Tici tam, ka divreizdivi – četri,
Tci tam, ka reizēm zvaigznes krīt,
Tci tam, ka pasaule ir mīļa,
Tci tam, ka Tevi mīlu es!

Cik tūkstoš rasas pilienu ik rītu puķes slacina, tik tūkstoš mīļu bučiņu es tev no sevis nosūtu…

Tavu domu apsargāta
Es kā valdiniece justos.
Nespētu neviena bēda
Manu gaišo ceļu krustot.
Ja tavs tumšo matu vilnis
Nebūs manām rokām skarams,
Pelēcīgā pulkā dienas
Blāvi aizslīdēs man garām.
Šalks ap mani rudzu druva,
Jūras tāle būs man dota,
Taču puse dzīves paliks
Man bez tevis nedzīvota.
/Ā. Elksne/

Ja lietus līst- zini, ar to es Tev glāstus sūtu,
ja spīd saule- ar saules stariem mani smaidi pie Tevis steidz,
ja vakars vēls un zvaigznes krīt- tie skūpsti, kas klusumā Tev solīti

Enģelītis pa gaisu trauc,
Visus šodien mīlēt sauc!
Mīlestības bultas saldas,
Lai Tev garām neaiztraucas!

Šīs zilās debesis un putnus, kas tur slīd,
Un sudrabmākoņus ar rietu zelta liesmām
Tev atdot gribētu, Tev vienai katru brīd,
Kaut pats es paliktu bez atbalsīm un dziesmām.
/J. Grots/

To nevar pateikt priekšā,tas ir jāsadzird pašai….
To nevar parādīt,tas ir jāsajūt pašai…
To sajutīsi tad, kad busi man piespiedusies cieši klāt….dzirdēsi, jutīsi,ka sitās man sirds….
Sitās tāpēc, ka Tu esi man blakus…vairāk neko nevajag,tikai lai man esi Tu…
/D.Pabērzs/

Mana sirds ir dīvainu jūtu pilna
Kāpēc nebālē mana mīlestība,
Kas to uztur pie dzīvības?
Viņas domas pie manis.
Nezūd ne jūtu spēks,ne skaistums.
Kaut es nekad nepiederēšu viņai,
Bet viņas dēļ es gribu iet
Pretī gaismai pa to ceļu,
Kuru man piešķīra viņas mīlestība!

Kad stāvam mēs divi vien….
Mīlestība ir krāsains tauriņš,
Kas spēlējas tavā vēderā,
Un caur acīm tavām,
Tas ielido manī.

Mīlestība ir tad, kad tuvība smaržo pēc saules stariem, kas tikko ieurbušies zemē, pār kuru nolijis silts pavasara lietus, un klusums ir tik paredzams, jo putni vienkārši vēl nav pamodušies un sapratuši. Tā ir mīlēt – un nekā citādāk!
/M. Freimanis/

Reiz dzīvoja divi cilvēki,
Kas nezināja, kam patikt.
Paldies, ka tu mani satiki
Un ļāvi man sevi satikt.

Mēs mīlestību audzējām
Tā vietā, lai dzīvotu spēli.
Paldies, ka tavā skatienā
Es lasu gan mīlu, gan kvēli.

Tu aizvien krāsaināks izliecies,
Un citās toņkārtās skani.
Paldies, ka negribi augt viens pats,
Bet tikai kopā ar mani.

Par brīžiem, kad varu ar sevi būt,
Un spārniem ko tu man devi –
Paldies, ka dāvā man brīvību,
Un līdzi – visu sevi.

Kāda mīļa zīmīte virtuvē,
Vāzē – sarkana, smaržīga puķe…
Paldies, ka vēl aizvien izskatos
Kā samīlējusies skuķe.

Bez vārdiem un ārējas sajūsmas –
Es tevi vienkārši mīlu.
Paldies, ka mūsu gaismiņu
Tu paturi sirdī dzīvu.

Paldies, ka atļauj man vājai būt
Lai pēcāk stiprāka kļūtu –
Tāpēc, ka esi Vīrietis,
Es sevī Sievieti jūtu…

Ir jauna diena, laukā pelēks….bet manu sirsniņu sildi tu….
paldies ka tu man esi….
cik ļoti labi, ka mēs abi esam atraduši viens otru….
Tu esi īpašs…ar to vien, ka esi!

Tu esi viens no eņģeļiem, kas mīt uz šīs zemes, bet vienīgais, kurš ir mans Eņģelis …
Tu esi viens no eņģeļiem, kas runā ar mani, bet vienīgais, kurā es ieklausos …
Tu esi viens no eņģeļiem, kas naktīs nāk pie manis, bet vienīgais, kuram es ļauju sev pieskarties …
Tu esi viens no vismīļākajiem, vislabākajiem eņģeļiem, bet vienīgais, pēc kura es ilgojos …

Piēj pie loga!
Piegāji?
Paskaties debesīs!
Paskatījies?
Izvēlies spožāko zvaigzni!
Izvēlējies?
Un tagad ņem to sev,es Tev to dāvinu!

Gribu būt samtains smaidiņš,
kas Tavās lūpās grozīsies.
Gribu būt,mēness stariņš,
Kas Tavās acīs lūkosies.
Gribu būt Tava ēna,
Kas ap Tevi apvīsies.

Siltumā atmodies gaiss kustina liegi tev matus un aizkarus durvīs.
Kaut kur tapetes nočukst bez lūpām.
Un par to, ka tu esi ar mani,
Es līksmē ar acīm tev noskūpstu lūpas.
/A. Čaks/

Puksti, puksti mana sirsņ,
vēlu pukstēt gana daudz;
mīlestības spēkā dzīvot,
Dvēselītē mieru gūt!

Es nedrīkstu tevi mīlēt, taču nespēju tevi nemīlēt…
Es nespēju paiet tev garām, un nespēju tuvoties tev…
Es bēgu no tevis projām, un meklēju tevi no jauna…

tik viena doma prātā man,
tik viens vārds uz lūpām manām,
tik viena vēlme sirdī man..
un es saprotu cik ļoti mīlu tevi,
cik ļoti vēlos satikt tevi…

Man nevajag daudz…
Tikai rokas, kas maigi spēj glāstīt
Dvēseli pilnu ar Sauli,
Un vēl lūpas, kas maigi spēj skūpstīt!

Atceries to vakaru kad satiku Tevi!
Atceries to nakti kad glāstīju Tevi!
Atceries zvaigznes kas rādīja ceļu!
Lai šodien tās spīd mums atkal pa ceļam.

Mēs katrs esam eņģelis, tikai ar vienu spārnu.
Un lidot varam, kad cieši apkampjam un apmīļojam mums līdzīgu būtni.
/Lučiāno de Kreščenco/

Kā silts un mitrs atraitnītes zieds,
Kas viegls apdvests ir ar medus smaržu,
Neredzams caur bezgalīgām naktīm iet,
Pie tevis skūpsts,kas darīs ilgām galu.

Cik daudz vēl mīļu vārdu zvaigznēs man Tev ierakstīt!
Cik daudz vēl mīļu glāstu un kvēlu skūpstu man Tev aizsūtīt!
Es vēlos Tavu smaidu un Tavas lūpas noskūpstīt.

Ņemam vienu sniega pārslu,
Pievienojam burvju lāstu,
Bišķiņ skūpstu, bišķiņ glāstu,
Bišķiņ mīlestības stāstu;
Nu to visu kopā maisam,
Izredzēta sirdī kaisam…
Amoram nu tīrais prieks šajās dienās atpūsties…!

Pie Tavām krūtīm ļauj man dusēt,
Ap mani savas rokas skauj.
Liec Tavām mīļām lūpām klusēt,
Tik sajust vien šo brīdi ļauj!

– Es Tevi mīlu
– Pierādi
– Kā?
– Nobļauj. ka mīli mani tā, lai visa pasaule to sadzird.
Vinsh klusiņām pienāk un pachukst austiņā:
– Es Tevi Mīlu….
– Kapēc tik klusu un kapēc austiņā?
– Tapēc, ka visa pasaule man – ESI TU!

Kad vakarā pie loga piēj
Un redzi zvaigznīti krītam,
Tad nebīsties bet vēlies sev kaut ko,
Ka kādreiz vēlējos un satiku es tevi

Vakarā, pielietā sveču gaismu,
Es rakstu tev vēstuli, skaistu un maigu,
Tajā stāstīts par jūtām, kas manī mīt,
Tā var tev, kas nepateikts, pasacīt.

Es gribu tikai vien drusku saules,
Kas lietainā dienā pāri pār peļķēm skrien,
Es gribu tikai vien vienu zvaigzni,
Kas manu skatienu augstāk par zemi sien.

Es gribu tikai vien kādu plaukstu,
Kas manai nastai liks drusku vieglākai tapt,
Es gribu tikai vien rudenī aukstā
Naidā gailošas acis ceļā sev nesastapt.

Es gribu tikai vien mazu brīdi
Pie tavas dvēseles savējo sasildīt,
Es gribu šai dzīvē no laimes sprīdi
Noķert cieši aiz astes un ? pasmaidīt!
/G. Kraulere/

Es no tevis neaiziešu, tevi – projām nelaidīšu,
Dziļi tevī saknes dzīšu, tavai sirdij apkārt vīšu,
Paliec mans, es tava būšu,
Visu mūsu balto mūžu!

Vārdus tos, kas nozīmē tik daudz,
Šajos svētkos gribu tev teikt –
Mīla ir vis skaistākais,
Vislabākais kas vien var būt,
Tapēc nepazaudē to
šajā valentīndienā.

Ir 20 mazi enģelīši, 10 no tiem guļ uz mākonīšiem, 9 spēlējas, bet pats mīļākais enģelītis lasa šajā brīdī šo tekstu…

Kad pie debesīm naktī mirdz zvaigžņu ceļš,
Un pasaule visa ir sniegā tīta,
Es nāku pie tevis pa sudraba tiltu,
Lai kopā sagaidītu rītu.

Es Tevi mīlēšu vienmēr,
Līdz dienai, kad varavīksne debesīs izdedzinās visas zvaigznes.
Līdz dienai, kad okeāns pārklās augstākos kalnus.
Līdz dienai, kad delfīni sāks lidot un papagaiļi dzīvos jūrā.
Līdz dienai, kad mēs sapņosim par dzīvi un dzīve kļūs par sapni.
Es Tevi mīlēšu Tevi mūžīgi…

tavi mati ir ka saule…
tavas acis ir ka zvaigznes…
tavas lupas ir ka rozu ziedlapas….
tava ada ir ka piens…..
un to visu saliekot kopa veidojas engelis….
un sis engelis esi tu….mana liela mila…

Valentīndiena par mīlestību vēsta
No sarkanas lapas tiek sirsniņa plēsta.
Sirsniņa ir dāvana šajā mīlas dienā
Drīz tā tiks iegravēta skolas vecajā sienā.

Bet, ja reiz tu saņem sirsniņas daudz
Tad tu zini, ka liels tu audz
Tās apliecina, ka tu esi kādam mīļa.
It īpaši ļoti vajadzīga..

Atceries vienmēr, kad beidzas gads,
Šo īpašo dienu, tev pateiks tuvs rads.
Tad esi gatavs saņemt papīra sirsniņas,
Vai kādu no izlozētās kartiņas.

Tu esi manī un Tu esi man visapkārt.
Manās domās, vārdos un darbos.
Tu esi katrā manā solī, kustībā, elpas vilcienā
Tu esi manī un man Tevis trūkst.
Tu esi manī, bet es Tevi meklēju vēl un vēl…
Es Tevī slīkstu un man Tevis slāpst….

Elpot bez tevis var,
Var gausi, kā svece plīvot.
Bet nevar degt,
Nevar dzīvot.

Tu biji mans mīļuma rīts, tu biji mans maiguma vakars
Un nesaki, ka tas bijis un kāds tev ar to vairs sakars.
Ir gājuši mēneši, dienas,bet zudis jau nav nekas.
Tik noslēpts aiz nedienu sienas, aiz vārda, kurš bija tik ass..

Varbūt tāpēc nosargāt vēlos liesmiņu mazo, kas tumsā trīc,
Jo tu biji mans maiguma vakars, jo tu biji mans mīļuma rīts.
Un tikai pilnīgā tumsā to dzirkstīti ieraudzīt var
Kura starp pelniem kvēlo, kuru abi tā baidamies skart.

Bet kaut kur sirsniņā dziļi dziļi šī mazā oglīte gail
Tikai dusmās nenopūt viņu jo tai no vēja ir bail
Un kaut kur atmiņās tālu tālu vēl kāda stīga trīc
Jo tu biji mans maiguma vakars, kļūsti atkal mans mīļuma rīts

Klusi krīt sniegs uz Tavām plaukstām,
Un lēni tajās kūst
Tu tagad esi tālu,
Man Tevis ļoti trūkst!
Es gribētu par sniegu kļūt
Un Tavās plaukstās tagad būt!I

Roka pie rokas.
Plecs ar plecu saiet kopā,
Mēs sēžam uz liela mīlas koka.
Glāsts ap glāstu,
Skūpsts aiz skūpsta.
Un sirds man saka,
Es mīlu Tevi ….

Ja kādu dienu tev būs sajūta, ka gribi raudāt, piezvani man.
Es neapsolu, ka varēšu likt tev smieties, bet apsolu, ka raudāšu kopā ar tevi.
Ja kādu dienu tev gribēsies aizbēgt no visa – nebaidies, bet zvani man.
Es nesolu, ka lūgšu tev apstāties, bet apsolu, ka došos kopā ar tevi.
Ja kādu dienu tu negribēsi nevienu dzirdēt piezvani man.
Un es apsolu, ka būšu ļoti klusa.
Bet, ja kādā brīdī tu zvanīsi un tev neviens neatbildēs, steidzies ātri pie manis, jo iespējams šajā brīdī tu būsi vajadzīgs man!

Bieži domu viļni virsū nāk,
Sirds par tevi domāt sāk
Neko nevar tagad pateikt tā,
Kamēr nēsi vēl manā tuvumā…

Bet cerība mirst pēdējā-
Ja tā sieta jūtu pavadā,
Cerēt vajag ļoti, ļoti,
Lai laimes mirkļi tiktu doti…

Man gribētos tevi ieaijāt, kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Man lūgšanu gribētos pār tevi klāt kā zaļsirmu vakaru maijā.
Man gribētos tevi vest un vest pa tumšzilām sapņu pļavām.
man gribētos tevi uz spārniem nest uz debesīm – manām un tavām…
/F. Bārda/

It visur, kur es eju,
kaut dziļa nakts vai rīts
es redzu tavu seju
un sirds man priekā trīc.

Ne jau skaistums nosaka, ko mēs mīlam,
Mīlestība ir tā, kas nosaka, ko mēs uzskatām par skaistu…

Es gribu par daudz?
klau, mīļais!
Es gribu Tava būt,
Ne rīt, ne parīt
Bet tulīt.
Gribu daudz Tev teikt,
Bet nevar vārdus sameklēt.
Vienkārši atplest rokas,
Un Tevi maigi apskaut.
Gribu lūpas Tavas just,
Just kā sirds Tava pukst.
Gribu, lai Tu dzirdi
Ko mana sirds Tavai čukst!

Paši siltākie vēji,
pašas visskaistākās sniegpārsliņas,
vismīļākie vārdi,
vissaldākās bučiņas,
viskrāšņākkie ziedi,
lai tas viss tikai tev!

Ai, cerība, tu man tik neparastā,
Kam mani atkal savos spārnos cel?
Mēs satikāmies klusos upes krastos
Kur odzēm patīk dzīvā miesā dzelt.
Es visu atdotu, lai tavus matus
Man būtu ļauts kaut reizi noglāstīt,
Un sprogu to, kas tev uz pieres atdus
Ap savu mazo pirkstu viegli tīt.
Es visu atdotu, lai tavas lūpas
Kaut vienu reizi pasmaidītu man,
Kad acis pļavas miglu skata kūpam
Un tālē nodžinkst elektriskais gans.
Es visu atdotu, lai tavas krūtis
Caur drānām mirkli manām pieskartos,
Vai tiešām tu pat tagad nesajūti,
Ka mana laime esi un mans posts.

Sapņos Tu pie manis biji
Un man mīļi uzmaidīji.
Noskumu, kad pamodos,
Prom no Tevis atrodos.

Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds
Un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoggredzens uz tavas rokas!
Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību,
Nedz arī ūdens straumes to apslīcināt un nomākt…

Man mācīja, ka dienā ir 24 stundas
Stundā- 60 minūtes
Minūtē – 60 sekundes
Bet man neviens nebija teicis,
Ka pat 1 sekunde bez tevis
Var likties kā mūžība!

Ja skūpsts būtu lietus lāse
Aizsūtītu tev negaisu,
Ja apkampiens būtu sekunde,
Aizsūtītu tev stundas,
Ja smaids būtu ūdens
Aizsūtītu tev jūru.

Uzdāvini man sapnīti, Ko izsapņot nākošnakt!
Citādi man būs jāiet Pie tevis to slepus zagt…
Uzdāvini man pasaku, Kam vienmēr laimīgas beigas!
Lai varu es brīdi aizmirst, Kas ir ikdienas steiga…
Uzdāvini man pieskārienu, Lai jaunu ceļu var sākt!
Vienam var pietrūkt spēka Stāvajā kalnā kāpt…
Kad mēness man pasakas stāstīs, Ar to sevi sasildīšu…
Uzdāvini man sevi! Es pieņemt šo dāvanu spēšu!
Kad,atverot acis,būs salti, Es tevi – sameklēšu…

Nāc ar saules zelta smaidu,
Vienmēr tavus soļus gaidu.
Mīlas skūpstu es tev sūtu,
Lai ar cik tu tālu būtu.

Būt divatā ar tevi,
pie kamīna, kurš kvēl,
gribu to izbaudīt kādreiz,
lai vēlāk nebūtu žēl.
Būt divatā zem zvaigznēm,
kuras spoži spīd,
sajust tavu augumu,
kurš nekur neaizslīd.

Es paņemšu pusi no sāpēm,kas tavā sirsniņā griež
Vēl es paņemšu rūpju nastu kas tavus plecus spiež
Vēl es smaidīšu katru rītu, kad acis atvērsi tu,
Kad ar pieskārienu, tik maigu, tu mani modinātu.
Vēl es pateikšu, cik skumstu, kad tevis nav
Un, redzot tik mīļās acis, es smaidā atplaukšu jau.
Kluss maigums man piepilda sirdi, tik liels, ka pat nedaudz sāp.
Es vairs neteikšu nelaipnos vārdus, kuri pār lūpām grib kāpt,
Jo tikai vakar sapratu tieši, cik daudz man nozīmē tu.
Pie tevis turēšos cieši cieši, lai kur tu ar neietu.

Klusums skaists, lūpu pieskāriens maigs.
Viss zūd un padebess mūk.
Tikai Tu un es, tikai abi mēs…
Sargā mani, mīli mani,
neatdod nevienam mani…

Mīļi sveicieni Valentīndienā, miļoniem saldu buču, mīlestības spēku kā 100000 voltu un kaisles augstāko punktu kā Rīgas 800 noslēguma salūtu!
Esiet laimīgi un mīlestības pilni!