Mīlestība ir lēnprātīga,
Mīlestība ir laipna,
Tā neskauž,
Mīlestība nelielās,
Tā nav uzpūtīga.
Tā neizturas netikli,
Tā nemeklē savu labumu,
Tā neapskaišas,
Tā nepiemin ļaunu.
Tā nepriecājas par netaisnību,
Bet priecājas par taisnību.
Tā apklāj visu, tā tic visu,
Tā cerē visu,
Tā panes visu.
Mīlestība nekad nebeidzas.

Kaut ko klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs,
kaut ko viegliņām, viegliņām – kā tālu atmiņu.
Tu man nodziedi, viss vienalga no kurienes,
es tik tuvu Tev esmu, ka noteikti dzirdēšu.
Tuvāk būt, tas vienalga nav iespējams,
es tik tuvu Tev esmu, ka tāluma nemana,
viss, kas pastāv starp mums – tikai savieno –
tāda acurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga,
tad var klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs –
Un tik viegliņām, viegliņām – kā tālu atmiņu
Nodziedāt pašu skumjāko,
bet būs priecīgi.
/O.Vācietis/

Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Ar tevi ir viegli solī iet,
Ar tevi var skumt un ar tevi var smiet.
Ar tevi prieki divkārši,
Bet bēda, kaut liela, tik pusbēda.
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.

Kad blakus tu man nostājies,
Es nejūtos vairs vientuļa.
Kad lūkojies uz mani tu,
Es nejūtu kā elpoju.
Tu iemācīji pasmaidīt
Tu iemācīji laimi gūt!
Šī pasaule tik skaista šķiet,
Ja līdzās vienmēr esi man.
Es lūdzos tevis…neaizej!
Bez tevis dzīvot neprotu.

Skaists ir plūkts lotosa zieds,
Skaistāks šūpojas atvarā;
Skaists ir izrunāts vārds,
Skaistāks viņš manos sapņos.
Tādēļ tik grūti runāt
Un tik saldi klusu ciest.
Sniedz man roku,
Lai runā saule un sirds.
/K. Skalbe/

Es zinu, kā roze plaukst:
Klusi, klusi!
Tā nosarkst un iemirdzas
Klusi, klusi!
Es zinu, kā mīlē sirds:
Klusi, klusi!
Tā sapņo un ilgojas
Klusi, klusi!
/J. Poruks/

Teic, kā man tevi paijāt,
Cik mīļus vārdus teikt?
Kā maigā miegā aijāt,
Kā modināt un sveikt?
Man divas vien ir rokas,
Un sirds, – tā viena vien;
Bet mīlas saldās mokas
Aug augumā arvien.
/J. Jaunsudrabiņš/

Tavu domu apsargāta
Es kā valdiniece justos.
Nespētu neviena bēda
Manu gaišo ceļu krustot.
Ja tavs tumšo matu vilnis
Nebūs manām rokām skarams,
Pelēcīgā pulkā dienas
Blāvi aizslīdēs man garām.
Šalks ap mani rudzu druva,
Jūras tāle būs man dota,
Taču puse dzīves paliks
Man bez tevis nedzīvota.
/Ā. Elksne/

Šīs zilās debesis un putnus, kas tur slīd,
Un sudrabmākoņus ar rietu zelta liesmām
Tev atdot gribētu, Tev vienai katru brīd,
Kaut pats es paliktu bez atbalsīm un dziesmām.
/J. Grots/

Es mīlu tāpēc,ka starp mums ir aiza;
Kur visi izdzirdamie soļi gaist.
Es mīlu tādēļ,ka starp mums ir vārdi;
Kuri neizteikti dziļi krūtīs kaist.
Es mīlu tādēļ,ka tik vēja šalkās ir mūsu satikšanās prieka zvans un tādēļ,ka tu šodien mani mīli,
Bet rīt varbūt jau nebūsi mans.
Es mīlu tādēļ,ka šai mīlas dziesmai
Ir gaviļu un reizē moku takts
Un,ka starp manu un tavu dienu lauž visus tiltus bezgalīga nakts!

Aizver actiņas un smaidi,
Sapņi lai mūs projām nes
Turp, kur mīlestības viļņos
Izkustu mums dvēseles.
/J.Poruks/

Tu biji kails un vēju aplauzt koks,
Es lapots tītenis ar ziliem ziedu zvaniem
Pie stumbra rētainā, kas smalkām stīgām plok
Nu pilni tavi zari, ziediem maniem

Nu dūc ap tevi atkal bišu spiets
Un putni lizdo zaļo lapu ēnā
Tu stāvu raženo pār upes dzelmi liec
Un spoguļojies ilgi vilnī rēnā

Tev liekas, ka tu salapojis pats
Tu gribi izrauties no manu stīgu skavām
Dreb sāpēs tītenis un zila zieda acs
Lej asaras pār zaru rokām tavām

Bet ciešāk vēl pie raupjā stumbra plok
Vēl maigāk zvana visiem ziedu zvaniem,
Es aiziet nevaru no tevis, sausais koks,
Lai kails tu nepaliec bez lapu lokiem maniem.

Nenes man rozes, nenes man lilijas,
Kad pie manis ciemos tu nāc,
Tik aiziesim abi pa rasotu pļavu,
Kur naktsvijoles un madaras zied.
Kur naktstauriņi dejo un migla ceļas
Un sienāžu vijoles skan…

Ceriņi smaržo caur stiklu,
un es tevi mīlu – tevi aiz stikla.
Ne es esmu iestiklojis šo stiklu,
Ne es esmu izdomājis to lietu,
Kas izšķiedies violets krāso rūti.
Ne es esmu izdomājis šos ceriņus,
Ne es esmu izdomājis mīlestību.
Viss ir atnācis pats no sevis –
Ceriņi, lietus, tu
Un stikls tam visam priekšā,
caurspīdīgs, tomēr – stikls, stikls, stikls.
Stikls, caur kuru ceriņi smaržo.
/M.Čaklais/

Mana sirds ir dīvainu jūtu pilna
Kāpēc nebālē mana mīlestība,
Kas to uztur pie dzīvības?
Viņas domas pie manis.
Nezūd ne jūtu spēks,ne skaistums.
Kaut es nekad nepiederēšu viņai,
Bet viņas dēļ es gribu iet
Pretī gaismai pa to ceļu,
Kuru man piešķīra viņas mīlestība!

Es tevi atkarošu
eksistencei un varām
es tevi iekarošu
uz durstīgāk smilgām un skarām
es tevi izkarošu
ar bezmiega naktīm garām
lai dzīve tev nepaiet garām.
/K. Elsbergs/

Būt vienu dienu laimīgam, vai zini,
Pusgadam tad ir priecīgs skanējums.
Tu, saulē sēdēdams, tad mīklas mini.
Būt vienu dienu laimīgam, vai zini,
Ir – starā pārvērsties un skūpstīt cini,
Jo mīlas dāsnums patīk visiem mums.
Būt vienu dienu laimīgam, vai zini,
Pusgadam tad ir priecīgs skanējums.
/A.Pormale/

Reiz dzīvoja divi cilvēki,
Kas nezināja, kam patikt.
Paldies, ka tu mani satiki
Un ļāvi man sevi satikt.

Mēs mīlestību audzējām
Tā vietā, lai dzīvotu spēli.
Paldies, ka tavā skatienā
Es lasu gan mīlu, gan kvēli.

Tu aizvien krāsaināks izliecies,
Un citās toņkārtās skani.
Paldies, ka negribi augt viens pats,
Bet tikai kopā ar mani.

Par brīžiem, kad varu ar sevi būt,
Un spārniem ko tu man devi –
Paldies, ka dāvā man brīvību,
Un līdzi – visu sevi.

Kāda mīļa zīmīte virtuvē,
Vāzē – sarkana, smaržīga puķe…
Paldies, ka vēl aizvien izskatos
Kā samīlējusies skuķe.

Bez vārdiem un ārējas sajūsmas –
Es tevi vienkārši mīlu.
Paldies, ka mūsu gaismiņu
Tu paturi sirdī dzīvu.

Paldies, ka atļauj man vājai būt
Lai pēcāk stiprāka kļūtu –
Tāpēc, ka esi Vīrietis,
Es sevī Sievieti jūtu…

Man ļoti gribas tev patikt,
Man gribas pie tevis palikt,
Man negribas neko sacīt,
Jo to nemaz nevar sacīt,
Tam jādzīvo gaisā un zemē,
Tam jādzīvo visu laiku.
/O. Vācietis/

Pār zemi nolaižas nakts.
Tas ir atpūtas un miera laiks.
Un tas ir vissvētākās radīšanas laiks,
Nesavtīgas Mīlestības radīšanas laiks.
Tīra ir mūsu doma kā zvaigžņu klaids.
Skaidrs ir mūsu prāts kā ūdens šalkas klusumā.
Skanīga balss tai Mīlestībai, kura cauri mums plūst
Un ir mūs modinājusi dzīvībai.

Vārdi ir viedi un stipri.
Doma kā miers un tumsas skaņa.

Tīra un nesavtīga,
Radoša un skaidra
Mīlestība plūst caur mani un padara mani svētu,
Un padara mani radošu,
Padara mani brīvu.
Domas un jūtas ir brīvas,
Robežas zudušas,
Mīlestība ir brīva ? kā gaiss, kā skaņa, kā dzīvība…

Kad mēs tiekamies, mīļais,
Tad runājam niekus,
Un nepateiktais kā akmens
Guļ starp mums nekustināts.
Mēs pļāpājam vien,
Bet pie sevis
Klusībā akmeni bīdām
Un stumjam, un netiekam klāt
Ne tam, ne arī viens otram,
Jo abi runājam niekus,
Bet galvenais tā arī paliek,
Paliek nepateikts?
/G.Kraulere/

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, –
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.
/Imants Ziedonis/

Ja es būtu stīga,
Es apvītu tevi.
Ja es būtu uguns,
Es sildītu tevi.
Ja es būtu vējš,
Es glāstītu tevi.
Ja es būtu ……
….. Es mīlētu tevi.!

Man mana mēle mīksta lēpe.
Kas esi tu? Kas esmu es?
Tavs augums – rožu koka slēpe,
Kas mani aizmirstībā nes.
/A. Čaks/

Mirkli paskatīsimies
viens otram acīs,
Un, kut nebūs ne čuksta,
Mēs viens otram
Kaut ko būsim sacījuši –
Dvēseles bez vārdiem pukst.
/O. Vācietis/

Lai kaut kam labam klāt
Ir vienmēr daļa Tava,
Nu kaut vai cerība,
Ja cita nav, ko dot.
Ar sirdspukstiem, ar
Mīlestības vārdiem
Lai protam ikdienu
Mēs piestarot!
/K.Apškrūma/

Kad Tevi satiku –
pats nezinu, ko daru:
Ne laipni pasmaidīt,
Ne kaut ko runāt varu.
Prom, garām aizsteidzos
pilns nevaldāmām liesmām
Un ilgi drebu vēl,
kā izbēdzis no briesmām.
/J. Ziemeļnieks/

Nāc, pasēdesim abi,
Kaut laiks ir projām iet,
Uz citu pusi katram
Liek dzīves ceļš mums skriet.

Nāc, paklusēsim brīdi,
Ir daudz, kas piedzīvots.
Uz mirkli bija brīnums
Mums abiem toreiz dots.

Nāc, pabūsim vēl kopā
Zem zvaigznēm šovakar,
Lai dvesmu jaunai dzivei
Rīt sevī atrast var!

Cik labi ar Tevi var neizlikties,
Es tikai ar Tevi gribu tikties,
Es gribu, lai, tikai Tu manī skaties,
Kad Tu manī skaties, es esmu patiess.
/I.Ziedonis/

No zieda uz ziedu,
No sirds uz sirdi
Lido mīlestība.
Un zieds pēc zieda
Atkal izplaukst,
Un sirds pamostas.
Aiz gaismas mirdz zieds,
Aiz laimes pukst sirds,
Pa pasauli mūžam
Lido mīlestība…
/J.Poruks/

Tad apstājā laiks.
Un tā bija mīlestība,
jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
un sviest uz vienu vai otru pusi-tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas
un nerūsēja dzelzs
un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir visskaistākais-
ka mīlestība nemāk skaitīt.

Tavi apskāvieni ir mans apģērbs,
Tavi skūpsti ir visa dzīve mana,
Tavs acu skatiens – mana apskaidrība,
Mūsu mīlēšanās – mana nevainība…

Tavas uzrauktās uzacis – mans smaids,
Tavas vaigu bedrītes – mana simpātija,
Tavas stiprās rokas – mana drošība,
Tu vienīgais un īstais – mana mūža mīlestība…

Lai tu ieliktu galvu man klēpī, es iešu par salmu pīteni,
Lai es aptītos apkārt tev, tu dari mani par tīteni,-
Un tad skrullēšu rokas neatvairāmas, pieķērīgas,
Riņķu riņķiem sapiņķerēšu stīgas;
Lai tu netiktu prom no manis, būšu par dūksti –
Iesūkšu tavas pēdas. Tu, kas man trūksti,
Klausies: tā es. Nekur un visur.
Lai esi man viss, es tev gribu būt par visu.
/D. Dreika/

Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Ar tevi ir viegli solī iet,
Ar tevi var skumt un ar tevi var smiet.
Ar tevi prieki divkārši,
Bet bēda, kaut liela, tik pusbēda.
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.

Caur skaidru ledu skatījos
Es dzelmes tukšumā;
Es skatījos un sabijos
No tāda dziļuma.

Caur klusām acīm skatījos
Tev sirdī-brīnumā;
Es skatījos un sabijos
No tāda dziļuma.

Tad apstājās laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis.
Un sviest uz vienu vai otru pusi –
tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs.
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Tas ir tas skaistākais –
ka mīlestība neprot skaitīt.

Bez mīlestības nedzīvojiet,
Bez mīlestības viss ir mazs!
Bez mīlestības dūmo krāsnis
Un maizi negriež nazis ass.
/I. Ziedonis/

Es Tevi mīlu!
Tam ticēt negribu, bet tomēr zinu.
Es Tevi mīlu!
To noliedzu, bet dzirdēt gribu.
Es Tevi mīlu!
To dzirdot, atkal Tevī grimstu.
Es Tevi mīlu!
To liedzot, sirds man pukstēt stātu.
Es Tevi mīlu!
Tas tiešām izteikt daudz man ļautu.
Es Tevi mīlu!
Ja to dzirdētu, tad Tevi paturētu.
Es Tevi mīlu!
Es to Tev vienai pateikt spētu.
Es Tevi mīlu!
To saku Tev es tagad – jo tomēr zinu.
Es Tevi mīlu!
/Simors Langs/

Es šonakt domāšu par tevi tikai vien,
No tava smaguma man visi prāti pilni.
Rau, mēness bāls caur melniem zariem skrien
Un met pa kailo dārzu blāzmas vilni!
Es šonakt domāšu par tevi vien.
/A. Kurcijs/

Es skatos Tavās acīs,
un redzu maigumu.
Es klausos Tavos vārdos,
un jūtu siltumu
Es jūtu Tavu tuvumu,
un maigi silto elpu.
Es jūtu Tavu miesu,
kas maigi pieskārusies man
Kad Tevis nav man blakus,
es dzīvot nespēju.
Ik, katru mīļu brīdi,
par Tevi domāju.
Es gribu sajust Tavas lūpas,
kas maigi skūpstīt māk.
Sev tuvumā ik brīdi,
kad sirdī tukšums nāk.
Cik loti Tu man patīc,
nav vārdiem izsakāms,
to tiešām var tik sajust,
ja sirdī ieskatās.
Ja vien es spētu…
Ja vien es spētu pārvarēt šīs bailes,
Vai tiešam arī turpmāk,
Viss varēs būt tik skaisti.
Vai tiešam ari turpmāk,
Mēs spēsim radīt kaisli?
Es ceru…
Es ceru un mīlu šo cerību…
Es mīlu visu kā Tevi,
Kā Tavus skūpstus maigos,
Un apskāvienus jaukos.
Es Tevi mīlu!
To saku es
No sirds, kas ir tik šķīsta
Kā mazulīša asaras!
Uz atvadām, Tev sveiciens maigs,
Kas, nāk no manas sirds kā tvaiks.
Uz drīzu tikšanos viņš teic,
Un jauku skūpstu iedot steidz!

Tevi mīlu

Tu esi mans cilvēks ar visu,
kas tevī labs ir un ļauns.
Ar to, ko tevī mīlu,
ar to, par ko man ir kauns.

Tu esi mans kopā ar velnu,
kas tev sirds stūrītī sēž
un, izbāzis roķeli melnu,
aiz matiem man dvēseli plēš.

Tu esi mans kopā ar Dievu,
kas baltu ceļu klāj
un, pasakas kaktiņā sēžot,
sargā un neatstāj.

Tu esi mans cilvēks ar visu,
Kas tevī apdziest vai skan,
kas tevī nomirst un piedzimst,-
tu esi un paliec mans.
/L.Sēle/

Kad laimi tumšā rozes ziedā
Kāds cits tev kādreiz steigsies nest,
Varbūt vēl kaut kur dziesmu dziedās
Kā dziedu šovakar tev es.
/Alfrēds Krūklis/

Kad Tevi mīlu, pat zvirbuļus mīlu,
jo saprotu:zvirbuļiem jāčiepst,
lai nebūtu klusuma, kad klusējam mēs.

Kad Tevi mīlu, pat lietavas mīlu,
jo saprotu: pasaulē siltuma
pietiek, un labi, ja reizēm ir vēss.

Kad Tevi mīlu, pat akačus mīlu,
jo sausā laikā grāvjos nav ūdens
un purvos nāk brieži dzert.

Kad Tevi mīlu, pat kaķus es ciešu,
jo saprotu: pasaulē kādam pa naktīm
ir jādodas peles ķert…

Kad Tevi mīlu, šķiet: ne par matu
nav alksnis sliktāks kā palmas
vai cipreses zars.

Kad Tevi mīlu, kad Tevi mīlu –
pat dzīvot šai pasaulē var!…
/I.Auziņš/

Tu dusi manā sirdī,
kā debess jūrā dus,-
tā pieber pērlēm bez gala
vistumšos dziļumus.
Es stāvu kluss un brīnos:
zib – zalgo – vizmo – mirdz…
Un jautāju. vai tiešām.-
vai tiešām
tā mana nabaga sirds?
/F.Bārda/

Vai mīlestība tā, kas tevi vada
Pa tavām pēdām cauri dzīvei šai,
Kad tumšās skumjās gājis gads pēc gada
Līdz ziedu svētku dienai saulainai?
Varbūt Tu vēlies skaistu vārdu ķīlu,
Kas zūd un gaist kā staru pavediens?
Mans labais draugs, vai teikt: ?Es tevi mīlu
Kā nava mīlējis neviens!?
/H.Dorbe/

Pie tevis agri rītā esmu,
Pie tevis vēlu vakarā,
Pie tevis glaužos saldos sapņos,
Pie tevis jūtas nomodā.
Tu mīti manā karstā elpā,
Ikkatrā dvašas vilcienā –
No tevis viss ap mani telpā
Skan simtkārīgātīgā atbalsā.
/Aspazija/

Es tevi mīlu ik dien – dienu no dienas –
Un esmu pie tevis, kaut simtkārt staigātu viena.
Es tevi mīlu ik nakt un aizeju nemanāma no rīta –
Vienīgi krēslas pelēki zaļo acu pavadīta.
Es tevi mīlu ikvakar, kad puteņo, pārslo tumsa, –
Spuldze noriet – tu esi mans ieguvums.
Es tevi mīlu ik austošu rītu. Ik rīt.
Tas ir viss. Viss, ko es spēju tev nodarīt.
/D. Dreika/

Kas esi tu –
Mīlestība? –
Salds brīnuma lāsts –
Un nāves un dzīvības stāsts.
/J.Poruks/

Mēs tikāmies kā dzirkstis vējā,
Brīdi degām, bijām pati liesma.
Mēs izgaisām kā pelni vējā.
Vējš ilgi dziedāja…
Tā bija skumja dziesma…
Un velti lūpas kaut ko lūdz,
Un velti domas karsē galvu,-
Ir kopā degts, ir kopā būts,
Un nav uz zemes citu balvu…

Ja Tevis nebūtu,
Kur liktu mīlestību savu,
Vai apmainītu to
Pret nopelniem un slavu?
Ja Tevis nebūtu,
Man pietiktu ar prātu,
Bet skumstot vienatnē,
Es Tevi izdomātu.

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet – tās tukšas es notekās beru.

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?…
/A. Čaks/

Atnāk meitenes mazas pasaulē lelles auklēt,
atnāk puikas, runā par makšķeru auklām
un par mašīnām, un par lidmašīnām.

Jaunieši runā par mīlestību.
Ievu un ceriņu baltajos puteņos,
decembra puteņos, janvāra puteņos
bieži ar vārdiem, visbiežāk bez vārdiem,
jaunie runā par mīlestību.
/L. Brīdaka/

Tu gaidi vēju,
Lai pie tevis tas trauc
Un tavus matus, un seju, un lūpas skauj.
Tu gaidi vēju,
Lai tevi tas spārnos, kā putnu ceļ
Un koki šalcot, aplaudē tev.
Tu gaidi vēju,
Bet kāds gaida tevi –
Tevi,
Lai vēja vārdā sauktu…

Atnāc pie manis tāds kails
Bez savas dvēseles grabošās čaulas,
Bez lieka spožuma ? jūtīgs un maigs,
Un bez kautrības ? atvērts līdz kaulam!

Atnāc pie manis vien tāds ?
Visu mūžību līdzi ņemošs,
Laika dzirnās ne sijāts, ne malts,
Uz abām kājām ? stabili stāvošs!

Atnāc pie manis un tad
Es tev redzi ieburšu plaukstās,
Un došu prasmi to lietot kaut kad,
Ja tu neaizmirsīsi man jautāt!

Atnāc pie manis tik drošs,
Kāds ir likten?s, kad veiksmi viņš dala,
Ne vairs lūdzošs, nedz arī pavēlošs,
Bet zinošs, ka esi jau galā!

Paliec pie manis nezinot,
Vai ir pasaulei vēl kāda mala;
Viens tu nespēsi tālu aizlidot,
To spēj divi, kad mūžībā dalās!
/Gunta Kraulere/

Kad manas rokas tevi skāva,
Tad nojauda, – tas nebij māns,
Jo visu manim sajust ļāva
Tavs apģērbs vaļīgs, viegls un plāns.
Pats nejauši tas risa vaļā,
Kad, kopā saķērušies, mēs
No sola kritām zālē zaļā,
Kur velgums smaržains bij un vēss.
/E. Virza/

Paldies Tev par smaidu! Es čukstu klusi.
Tik gaiši pat saule nav mirdzējusi!
Viens mirklis… bet simtus spēj aizvietot.
Viens mirklis… bet gadiem var gaismu dot.
Un sirds – pat, ja būtu tā tēraudcieta,
Man pārvērstos ziedošā pļavā uz vietas.
/J.Sirmbārdis/

Paliec pie manis par nolemto zvaigzni
Apsolu es – tavas debesis būt,
Tādas – tik zilas kā jūra un ilgas,
Kurās visbrīvāk sirds plašumu jūt.
Neaiznes projām vēl neteiktos vārdus,
Kuri Tev acīs kā oglītes gail.
Atļauj tos saprast man vienmēr līdz galam,
Tici – es klusums, ja vētras Tev bail.
Pavadi mani no ausmas līdz rietam,
Nezūdi naktī, kas spītīgi skumst.
Paliec pie manis par mūžīgo zvaigzni
Bezgalīgs plašums ir jāapgūst mums.

Es gribu tikai vien drusku saules,
Kas lietainā dienā pāri pār peļķēm skrien,
Es gribu tikai vien vienu zvaigzni,
Kas manu skatienu augstāk par zemi sien.

Es gribu tikai vien kādu plaukstu,
Kas manai nastai liks drusku vieglākai tapt,
Es gribu tikai vien rudenī aukstā
Naidā gailošas acis ceļā sev nesastapt.

Es gribu tikai vien mazu brīdi
Pie tavas dvēseles savējo sasildīt,
Es gribu šai dzīvē no laimes sprīdi
Noķert cieši aiz astes un ? pasmaidīt!
/G. Kraulere/

Ja mīli, tad pacelies augstāk
Par mākoņu baltajiem spārniem.
Tver degošo sauli plaukstās
Uz zemi mīļajam pārnes.
Ja mīli, tad mācies sāpes
Ar uguni dedzināt sevī –
Uz laimi tik tas ceļ kāpnes,
Kas otram prieku ir devis.
Ja mīli…
/D. Avotiņa/

Es no tevis neaiziešu
Tevi projām nelaidīšu
Dziļi tevī saknes dzīšu
Tavai sirdij apkārt vīšu
Ciešām stiprām saitēm siešu
Neaiziešu…nelaidīšu
Paliec mans es tava būšu
Visu mūsu abu mūžu.

Es iededzu pār tevi savu mīlestību
Kā gaviļainu zvaigžņu pilnas debesis.
Ik reizes, kad man pāri dari,
Tu tikai vienu mazu zvaigni dzēs…
Par ko gan skumt?
/V. Belševica/

Es pārkāpu pāri Everestam,
Es pārpeldēju pāri Amazonei,
Es pārlidoju pāri bezgalībai,
Es pārgāju pāri grāvjiem un purviem,
Es gāju caur ērkšķiem pie rozēm,
pie rozēm pie kurām stāvēji tu,
Es pateicu tev ka…
es tevi nemīlu… es tevi dievinu!

Ik rītus,
Kad saule starus mākoņos pakar,
Es tevi mīlu vairāk
Nekā vakar. Vakaros,
Kad riets sāk ūdeni apzeltīt,
Es tevi mīlu mazāk
Nekā rīt.
/V. Toma/

Sirds, es tevi nesaprotu,-
Raudāt gribas man un smiet.
Es tev visu, visu dotu,
Ja tu pierimtu mazliet!

Ja kaut brīdi tu man ļautu
Prātīgai un klusai būt,
Vai tad zvaigznes neapskautu?
Nezinu, varbūt…

Sirds, kas tev gar zvaigznēm daļas!
Tā jau mani nemiers māc:
Tu tik strauja un tik skaļa,
Un ja tevi sadzird kāds?

Un ja sadzird?….Klusēt spēsi?
Saki taču, kā tad būs!
Neprāte, ja neklusēsi,
Atnāk kāds un paņems mūs!
/L.Vāczemnieks/

Tas, kurš Tevi pazīt ies,
Pazīt gribēs, ne pazīties,
Tam, kurš Tevi saprast ies,
Saprast nozīmēs saprasties.
Tas, kurš Tevi mīlēt ies,
Mīlēt gribēs, ne mīlēties,
Tam, kurš sevi atdot ies,
Vai Tu gribēsi atdoties?
Tas, kurš Tevi aizmirst ies,
Citā nevarēs aizmirsties.
/Z. Purvs/

Lai mīlētu, nav vajadzīgs daudz..
tikai tava paša sirds, patiess vārds, silts pavasara vējš.
Lai saprastu, nav vajadzīgs daudz..
tikai klusums, Viņas acis un mīlestība.
Lai dzīvotu, nav vajadzīgs daudz..
tikai balta sniegpārsla plaukstā, Dievs debesīs un mīļā cilvēka smaids.
Lai būtu laimīgs, nav vajadzīgs daudz..
tikai ticēt, cerēt un mīlēt

Tu esi manī un Tu esi man visapkārt.
Manās domās, vārdos un darbos.
Tu esi katrā manā solī, kustībā, elpas vilcienā
Tu esi manī un man Tevis trūkst.
Tu esi manī, bet es Tevi meklēju vēl un vēl…
Es Tevī slīkstu un man Tevis slāpst….

Es tavu vārdu piesaucu
rītos,
dienā,
vakaros,
naktīs,
priekos,
bēdās,
barā
un vientulībā,
un – kad nav bara,
ne vientulības,
kad nav nekā.

Un katrreiz
tavs vārds skan
savādāk.

Es tavā vārdā
varu visu pasauli pateikt
un visu pasauli
uzrunāt.
/O. Vācietis/

Kad mani tu skūpsti, man liekas,
Ka sirdī kāds vīraku lej,
Ka zeme ar debesīm tiekas,
Un velni ar eņģeļiem dej!
Ap mani viss griežas un grīļo,
Viss smaržo un reibumu dveš,
Te laistās, te mirgo, te zvīļo,
Te satumst kā pusnaktī mežs.
/E. Zālīte/

…Ņem!
Visas manas mīlestības ņem!
Vai nu ir vairāk?
Pats redzi – nav.
Ja mīlas tiesu taisnīgu tu lem,
tad viss, ko prasi, sen jau bijis tavs.
Un bij šī mīla sen tev dāvināta,
ar to tu vari darīt kas tev tīk.
Bet kurnēšu, ja untumainā prātā
Tu spēlēdamies savainosies pats.
Tev, mīļo zaglēn, piedodu,
kaut gan līdz pēdējam es aplaupīta.
Bet gribu, lai saproti, ka naidu paciest
man ir vieglāk nekā mīlas netaisnību.
Un tomēr – mīlot moki, nokauj pat –
mēs ienaidnieki nebūsim nekad!…

Es skūpstu Tavas rokas –
Tās darbā neapkūst.
Es skūpstu Tavu pieri –
Tev domas gaišas kļūst.
Es skūpstu Tavas acis –
Un ļaunu neredz tās.
Es skūpstu Tavas lūpas –
Tās sārtas iedegas.
Tu uzziedi kā puķe –
Aiz mīlas reibstu es.
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.
/J.Jaunsudrabiņš/

Trīs vārdi.

Trīs vārdi uz papīra
Tur izlikta dvēsele mana
Trīs vārdi uz papīra
Bet kāda savādi jauka skaņa

Tie izsaka visu…un neko
Tie satrauc, iedvesmo un saviļņo
Tie patiesi mēdz būt un lēti
Bet man tie vienmēr paliks svēti

Tos māte saka savam bērnam dzimušam
Tos puisis saka meitenei tik jaunai
Tos saka vīrs, kas karā dodas
Tie vārdi, kur, no kurienes tie rodas?

Ir spēks šais vārdos iekšā likts
Tur burvība, tur virzība, tur dzīves jēga
Trīs vārdi
Es
Mīlu
Tevi

Tu biji mans mīļuma rīts, tu biji mans maiguma vakars
Un nesaki, ka tas bijis un kāds tev ar to vairs sakars.
Ir gājuši mēneši, dienas,bet zudis jau nav nekas.
Tik noslēpts aiz nedienu sienas, aiz vārda, kurš bija tik ass..

Varbūt tāpēc nosargāt vēlos liesmiņu mazo, kas tumsā trīc,
Jo tu biji mans maiguma vakars, jo tu biji mans mīļuma rīts.
Un tikai pilnīgā tumsā to dzirkstīti ieraudzīt var
Kura starp pelniem kvēlo, kuru abi tā baidamies skart.

Bet kaut kur sirsniņā dziļi dziļi šī mazā oglīte gail
Tikai dusmās nenopūt viņu jo tai no vēja ir bail
Un kaut kur atmiņās tālu tālu vēl kāda stīga trīc
Jo tu biji mans maiguma vakars, kļūsti atkal mans mīļuma rīts

Kā vēlētos es būt kā vējš
Kā vējš, kam tevi apskaut ļauts
Es cieši tevi apskautu
Un ilgi projām nelaistu…

Kā vēletos es būt kā lietus…
Kā lietus, kam tevi skūpstīt ļauts
Tad lītu es vai diena ir vai nakts
Ar lietus lāsēm tevi skūpstītu…

Kā vēlētos es būt kā nakts…
Kā nakts kam tevi iemidzināt ļauts.
Pasaku par veju un par lietu šajā
naktī es tev stāstītu…
Vai tiešām tas, ko vēlos ir par
daudz?

Tu, kas no ugunīm un sniega,
Kā tevi mīlot dienas skrien!
Tu skaties rožaina un liega, –
Vairs nav ne nomoda, ne miega,
Ir tikai mīlestība vien.
/E. Virza/

Pār dārzu zvaigžņu gaisma lejas,
Un tava mīļā, mazā sirds
Ir pilna maiguma un dzejas.
Pār dārzu zvaigžņu gaisma lejas
Un saldi smaržo orhidejas,
Un balti krizantēmas mirdz.
Pār dārzu zvaigžņu gaisma lejas
Un staro tava mazā sirds…

Es esmu atradis
Kaut ko bezgala mīļu
Un skaistu.
Turu cieši cieši.
Abām rokām.
Lai neizgaistu!

Atradums,
Mans atradums
Arī mani
Cieši cieši tur.
Es laimīgs čukstu:
-Tu, tu tu! …
/J. Osmanis/

Ja tās domas, ko tev veltu,
Visas puķēs pārvērstos-
Bagāts dārzs ap tevi zeltu,
Grimdams smaržu vīrakos.
Ja tās ilgas, ko tev sūtu,
Visas skaņās pārvērstos-
Saldās dziesmās ietīts būtu
Tu kā cīruls debešos.
/E.Zālīte/

Tu esi kā siena smarža
Tikko nopļautā vālā.
Tu esi kā mežezers
Dižsilu līcī tālā.

Ezeri lidot mākot,
Tikai jānosauc vārdā,
Laikam tāpēc tavs vārds
Diendienā man jāatkārto…

Un, lūk, te tu esi,
Zilām dzelmēm man pretī spīdi.
Te nu tu esi,
Vismaz brīdi…
/J. Osmanis/

Es piedzimu pasaulē,
Lai kopā ar tevi satiktu ik rītu,
Es piedzimu pasaulē,
Lai tavas rokas sasildītu
Ne tikai dienu, ne tikai mūžu
Zem debesīm zilgām,
Divus mūžus, trīs mūžus
daudz ilgāk.
/A. Elksne/

Ieskaties manās melnajās acīs,
bezgalīgā dziļumā, tumšā atvarā!
Tanīs var gremdēties pamazām
vai mesties neprātā…
Ieskaties manās melnajās acīs,
tās Tev neļaus kavēties sajūtām dziļajām!
Viens mirklis no mūžības,
kad esam divatā.
Iemīlies manās melnajās acīs, nebēdā,
tās Tevi sargās no vēja brāzmainā!
Iemīlies manās melnajās acīs
pakrēslas pustumsā, naktī melnajā…!

Tais dienās, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur nav miera man,
Un sirds tad neatplaukst nekādos priekos,
Kā iesists zvaniņš skan.
Tās dienas, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur man saules nav;
Kā izstīdzējis stāds es sevim liekos,
Kas tumsā nomests stāv.
/E. Zālīte/

Man gribētos tevi ieaijāt, kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Man lūgšanu gribētos pār tevi klāt kā zaļsirmu vakaru maijā.
Man gribētos tevi vest un vest pa tumšzilām sapņu pļavām.
man gribētos tevi uz spārniem nest uz debesīm – manām un tavām…
/F. Bārda/

Kā man izteikt mīlestību,
Tai tik daudzu vārdu trūkst!
Saliet glāzēs saules zibu,
Zvaigznēs atstāt, lai vēl rūgst!

Putu ziedus atdot vējam,
Lai tas sprauž tos sev pie krūts,
Rasas smaržu pārklāt sejām;
Bites sirdīs medu sūc!

Noķert ilgas tālē zilā,
Zelta sietā izsijāt,
Apmaldīties sapņu silā,
Lietus lāsēs pabradāt!

Kā man atdot mīlestību,
Viens jau nevar laimi sākt,
Tāpēc es ar tevi gribu
Rudenī iet zīles vākt!
/G. Kraulere/

Es savēršu krelles no lietus lāsēm
Lai tev tās uz kakla kā dimanti mirdz.
Mēs iesim pa miglas izklāto taku,
Un dzirdēsi tu, kā pukst mana sirds.

Redzu, uz skropstām tev asaras mirgo…
Pasmaidi, neraudi, esmu tepat.
Dod savu roku, lai negaisa laikā
Varu no bailēm es pasargāt.

Redzi, viss beidzies, mākoņi izklīst,
Koši kā dardzedze iedegas sirds…
Savēršu krelles no lietus lāsēm,
Lai tev tās uz kakla kā dimanti mirdz.
/R.Andersone/

Es gribu par daudz?
klau, mīļais!
Es gribu Tava būt,
Ne rīt, ne parīt
Bet tulīt.
Gribu daudz Tev teikt,
Bet nevar vārdus sameklēt.
Vienkārši atplest rokas,
Un Tevi maigi apskaut.
Gribu lūpas Tavas just,
Just kā sirds Tava pukst.
Gribu, lai Tu dzirdi
Ko mana sirds Tavai čukst!

Es tevi mīlēšu
dzeltenās madarās,
es tevi paslēpšu
dzeltenās madarās
no meža kaķa
dzeltenām acīm,
no beigtas dzeltenas vālodzes
paslēpšu.

Es tevi paslēpšu, baltā,
no dzeltēšanas
un aiziešanas
ar dzeltenu vēju.

Mīļā,
es tevi mīlēšu
dzeltenās madarās!
/O. Vācietis/

Klausies, kā pasaulē klusi
Cilvēks pēc cilvēka sauc.
Dabūt no cilvēka pusi –
Laikam jau tas ir daudz.

Smilšu graudiņu oāzē
Sameklē smilšu grauds,
Puķe pret puķi vāzē zied,
Un vai tas nav daudz?

Tikai negribi visu.
Viss – tas nekad nav viss.
To tu ar vakara dzisu
Lasīsi debesīs
/I.Ziedonis/

Ai, cerība, tu man tik neparastā,
Kam mani atkal savos spārnos cel?
Mēs satikāmies klusos upes krastos
Kur odzēm patīk dzīvā miesā dzelt.
Es visu atdotu, lai tavus matus
Man būtu ļauts kaut reizi noglāstīt,
Un sprogu to, kas tev uz pieres atdus
Ap savu mazo pirkstu viegli tīt.
Es visu atdotu, lai tavas lūpas
Kaut vienu reizi pasmaidītu man,
Kad acis pļavas miglu skata kūpam
Un tālē nodžinkst elektriskais gans.
Es visu atdotu, lai tavas krūtis
Caur drānām mirkli manām pieskartos,
Vai tiešām tu pat tagad nesajūti,
Ka mana laime esi un mans posts.

Tu vilinies un saldi smejies,
Tu visa esi prieka vilns, –
Es kā arvienu iemīlējies
Un skumjš, un greisirdības pilns.
Bet sirds man netrīc tumšā baisā,
Pret daudziem skatiens tevim zib,
Jo tu kā puķu smarža gaisā,
Ko paķer vējš un nes, kur grib.
/E. Virza/

Tu esi zaļākā zāle,
kas mani pie dzīves sien,
Tu – pļava un debess pār pļavu.
Kur manas viskarstākās dienas
Un naktis viskarstākās.
Es stāvu par tuvu zvaigznei
Tāpēc stāvi vēl tuvāk man klāt.
/V.Ļūdēns/

No viena acu skata
Tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda
Viss tālums dzidri skan.
Nekas vairs nav par grūtu,
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.
/J. Ziemeļnieks/

Tu uzziedi kā puķe,
Aiz mīlas reibstu es,
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.
/J. Jaunsudrabiņš/

Ar vienu mīlestību mūžu nodzīvot-
To tikai retais prot
Ne tas, kurš zems un sīks,
Ne tas, kurš pieticīgs,
Ne tas, kurš šāvis pāri strīpai,
Bet tas, kurš iemīlējies
Līdz mīlestībai.
/L.Vāczemnieks/

Ar Tevi vasarā un ziemā,
Lietū un sniegā.
Ar Tevi bēdās un priekos,
Svētkos un niekos.
Ar Tevi kopā būt,
Gan gaisā, gan negaisā,
Zem segas vai pat maisā.
Ar Tevi ezerā un jūrā,
Laivā ar un bez burām
Tik Tev blakus būt
Tā, lai sirds to jūt.
Kā man gribas
Tā Tev blakus būt.

Atnes man mierīgu miegu.
nesaki man, ka mīli, ka ilgojies,
tikai atļauj būt vājai.
atļauj kaut vienreiz pateikt – es nevaru,
mani vairs neklausa kājas
atļauj, ka rūpes, lielas un mazas,
tavās rokās tad lieku.
un uz saviem platajiem pleciem
atnes man mierīgu miegu –
lai man atkal sapņos nerādās
gara un lietaina diena,
kad es dubļu sļakatām apšļakāta,
brienu pa ceļu vienu.
/E.Zalite/

Katra mīlestība ir īsta –
Vai tā būtu mūžu gara
Vai vienu vien mirkli īsa.
Tā smaržo pēc pavasara,
Tā atnāk kā maiga trīsa
Vai zibens rīkste tik asa.
Vienalga, vai purpurā tīta
Vai aukstumā kaila un basa.
Kā puķe vainagā vīta,
Vai bāka uz klinšaina krasta
Katra mīlestība ir īsta
Un reizē – tik neparasta.

Un tad pa baltu, dziļu, tīru sniegu
Kā divas slēpes iesim – tu un es.
Tu čukstēsi pie auss man kaut ko liegu,
Lai vējš to citiem neaizness.
/A. Čaks/

Vējam sauli neaizpūst,
Mākoņus priekšā tai nesapūst,
Tā spīd…
Tā vienmēr ir bijis, kopš brīža,
Kad pasaulē manā ienāci Tu,
Dāvinot tai savu dvēseles siltumu.
Pasaulē savā sev citas saules es negribu.
Man pietiek ar vienu – ja tas esi Tu…

Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums,
ka man kauns par viņa milzīgumu.
Es nevaru pierunāt lūpas,
lai viņas to pasaka.

Es nevaru salīgt ar papīru,
lai tas viņu paņem.

Un neizsacīts
tas nevar palikt.

Ar katru sekundi
vairāk plīst kapilāri,
kamēr saplīsīs pavisam.

Laikam tas viss
mēmi krājies pa gadiem,
apvārtījies ziedputekšņos
pa priekiem un bēdām
un tagad pieprasa
savu reizi un tiesu.

Un stāv tā reize
pār mani kā šķīlies
un tagad vairs nedziestošs
zibens.

Cik negaisiem bija jānāk,
cik zibeņiem bija jāšķiļas,
lai beidzot tie kļūtu
nedziestoši!
/Ojārs Vācietis/

Bet paliec pavisam
Uz manā mlūpām
Kā salda un mūžīga buča
Klau paliec pavisam
Uz spilvena mana
Kā viegla bet mūžīga smarža.
/K. Elsbergs/

Ir vieglāk svešam acīs lūkoties,
Un mīļus vārdus teikt.
Ar savu mīlu pieglausties,
Ar jūsmu turpināt to sveikt.
Varu putnu noglāstīt
Un teikt:
”Cik ļoti tevi vēlos sev!”
Bet tev-
Mīlas vārdus nepateikt.

Es prasīju Dievam ūdeni un
Viņš deva okeānu.
Es prasīju Dievam zvaigzni,
Viņš deva debesis.
Es prasīju Dievam eņģeli,
Viņš deva man TEVI!

Pilns ziedošas mīlas,
Pilns naksnīga klusuma,
Pilns teiksmainu sapņu,
Pilna saulaina prieka
Dienā, kura nebeidzas
Ar vienreizēju Saules rietu
Jūras krastā, Tavos soļos
Pretim savai Mīlestībai.
/L.Zariņa/

Uzdāvini man sapnīti, Ko izsapņot nākošnakt!
Citādi man būs jāiet Pie tevis to slepus zagt…
Uzdāvini man pasaku, Kam vienmēr laimīgas beigas!
Lai varu es brīdi aizmirst, Kas ir ikdienas steiga…
Uzdāvini man pieskārienu, Lai jaunu ceļu var sākt!
Vienam var pietrūkt spēka Stāvajā kalnā kāpt…
Kad mēness man pasakas stāstīs, Ar to sevi sasildīšu…
Uzdāvini man sevi! Es pieņemt šo dāvanu spēšu!
Kad,atverot acis,būs salti, Es tevi – sameklēšu…

Mēness gaisma apspīd mūs abus
Skūpsts ir ilgs, bet liekas tik īss
Šķirties ir grūti, asaras plūst
Aizbrauc tu projām, paliksim vieni.
Sirds skumst pēc tevis, bet netikties mums
Tālu tu esi, bet domās mēs tuvu
Asiņo sirds ilgās pēc tevis
Mīlu es tevi un zinu, ka tu ar.

Balts ir akāciju palags,
vai tu gribi tajā gulēt?
Vai tu negribi vai gribi,
būs tev akāciju palags.
Vai tu negribi vai gribi,
būs tev manas vēsās rokas,
un uz katras tavas bēdas
Viena zaļa kļavas lapa.

Alus putos biezu putu,
Tu tur muti atveldzēsi
un kā rudens rītā zirgu
Peldināsi savu sirdi.
Guli, guli manā klēpī,
vai mēs negribam vai gribam,
Melnā naktī aužas diena,
Baltais akāciju palags.
/M.Čaklais/

Man gribējās tevi ieaijāt,
Kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Man lūgšanu gribējās pār tevi klāt
Kā zaļsirmu vakaru maijā.

Man gribētos tevi vest un vest
Pa tumšzilām sapņu pļavām.
Man gribētos tevi uz spārniem nest
Uz debesīm – manām un tavām…
/Fricis Bārda/

Būt divatā ar tevi,
pie kamīna, kurš kvēl,
gribu to izbaudīt kādreiz,
lai vēlāk nebūtu žēl.
Būt divatā zem zvaigznēm,
kuras spoži spīd,
sajust tavu augumu,
kurš nekur neaizslīd.

Es tevi mīlot mīlēšu,
Un priekā starojošs un vēss, un stalts
Es tavā mīlā sevi gremdēšu,
Kā debess zilgmē nogrimst mākons balts.
/A. Kurcijs/

Es paņemšu pusi no sāpēm,kas tavā sirsniņā griež
Vēl es paņemšu rūpju nastu kas tavus plecus spiež
Vēl es smaidīšu katru rītu, kad acis atvērsi tu,
Kad ar pieskārienu, tik maigu, tu mani modinātu.
Vēl es pateikšu, cik skumstu, kad tevis nav
Un, redzot tik mīļās acis, es smaidā atplaukšu jau.
Kluss maigums man piepilda sirdi, tik liels, ka pat nedaudz sāp.
Es vairs neteikšu nelaipnos vārdus, kuri pār lūpām grib kāpt,
Jo tikai vakar sapratu tieši, cik daudz man nozīmē tu.
Pie tevis turēšos cieši cieši, lai kur tu ar neietu.

Mīlestība kā stīga-
sākas sirdī, ietiecas debesīs.
Skrien garām vēja pirksti
un uzspēlē sonāti,
uzspīd velīnā rudens saule
un notis izskan kā skūpsti.
Es tikai nesen sapratu,
ka arī starp manu un tevi ir stīga.
Kad sapņos dzirdu Mazo naktsmūziku,
to izpilda tavas mīlestības pilnās sirds,
tavas mīlestības pilnās elpas
simfoniskais orķestris.
Kad eju pa ielu,
tavas mīlestības pilnās domas
riņķo ap mani kā naktstauriņi
un gaiss tā dīvaini žūžo.
Mīlestība vienmēr ir stīga.
No sirds uz sirdi.
No vientulības uz pasauli.
No dvēseles tumsas
uz dievišķo gaismu.
Vienīgi mīlestība dara dzīvu!!

Es mīlu tāpēc ,ka starp mums ir aiza,
Kur visi sadzirdamie soļi gaist.
Es mīlu tādēļ, ka starp mums ir vārdi,
Kas neizteikti dziļi krūtīs kaist.
Es mīlu tādēļ, ka tik vēja šalkās
Ir mūsu satikšanās prieka zvans.
Un tādēļ ,ka tu šodien mani mīli,
Bet rīt varbūt jau nebūsi tu mans.
Es mīlu tādēļ, ka šai mīlas dziesmai
Ir gaviļu un reizē moku takts,
Un, ka starp mūsu dienu
Lauž visus tiltus bezgalīga nakts!