, bet tomēr zinu.
Es Tevi mīlu!
To noliedzu, bet dzirdēt gribu.
Es Tevi mīlu!
To dzirdot, atkal Tevī grimstu.
Es Tevi mīlu!
To liedzot, sirds man pukstēt stātu.
Es Tevi mīlu!
Tas tiešām izteikt daudz man ļautu.
Es Tevi mīlu!
Ja to dzirdētu, tad Tevi paturētu.
Es Tevi mīlu!
Es to Tev vienai pateikt spētu.
Es Tevi mīlu!
To saku Tev es tagad – jo tomēr zinu.
Es Tevi mīlu!
/Simors Langs/

Svētā Valentīna naktī,
Kūtri kūpot sveces daktij,
Meitas aizrautīgi zīlē,
Vai būs kāds, kas viņas mīlē.

Viena vēlas vīru staltu,
Un ar mersedesu baltu,
Lai tam allaž nauda ķešā,
Tā, lai nepaliktu bezšā…

Otra vēlas spēkavīru
Vienmēr smaržīgu un tīru,
Lai tam vienmēr skaidrs prāts,
Lai ir galants, akurāts.

Valentīns nu kasa pauri,
Kā to visu dabūt cauri?
Stalti, smuki, bagāti
Sen jau visi precēti…

Katrai iedos tādu veci,
Kuram galva ir uz pleciem,
Un vēl gultā ir kas tāds,
Par ko meitām lustīgs prāts
/R.Andersone/

Es šonakt domāšu par tevi tikai vien,
No tava smaguma man visi prāti pilni.
Rau, mēness bāls caur melniem zariem skrien
Un met pa kailo dārzu blāzmas vilni!
Es šonakt domāšu par tevi vien.
/A. Kurcijs/

Es skatos Tavās acīs,
un redzu maigumu.
Es klausos Tavos vārdos,
un jūtu siltumu
Es jūtu Tavu tuvumu,
un maigi silto elpu.
Es jūtu Tavu miesu,
kas maigi pieskārusies man
Kad Tevis nav man blakus,
es dzīvot nespēju.
Ik, katru mīļu brīdi,
par Tevi domāju.
Es gribu sajust Tavas lūpas,
kas maigi skūpstīt māk.
Sev tuvumā ik brīdi,
kad sirdī tukšums nāk.
Cik loti Tu man patīc,
nav vārdiem izsakāms,
to tiešām var tik sajust,
ja sirdī ieskatās.
Ja vien es spētu…
Ja vien es spētu pārvarēt šīs bailes,
Vai tiešam arī turpmāk,
Viss varēs būt tik skaisti.
Vai tiešam ari turpmāk,
Mēs spēsim radīt kaisli?
Es ceru…
Es ceru un mīlu šo cerību…
Es mīlu visu kā Tevi,
Kā Tavus skūpstus maigos,
Un apskāvienus jaukos.
Es Tevi mīlu!
To saku es
No sirds, kas ir tik šķīsta
Kā mazulīša asaras!
Uz atvadām, Tev sveiciens maigs,
Kas, nāk no manas sirds kā tvaiks.
Uz drīzu tikšanos viņš teic,
Un jauku skūpstu iedot steidz!

tik viena doma prātā man,
tik viens vārds uz lūpām manām,
tik viena vēlme sirdī man..
un es saprotu cik ļoti mīlu tevi,
cik ļoti vēlos satikt tevi…

Dvēseļu dziņa rada draudzību.
Prāta dziņa izraisa cieņu.
Ķermeņa dziņa rada vēlmi.
Šo triju dziņu apvienojums rada mīlestību.

Ceru, ka Tu jūti cik daudz un cik stipri par Tevi domāju!
Es Tev atdotu visas savas jūtas un domas un netikai…
Arī savu sirsniņu! Tā pieder Tev vienīgajam!

Tevi mīlu

Tu esi mans cilvēks ar visu,
kas tevī labs ir un ļauns.
Ar to, ko tevī mīlu,
ar to, par ko man ir kauns.

Tu esi mans kopā ar velnu,
kas tev sirds stūrītī sēž
un, izbāzis roķeli melnu,
aiz matiem man dvēseli plēš.

Tu esi mans kopā ar Dievu,
kas baltu ceļu klāj
un, pasakas kaktiņā sēžot,
sargā un neatstāj.

Tu esi mans cilvēks ar visu,
Kas tevī apdziest vai skan,
kas tevī nomirst un piedzimst,-
tu esi un paliec mans.
/L.Sēle/

Roze ož,
Bite kož,
Mīlestība pakaļ
Jož!

Ja es būtu velniņš mazs,
Un zem zemes dzīvotu.
Tad es uz zemes rādītos,
lai ar tevi bučotos!

Simtiem vārtu tev ir teikti
Simtiem darbu priekš tevis veikti,
Bet es domāju, ka ar vienu
Skūpstu iegūtu tavu cieņu.

Vakars vēls,
Acīs pamodās tavs tēls.
Acīs sniega pārslas birst,
Sirds bez tevis skumjās mirst.

Man dienas ar naktīm jūk,
Kad blakus nēsi Tu!
Es visu pasauli aizmirstu,
Lai pie Tevis nokļūtu!

Man nevajag daudz…
Tikai rokas, kas maigi spēj glāstīt
Dvēseli pilnu ar Sauli,
Un vēl lūpas, kas maigi spēj skūpstīt!

Mīla ir sapnis,
Mīla ir malds.
Bet pirmais skūpsts
Vienmēr ir salds.

Kad laimi tumšā rozes ziedā
Kāds cits tev kādreiz steigsies nest,
Varbūt vēl kaut kur dziesmu dziedās
Kā dziedu šovakar tev es.
/Alfrēds Krūklis/

Viss izirst, viss izūd,
Viss dzīvē ir nieks.
Ar Tevi man tikties
Ir vienīgais prieks.

Nav ko vairāk tinti smērēt,
Tevi mīlu, varu derēt!

Kad Tevi mīlu, pat zvirbuļus mīlu,
jo saprotu:zvirbuļiem jāčiepst,
lai nebūtu klusuma, kad klusējam mēs.

Kad Tevi mīlu, pat lietavas mīlu,
jo saprotu: pasaulē siltuma
pietiek, un labi, ja reizēm ir vēss.

Kad Tevi mīlu, pat akačus mīlu,
jo sausā laikā grāvjos nav ūdens
un purvos nāk brieži dzert.

Kad Tevi mīlu, pat kaķus es ciešu,
jo saprotu: pasaulē kādam pa naktīm
ir jādodas peles ķert…

Kad Tevi mīlu, šķiet: ne par matu
nav alksnis sliktāks kā palmas
vai cipreses zars.

Kad Tevi mīlu, kad Tevi mīlu –
pat dzīvot šai pasaulē var!…
/I.Auziņš/

Lai tev vienmēr ir kāds,
Uz kuru paļauties un ticēt;
Laimīgās dienās mīlēt,
Likteņa šķēršļus vīlēt!

Varbūt vienkārši dzīvot – šajā mirklī, šai dienā,
Ļaujot gaismai un priekam katrā ikdienā ienākt.
Varbūt vienkārši mīlēt – šajā mirklī, šai dienā,
Dziļi izjūtot dzīvi tās pieskārienā.

Aizsnieg ceļi, pēdas, aizsnieg meži,
Dziļās kupenās man kājas stieg,
Aizsnieg paši sniegu padebeši,
Tikai mīlestība neaizsnieg.

Tu dusi manā sirdī,
kā debess jūrā dus,-
tā pieber pērlēm bez gala
vistumšos dziļumus.
Es stāvu kluss un brīnos:
zib – zalgo – vizmo – mirdz…
Un jautāju. vai tiešām.-
vai tiešām
tā mana nabaga sirds?
/F.Bārda/

Mīlu tikai trīs lietas!
Sauli, mēnesi, un Tevi!
Sauli – dienā,
Mēnesi -naktī,
un Tevi uz mūžu!

Sūtu tev 3 bučiņas…
pirmā būs paklausīga un aizlidos tur, kur teikšu (uz vaidziņa)…
otrā laikam kaut ko sajaukusi, bet trāpīs kaut kur blakus….
bet trešā ir baigā draiskule tāpēc, tā tev būs jānoķer pašam!

Vai mīlestība tā, kas tevi vada
Pa tavām pēdām cauri dzīvei šai,
Kad tumšās skumjās gājis gads pēc gada
Līdz ziedu svētku dienai saulainai?
Varbūt Tu vēlies skaistu vārdu ķīlu,
Kas zūd un gaist kā staru pavediens?
Mans labais draugs, vai teikt: ?Es tevi mīlu
Kā nava mīlējis neviens!?
/H.Dorbe/

Ja mīli,tad mīli vienu
Bet pārējos līmē gar sienu
Ja mīlēsi simtu vienu
Tad nedabūsi ne vienu.

Mīlēt, mīlēt, mīlēties,
tur jau nav ko brīnīties.
Klēpī sēdēt bučoties,
tur jau nav ko kaunēties.

Tavas acis pavedina,
Tavi vārdi pamudina,
Tavi glāsti samulsina,
Tavi skūpsti apklusina!

Vai mīlas dievs ar bultām rīkoties vairs nemāk?
Kam labad sirdī jātēmē, ja jātrāpa daudz zemāk?

Pie tevis agri rītā esmu,
Pie tevis vēlu vakarā,
Pie tevis glaužos saldos sapņos,
Pie tevis jūtas nomodā.
Tu mīti manā karstā elpā,
Ikkatrā dvašas vilcienā –
No tevis viss ap mani telpā
Skan simtkārīgātīgā atbalsā.
/Aspazija/

Mana mute izveido vārdus
Klusi klusiņām čukstu
Lai neizbiedētu tevi
Ar skaļajiem sirds pukstiem

Mani pirksti noglāsta tevi
Maigi liegi un viegli
Kā zvaniņš skan mani smiekli
Tevī saredzu pati sevi

Kad nakts no kalniem nokāpusi
un aizver visus padebešus ciet,
Tad zini – stunda pienākusi
un gribas man pie tevis iet.

Klusi cerībā es gaidu.
Atkal redzet tavu smaidu.
Mīļus skūpstus es tev sūtu.
Kaut nu blakus Tu man būtu.

Atceries to vakaru kad satiku Tevi!
Atceries to nakti kad glāstīju Tevi!
Atceries zvaigznes kas rādīja ceļu!
Lai šodien tās spīd mums atkal pa ceļam.

Mēs katrs esam eņģelis, tikai ar vienu spārnu.
Un lidot varam, kad cieši apkampjam un apmīļojam mums līdzīgu būtni.
/Lučiāno de Kreščenco/

Kā silts un mitrs atraitnītes zieds,
Kas viegls apdvests ir ar medus smaržu,
Neredzams caur bezgalīgām naktīm iet,
Pie tevis skūpsts,kas darīs ilgām galu.

Tā elpa pēc elpas, vārds pēc vārda,
Telpu pēc telpas pilda un ārda.
Viss ir tik pilns, ka nav vairs kur dēties.
Varbūt mums ņemt un iemīlēties?

Cik daudz vēl mīļu vārdu zvaigznēs man Tev ierakstīt!
Cik daudz vēl mīļu glāstu un kvēlu skūpstu man Tev aizsūtīt!
Es vēlos Tavu smaidu un Tavas lūpas noskūpstīt.

Cik grūti ir mīlēt, kad atbildes nav,
Sirds meklē sirdi, bet tādas vairs nav.
Par agru bij mīla, par agru bij prieks,
Uz sārtām lūpām ir uzsnidzis sniegs.

Dodu Tev erotisku, asins stindzinošu, lūpas dedzinošu, jaukāku kā paradīze, karstāku kā elle, saldāku kā zemene, super garu skūpstu!

Es tevi mīlu ik dien – dienu no dienas –
Un esmu pie tevis, kaut simtkārt staigātu viena.
Es tevi mīlu ik nakt un aizeju nemanāma no rīta –
Vienīgi krēslas pelēki zaļo acu pavadīta.
Es tevi mīlu ikvakar, kad puteņo, pārslo tumsa, –
Spuldze noriet – tu esi mans ieguvums.
Es tevi mīlu ik austošu rītu. Ik rīt.
Tas ir viss. Viss, ko es spēju tev nodarīt.
/D. Dreika/

Kas esi tu –
Mīlestība? –
Salds brīnuma lāsts –
Un nāves un dzīvības stāsts.
/J.Poruks/

Kāds puisītis mīlēja skuķīti
Un meta tai ar puķīti,
Bet tagad zēnu gaida sods,
Jo puķei līdz bij puķu pods!

Lai Tava sirds, kā putra vārās,
Un kā aizkauts cālēns spārdās
Lai mīlestība sirdi spiež
Un visas zarnas riņķī griež!!

Tu esi mana saule,
Mana zeme un gaiss,
Tu esi man viss
Uz šīs pasaules!

Mēs tikāmies kā dzirkstis vējā,
Brīdi degām, bijām pati liesma.
Mēs izgaisām kā pelni vējā.
Vējš ilgi dziedāja…
Tā bija skumja dziesma…
Un velti lūpas kaut ko lūdz,
Un velti domas karsē galvu,-
Ir kopā degts, ir kopā būts,
Un nav uz zemes citu balvu…

Ņemam vienu sniega pārslu,
Pievienojam burvju lāstu,
Bišķiņ skūpstu, bišķiņ glāstu,
Bišķiņ mīlestības stāstu;
Nu to visu kopā maisam,
Izredzēta sirdī kaisam…
Amoram nu tīrais prieks šajās dienās atpūsties…!

Ja Tevis nebūtu,
Kur liktu mīlestību savu,
Vai apmainītu to
Pret nopelniem un slavu?
Ja Tevis nebūtu,
Man pietiktu ar prātu,
Bet skumstot vienatnē,
Es Tevi izdomātu.

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet – tās tukšas es notekās beru.

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?…
/A. Čaks/

Lai sirdī tumsas nav,
Lai sirdī tikai diena.
Un galvenais ko vēlu
Lai sirds nekad nav viena!

Pie Tavām krūtīm ļauj man dusēt,
Ap mani savas rokas skauj.
Liec Tavām mīļām lūpām klusēt,
Tik sajust vien šo brīdi ļauj!

Dzer mīlu kā vīnu,
Par asarām smej,
Tik nepievil zēnu,
Kas uzticas tev.

Atnāk meitenes mazas pasaulē lelles auklēt,
atnāk puikas, runā par makšķeru auklām
un par mašīnām, un par lidmašīnām.

Jaunieši runā par mīlestību.
Ievu un ceriņu baltajos puteņos,
decembra puteņos, janvāra puteņos
bieži ar vārdiem, visbiežāk bez vārdiem,
jaunie runā par mīlestību.
/L. Brīdaka/

Es tevi mīlu, dievinu
Bez tevīm dzīvot nevaru
Mana sirds pieder tev
Tikai tev mana mīļā!

Ņem manu prieku un atpakaļ nenes,
Atpakaļ nestais dzīvei ir lieks,
Neņem pa daļai, paņem it visu,
Es būšu stipra, jo tevī mans prieks.

Es jūtu tikai Tevi,
Tavus pieskārienus maigos,
Saldi teiktos vārdus.
Tu esi man dzīve
Manas jūtas
Mani sapņi neizsapņotie
Vārdi neizteiktie…

Kad debess ir zila
Un mākonis melns
Ja nemīli mani,
Lai rauj tevi velns!

Tā elpa pēc elpas, vārds pēc vārda,
Telpa pēc telpas, pilda un ārda…
Viss ir tik pilns un nav vairs kur dēties… Varbūt mums ņemt un vienam otrā iemīlēties?

Tu gaidi vēju,
Lai pie tevis tas trauc
Un tavus matus, un seju, un lūpas skauj.
Tu gaidi vēju,
Lai tevi tas spārnos, kā putnu ceļ
Un koki šalcot, aplaudē tev.
Tu gaidi vēju,
Bet kāds gaida tevi –
Tevi,
Lai vēja vārdā sauktu…

Ir skaista šī diena,
Un vējš no jūras pūš.
Atsūti man ziņu
ko sirds Tava jūt!!!

– Es Tevi mīlu
– Pierādi
– Kā?
– Nobļauj. ka mīli mani tā, lai visa pasaule to sadzird.
Vinsh klusiņām pienāk un pachukst austiņā:
– Es Tevi Mīlu….
– Kapēc tik klusu un kapēc austiņā?
– Tapēc, ka visa pasaule man – ESI TU!

Atnāc pie manis tāds kails
Bez savas dvēseles grabošās čaulas,
Bez lieka spožuma ? jūtīgs un maigs,
Un bez kautrības ? atvērts līdz kaulam!

Atnāc pie manis vien tāds ?
Visu mūžību līdzi ņemošs,
Laika dzirnās ne sijāts, ne malts,
Uz abām kājām ? stabili stāvošs!

Atnāc pie manis un tad
Es tev redzi ieburšu plaukstās,
Un došu prasmi to lietot kaut kad,
Ja tu neaizmirsīsi man jautāt!

Atnāc pie manis tik drošs,
Kāds ir likten?s, kad veiksmi viņš dala,
Ne vairs lūdzošs, nedz arī pavēlošs,
Bet zinošs, ka esi jau galā!

Paliec pie manis nezinot,
Vai ir pasaulei vēl kāda mala;
Viens tu nespēsi tālu aizlidot,
To spēj divi, kad mūžībā dalās!
/Gunta Kraulere/

Šodien Valentīna diena,
Mīla pamostas ikvienā,
Lai Tev karsta mīlēšanās,
Piepildās ik vēlēšanās!

Pāriet krusa, pāriet lietus,
Vēji nāk un projām iet,
Saule bāl un meklē rietus,
Tikai mīla nepāriet.

Kad manas rokas tevi skāva,
Tad nojauda, – tas nebij māns,
Jo visu manim sajust ļāva
Tavs apģērbs vaļīgs, viegls un plāns.
Pats nejauši tas risa vaļā,
Kad, kopā saķērušies, mēs
No sola kritām zālē zaļā,
Kur velgums smaržains bij un vēss.
/E. Virza/

Paldies Tev par smaidu! Es čukstu klusi.
Tik gaiši pat saule nav mirdzējusi!
Viens mirklis… bet simtus spēj aizvietot.
Viens mirklis… bet gadiem var gaismu dot.
Un sirds – pat, ja būtu tā tēraudcieta,
Man pārvērstos ziedošā pļavā uz vietas.
/J.Sirmbārdis/

Lai skavas žņaudz
Un skūpsti šmaukst.
Un amorbultas sasnaiperēti
Pilni puķpodi – lai plaukst!

Paliec pie manis par nolemto zvaigzni
Apsolu es – tavas debesis būt,
Tādas – tik zilas kā jūra un ilgas,
Kurās visbrīvāk sirds plašumu jūt.
Neaiznes projām vēl neteiktos vārdus,
Kuri Tev acīs kā oglītes gail.
Atļauj tos saprast man vienmēr līdz galam,
Tici – es klusums, ja vētras Tev bail.
Pavadi mani no ausmas līdz rietam,
Nezūdi naktī, kas spītīgi skumst.
Paliec pie manis par mūžīgo zvaigzni
Bezgalīgs plašums ir jāapgūst mums.

Agrāk, pirms sastapu Tevi,
Vēlējos daudz ko.
Tagad, kad esi blakus,
Man nevajag neko!
Varu vēlēties tikai to,
Lai mīli mani kā es Tevi!

Kad vakarā pie loga piēj
Un redzi zvaigznīti krītam,
Tad nebīsties bet vēlies sev kaut ko,
Ka kādreiz vēlējos un satiku es tevi

Vakarā, pielietā sveču gaismu,
Es rakstu tev vēstuli, skaistu un maigu,
Tajā stāstīts par jūtām, kas manī mīt,
Tā var tev, kas nepateikts, pasacīt.

Kā saules gaisma, tik spoži iekriti man acīs
ka rotaļieta, kuru samīļot
ar dvēseli tu mani apbūri.. tu ienāci manā dzīve
un par to es tevi mīlu
paskaties, kur asaras līst… kāda cilveka dvēsele aizklīst
mana ir šeit un smaida,
jo tu esi pie manis!

Es gribu tikai vien drusku saules,
Kas lietainā dienā pāri pār peļķēm skrien,
Es gribu tikai vien vienu zvaigzni,
Kas manu skatienu augstāk par zemi sien.

Es gribu tikai vien kādu plaukstu,
Kas manai nastai liks drusku vieglākai tapt,
Es gribu tikai vien rudenī aukstā
Naidā gailošas acis ceļā sev nesastapt.

Es gribu tikai vien mazu brīdi
Pie tavas dvēseles savējo sasildīt,
Es gribu šai dzīvē no laimes sprīdi
Noķert cieši aiz astes un ? pasmaidīt!
/G. Kraulere/

Es no tevis neaiziešu, tevi – projām nelaidīšu,
Dziļi tevī saknes dzīšu, tavai sirdij apkārt vīšu,
Paliec mans, es tava būšu,
Visu mūsu balto mūžu!