14.februāris - Valentīndienas Apsveikumi, Novēlējumi, Dzejoļi
Ja mīli, tad pacelies augstāk
Par mākoņu baltajiem spārniem.
Tver degošo sauli plaukstās
Uz zemi mīļajam pārnes.
Ja mīli, tad mācies sāpes
Ar uguni dedzināt sevī –
Uz laimi tik tas ceļ kāpnes,
Kas otram prieku ir devis.
Ja mīli…
/D. Avotiņa/
Es no tevis neaiziešu
Tevi projām nelaidīšu
Dziļi tevī saknes dzīšu
Tavai sirdij apkārt vīšu
Ciešām stiprām saitēm siešu
Neaiziešu…nelaidīšu
Paliec mans es tava būšu
Visu mūsu abu mūžu.
Es iededzu pār tevi savu mīlestību
Kā gaviļainu zvaigžņu pilnas debesis.
Ik reizes, kad man pāri dari,
Tu tikai vienu mazu zvaigni dzēs…
Par ko gan skumt?
/V. Belševica/
Es pārkāpu pāri Everestam,
Es pārpeldēju pāri Amazonei,
Es pārlidoju pāri bezgalībai,
Es pārgāju pāri grāvjiem un purviem,
Es gāju caur ērkšķiem pie rozēm,
pie rozēm pie kurām stāvēji tu,
Es pateicu tev ka…
es tevi nemīlu… es tevi dievinu!
Tikai tas, kurš kvēlu mīlu izjūt,
Spēj pa īstam laimi izbaudīt.
Kad viskvēlākais no visiem sapņiem,
Tavas lūpas maigi noskūpstīt.
Vārdus tos, kas nozīmē tik daudz,
Šajos svētkos gribu tev teikt –
Mīla ir vis skaistākais,
Vislabākais kas vien var būt,
Tapēc nepazaudē to
šajā valentīndienā.
Ir 20 mazi enģelīši, 10 no tiem guļ uz mākonīšiem, 9 spēlējas, bet pats mīļākais enģelītis lasa šajā brīdī šo tekstu…
Ik rītus,
Kad saule starus mākoņos pakar,
Es tevi mīlu vairāk
Nekā vakar. Vakaros,
Kad riets sāk ūdeni apzeltīt,
Es tevi mīlu mazāk
Nekā rīt.
/V. Toma/
kas ir vārdi…
kas ir mīlestība?
raugos tavās acīs
un zinu atbildes…
Ņem manu plaukstu un noskūpsti to
Ņem manu sirdi un sasildi to
Ņem visu kas man – lai tiek tev tas prieks
Bet atceries vienu šeit nav nekas lieks!
Ar tumšo lietus padebesi,
Ar sauli, kas tev acīs zvīl,
Jā, tieši tādu, kāds tu esi,
Sirds tevi neprātīgi mīl.
Sirds, es tevi nesaprotu,-
Raudāt gribas man un smiet.
Es tev visu, visu dotu,
Ja tu pierimtu mazliet!
Ja kaut brīdi tu man ļautu
Prātīgai un klusai būt,
Vai tad zvaigznes neapskautu?
Nezinu, varbūt…
Sirds, kas tev gar zvaigznēm daļas!
Tā jau mani nemiers māc:
Tu tik strauja un tik skaļa,
Un ja tevi sadzird kāds?
Un ja sadzird?….Klusēt spēsi?
Saki taču, kā tad būs!
Neprāte, ja neklusēsi,
Atnāk kāds un paņems mūs!
/L.Vāczemnieks/
Kad pie debesīm naktī mirdz zvaigžņu ceļš,
Un pasaule visa ir sniegā tīta,
Es nāku pie tevis pa sudraba tiltu,
Lai kopā sagaidītu rītu.
Es Tevi mīlēšu vienmēr,
Līdz dienai, kad varavīksne debesīs izdedzinās visas zvaigznes.
Līdz dienai, kad okeāns pārklās augstākos kalnus.
Līdz dienai, kad delfīni sāks lidot un papagaiļi dzīvos jūrā.
Līdz dienai, kad mēs sapņosim par dzīvi un dzīve kļūs par sapni.
Es Tevi mīlēšu Tevi mūžīgi…
Gribu skūpstīt Tavas lūpas,
Gribu izjust Tavu kvēli šo,
Gribu pateikt, ka es vēlos
Tikai Tevi vienīgo!
Kad Tevi satieku –
pats nezinu, ko daru:
Ne laipni pasmaidīt,
ne kaut ko runāt varu.
Prom, garām aizsteidzos
pilns nevaldāmām liesmām
Un ilgi drebu vēl,
kā izbēdzis no liesmām.
Mīlē, mīlē vecs un jauns,
Mīlē zoss un mīlē auns,
Mīlē visi, kamēr mirst
Kamēr kauli kopā birst!
Tas, kurš Tevi pazīt ies,
Pazīt gribēs, ne pazīties,
Tam, kurš Tevi saprast ies,
Saprast nozīmēs saprasties.
Tas, kurš Tevi mīlēt ies,
Mīlēt gribēs, ne mīlēties,
Tam, kurš sevi atdot ies,
Vai Tu gribēsi atdoties?
Tas, kurš Tevi aizmirst ies,
Citā nevarēs aizmirsties.
/Z. Purvs/
Sveiciens visiem
Valentīna dienā…
Tiem kas pa pāriem,
Un tiem,
Kas pa vienam.
Saliekam puķes
Glīši pa vāzēm…
Bučas visiem,
Un
Paceļam glāzes!
Tev piecas bučiņas uz lūpām,
Piecas uz kakla.
Desmit uz vaiga,
Un pārējās 75
Kur vien vēlies!!!
Klusā cerībā es Tevi gaidu,
Atkal redzēt tavu smaidu,
Mīļus skūpstus es Tev sūtu,
Kaut nu es Tev blakus būtu…
Mīlestība ir slimība, kurai nepieciešams gultas režīms!
Lai mīlētu, nav vajadzīgs daudz..
tikai tava paša sirds, patiess vārds, silts pavasara vējš.
Lai saprastu, nav vajadzīgs daudz..
tikai klusums, Viņas acis un mīlestība.
Lai dzīvotu, nav vajadzīgs daudz..
tikai balta sniegpārsla plaukstā, Dievs debesīs un mīļā cilvēka smaids.
Lai būtu laimīgs, nav vajadzīgs daudz..
tikai ticēt, cerēt un mīlēt
tavi mati ir ka saule…
tavas acis ir ka zvaigznes…
tavas lupas ir ka rozu ziedlapas….
tava ada ir ka piens…..
un to visu saliekot kopa veidojas engelis….
un sis engelis esi tu….mana liela mila…
Skaisti tie ziedi,
Kas nav vēl plūkti.
Saldi tie skūpsti,
Kas nav vēl gūti!
Valentīndiena par mīlestību vēsta
No sarkanas lapas tiek sirsniņa plēsta.
Sirsniņa ir dāvana šajā mīlas dienā
Drīz tā tiks iegravēta skolas vecajā sienā.
Bet, ja reiz tu saņem sirsniņas daudz
Tad tu zini, ka liels tu audz
Tās apliecina, ka tu esi kādam mīļa.
It īpaši ļoti vajadzīga..
Atceries vienmēr, kad beidzas gads,
Šo īpašo dienu, tev pateiks tuvs rads.
Tad esi gatavs saņemt papīra sirsniņas,
Vai kādu no izlozētās kartiņas.
Tu esi manī un Tu esi man visapkārt.
Manās domās, vārdos un darbos.
Tu esi katrā manā solī, kustībā, elpas vilcienā
Tu esi manī un man Tevis trūkst.
Tu esi manī, bet es Tevi meklēju vēl un vēl…
Es Tevī slīkstu un man Tevis slāpst….
Tu esi man vajadzīgs, tāpēc Tu nāc
Lai kāptu pret sauli vēl augstāk,
Un labi, ka pasaulē esi Tu tāds
Ar savām stiprajām lielajām palukstām..
/H.Gāliņš/
Es tavu vārdu piesaucu
rītos,
dienā,
vakaros,
naktīs,
priekos,
bēdās,
barā
un vientulībā,
un – kad nav bara,
ne vientulības,
kad nav nekā.
Un katrreiz
tavs vārds skan
savādāk.
Es tavā vārdā
varu visu pasauli pateikt
un visu pasauli
uzrunāt.
/O. Vācietis/
Kad mani tu skūpsti, man liekas,
Ka sirdī kāds vīraku lej,
Ka zeme ar debesīm tiekas,
Un velni ar eņģeļiem dej!
Ap mani viss griežas un grīļo,
Viss smaržo un reibumu dveš,
Te laistās, te mirgo, te zvīļo,
Te satumst kā pusnaktī mežs.
/E. Zālīte/
Mana adrese: cerību rajons,
mīlestības pilsēta,
svētlaimes iela,
nummurs – es,
dzīvoklis – tu,
indekss – es tevi mīlu!
Kad svētki atkal klāt,
Un Valentīns sāk rokas māt,
Tad mīlestība apkārt valda
Un sirsniņa kļūst cukursalda…
…Ņem!
Visas manas mīlestības ņem!
Vai nu ir vairāk?
Pats redzi – nav.
Ja mīlas tiesu taisnīgu tu lem,
tad viss, ko prasi, sen jau bijis tavs.
Un bij šī mīla sen tev dāvināta,
ar to tu vari darīt kas tev tīk.
Bet kurnēšu, ja untumainā prātā
Tu spēlēdamies savainosies pats.
Tev, mīļo zaglēn, piedodu,
kaut gan līdz pēdējam es aplaupīta.
Bet gribu, lai saproti, ka naidu paciest
man ir vieglāk nekā mīlas netaisnību.
Un tomēr – mīlot moki, nokauj pat –
mēs ienaidnieki nebūsim nekad!…
Mīlēt nozīmē dzīvot tā cilvēka dzīvi, kuru mīl.
/Ļ. Tolstojs/
Ar smaidu maigi aizveru Tev acis ciet,
Un mīļi lieku gulēt iet.
Un tad noglāstu es tevi tā,
Ka neaizmigt tev šā vai tā.
Es skūpstu Tavas rokas –
Tās darbā neapkūst.
Es skūpstu Tavu pieri –
Tev domas gaišas kļūst.
Es skūpstu Tavas acis –
Un ļaunu neredz tās.
Es skūpstu Tavas lūpas –
Tās sārtas iedegas.
Tu uzziedi kā puķe –
Aiz mīlas reibstu es.
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.
/J.Jaunsudrabiņš/
Elpot bez tevis var,
Var gausi, kā svece plīvot.
Bet nevar degt,
Nevar dzīvot.
Skūpsts ir elektriskais zvaniņš
Mīlestības priekšnamā.
Mīlestība – cukurgraudiņš
Dzīves rūgtā kafijā!
Trīs vārdi.
Trīs vārdi uz papīra
Tur izlikta dvēsele mana
Trīs vārdi uz papīra
Bet kāda savādi jauka skaņa
Tie izsaka visu…un neko
Tie satrauc, iedvesmo un saviļņo
Tie patiesi mēdz būt un lēti
Bet man tie vienmēr paliks svēti
Tos māte saka savam bērnam dzimušam
Tos puisis saka meitenei tik jaunai
Tos saka vīrs, kas karā dodas
Tie vārdi, kur, no kurienes tie rodas?
Ir spēks šais vārdos iekšā likts
Tur burvība, tur virzība, tur dzīves jēga
Trīs vārdi
Es
Mīlu
Tevi
Vakarā, kad saule riet,
Vēlos es pie tevis iet.
Vēlos mīlēt, skūpstīt, glāstīt
Un par sevi blēņas stāstīt.
Un tad vienīgais tu būsi,
Kas par mīļāko man kļūsi!
Katru dienu brīnos ļoti,
Kur man sirds ir pazudusi?
Izrādās, ka tā pie tevis
Razbainiece aizmukusi!…
Cik manas rokas alkst
Pēc Tevis mīlēšanas!
Cik manas lūpas slāpst
Pēc Tevis skupstīšanas!
Cik mana miesa gail
Pēc kopā saplūšanas
Saplūšanas, kad pazūd telpa,
Laiks un saprašana.
Tu biji mans mīļuma rīts, tu biji mans maiguma vakars
Un nesaki, ka tas bijis un kāds tev ar to vairs sakars.
Ir gājuši mēneši, dienas,bet zudis jau nav nekas.
Tik noslēpts aiz nedienu sienas, aiz vārda, kurš bija tik ass..
Varbūt tāpēc nosargāt vēlos liesmiņu mazo, kas tumsā trīc,
Jo tu biji mans maiguma vakars, jo tu biji mans mīļuma rīts.
Un tikai pilnīgā tumsā to dzirkstīti ieraudzīt var
Kura starp pelniem kvēlo, kuru abi tā baidamies skart.
Bet kaut kur sirsniņā dziļi dziļi šī mazā oglīte gail
Tikai dusmās nenopūt viņu jo tai no vēja ir bail
Un kaut kur atmiņās tālu tālu vēl kāda stīga trīc
Jo tu biji mans maiguma vakars, kļūsti atkal mans mīļuma rīts
Klusi krīt sniegs uz Tavām plaukstām,
Un lēni tajās kūst
Tu tagad esi tālu,
Man Tevis ļoti trūkst!
Es gribētu par sniegu kļūt
Un Tavās plaukstās tagad būt!I
Kā vēlētos es būt kā vējš
Kā vējš, kam tevi apskaut ļauts
Es cieši tevi apskautu
Un ilgi projām nelaistu…
Kā vēletos es būt kā lietus…
Kā lietus, kam tevi skūpstīt ļauts
Tad lītu es vai diena ir vai nakts
Ar lietus lāsēm tevi skūpstītu…
Kā vēlētos es būt kā nakts…
Kā nakts kam tevi iemidzināt ļauts.
Pasaku par veju un par lietu šajā
naktī es tev stāstītu…
Vai tiešām tas, ko vēlos ir par
daudz?
Tu, kas no ugunīm un sniega,
Kā tevi mīlot dienas skrien!
Tu skaties rožaina un liega, –
Vairs nav ne nomoda, ne miega,
Ir tikai mīlestība vien.
/E. Virza/
Klusums skaists… Lūpu pieskāriens maigs… Viss zūd un padebešos mūk… Tikai tu un es… Tikai abi mēs…
Roka pie rokas.
Plecs ar plecu saiet kopā,
Mēs sēžam uz liela mīlas koka.
Glāsts ap glāstu,
Skūpsts aiz skūpsta.
Un sirds man saka,
Es mīlu Tevi ….
Pār dārzu zvaigžņu gaisma lejas,
Un tava mīļā, mazā sirds
Ir pilna maiguma un dzejas.
Pār dārzu zvaigžņu gaisma lejas
Un saldi smaržo orhidejas,
Un balti krizantēmas mirdz.
Pār dārzu zvaigžņu gaisma lejas
Un staro tava mazā sirds…
Es esmu atradis
Kaut ko bezgala mīļu
Un skaistu.
Turu cieši cieši.
Abām rokām.
Lai neizgaistu!
Atradums,
Mans atradums
Arī mani
Cieši cieši tur.
Es laimīgs čukstu:
-Tu, tu tu! …
/J. Osmanis/
Ja tās domas, ko tev veltu,
Visas puķēs pārvērstos-
Bagāts dārzs ap tevi zeltu,
Grimdams smaržu vīrakos.
Ja tās ilgas, ko tev sūtu,
Visas skaņās pārvērstos-
Saldās dziesmās ietīts būtu
Tu kā cīruls debešos.
/E.Zālīte/
Tu esi kā siena smarža
Tikko nopļautā vālā.
Tu esi kā mežezers
Dižsilu līcī tālā.
Ezeri lidot mākot,
Tikai jānosauc vārdā,
Laikam tāpēc tavs vārds
Diendienā man jāatkārto…
Un, lūk, te tu esi,
Zilām dzelmēm man pretī spīdi.
Te nu tu esi,
Vismaz brīdi…
/J. Osmanis/
Būt vēlreiz tur, kur senās dienās,
Un sapņot sapni brīnišķo,
Lai sirdī kvēlo mīlas liesmas
Un atkal sirdis savieno!
Es piedzimu pasaulē,
Lai kopā ar tevi satiktu ik rītu,
Es piedzimu pasaulē,
Lai tavas rokas sasildītu
Ne tikai dienu, ne tikai mūžu
Zem debesīm zilgām,
Divus mūžus, trīs mūžus
daudz ilgāk.
/A. Elksne/
Saki puisīt kāpēc tā?
Man par tevi jādomā,
Diena aust un atkal tumst
Mana sirds pēc tevis skumst!
Lai tumsas nav,
Lai staro tikai diena!
Un galvenais, ko vēlu,
Lai sirds nekad nav viena!
Mīlestības stunda.
Kad straume sabango dzelmes,
Kad vēji sašūpo druvu,
Kad viss Tu nodrebi slāpēs,
Tad mīlestība ir tuvu.
Ieskaties manās melnajās acīs,
bezgalīgā dziļumā, tumšā atvarā!
Tanīs var gremdēties pamazām
vai mesties neprātā…
Ieskaties manās melnajās acīs,
tās Tev neļaus kavēties sajūtām dziļajām!
Viens mirklis no mūžības,
kad esam divatā.
Iemīlies manās melnajās acīs, nebēdā,
tās Tevi sargās no vēja brāzmainā!
Iemīlies manās melnajās acīs
pakrēslas pustumsā, naktī melnajā…!
Ja kādu dienu tev būs sajūta, ka gribi raudāt, piezvani man.
Es neapsolu, ka varēšu likt tev smieties, bet apsolu, ka raudāšu kopā ar tevi.
Ja kādu dienu tev gribēsies aizbēgt no visa – nebaidies, bet zvani man.
Es nesolu, ka lūgšu tev apstāties, bet apsolu, ka došos kopā ar tevi.
Ja kādu dienu tu negribēsi nevienu dzirdēt piezvani man.
Un es apsolu, ka būšu ļoti klusa.
Bet, ja kādā brīdī tu zvanīsi un tev neviens neatbildēs, steidzies ātri pie manis, jo iespējams šajā brīdī tu būsi vajadzīgs man!
Ja tikko tavs mobilais trīcēja un pīkstēja,
Tas bija no labsajūtas,
Jo visus mīļos vārdus un saldās bučas,
Ko es tev sūtīju,viņš ir pievācis sev!
Valentīns ir vienreiz gadā
Nenomirsi Tu nu badā
Tik daudz siržu ceļo apkārt
Mājās visur tās gribās sakārt!
Mīlu tevi stipri, stipri
Gribu tevi kvēli karsti
Gribu lai tu skūpsti mani
Lai tu satver mani maigi
Gribu just es tevi kailu
Gribu satvert tevi zaigu
Atver savu sirdi man
Atdod savu mīlu man
Kopā varam kaisli just
Un starp aukstu ledu kust…
Tais dienās, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur nav miera man,
Un sirds tad neatplaukst nekādos priekos,
Kā iesists zvaniņš skan.
Tās dienas, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur man saules nav;
Kā izstīdzējis stāds es sevim liekos,
Kas tumsā nomests stāv.
/E. Zālīte/
Es gribu Tavās acīs skatīties
Kā spogulī tur redzēt sevi!
Un klusi, klusi pateikt Tev
Ka ļoti mīlu Tevi!
Bieži domu viļni virsū nāk,
Sirds par tevi domāt sāk
Neko nevar tagad pateikt tā,
Kamēr nēsi vēl manā tuvumā…
Bet cerība mirst pēdējā-
Ja tā sieta jūtu pavadā,
Cerēt vajag ļoti, ļoti,
Lai laimes mirkļi tiktu doti…
Man gribētos tevi ieaijāt, kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Man lūgšanu gribētos pār tevi klāt kā zaļsirmu vakaru maijā.
Man gribētos tevi vest un vest pa tumšzilām sapņu pļavām.
man gribētos tevi uz spārniem nest uz debesīm – manām un tavām…
/F. Bārda/
Kā man izteikt mīlestību,
Tai tik daudzu vārdu trūkst!
Saliet glāzēs saules zibu,
Zvaigznēs atstāt, lai vēl rūgst!
Putu ziedus atdot vējam,
Lai tas sprauž tos sev pie krūts,
Rasas smaržu pārklāt sejām;
Bites sirdīs medu sūc!
Noķert ilgas tālē zilā,
Zelta sietā izsijāt,
Apmaldīties sapņu silā,
Lietus lāsēs pabradāt!
Kā man atdot mīlestību,
Viens jau nevar laimi sākt,
Tāpēc es ar tevi gribu
Rudenī iet zīles vākt!
/G. Kraulere/
Katru rītu – bučiņu vingrinājumi,
katru dienu – apskāvienu nodarbības,
Katru vakaru – glāstu treniņi,
Katru nakti – skūpstu,apskāvienu, glāstu stafete…
Es savēršu krelles no lietus lāsēm
Lai tev tās uz kakla kā dimanti mirdz.
Mēs iesim pa miglas izklāto taku,
Un dzirdēsi tu, kā pukst mana sirds.
Redzu, uz skropstām tev asaras mirgo…
Pasmaidi, neraudi, esmu tepat.
Dod savu roku, lai negaisa laikā
Varu no bailēm es pasargāt.
Redzi, viss beidzies, mākoņi izklīst,
Koši kā dardzedze iedegas sirds…
Savēršu krelles no lietus lāsēm,
Lai tev tās uz kakla kā dimanti mirdz.
/R.Andersone/
Tavas acis vienmēr
Kārdinās manējās,
Tavas lūpas vienmēr
Uzsmaida manējām,
Bet mana sirds,
Alkst pēc tavējās!
It visur, kur es eju,
kaut dziļa nakts vai rīts
es redzu tavu seju
un sirds man priekā trīc.
Ne jau skaistums nosaka, ko mēs mīlam,
Mīlestība ir tā, kas nosaka, ko mēs uzskatām par skaistu…
Mana sirds kā putra vārās,
Tā kā nokauts tītars spārdās
Visas desas riņķī griežas
Mīlestība ārā spiežas
Es gribu par daudz?
klau, mīļais!
Es gribu Tava būt,
Ne rīt, ne parīt
Bet tulīt.
Gribu daudz Tev teikt,
Bet nevar vārdus sameklēt.
Vienkārši atplest rokas,
Un Tevi maigi apskaut.
Gribu lūpas Tavas just,
Just kā sirds Tava pukst.
Gribu, lai Tu dzirdi
Ko mana sirds Tavai čukst!
Ūdens spēks ratus griež,
Mīlestība sirdi spiež,
Labāk mīlēt, ciest un cerēt
Nekā kaktā cāļus perēt.
Mazs Amoriņš man šodien
Tā pie austiņas čukstēja
Man vajag atdzīties tik Tev,
Ka esi svarīgs man!
Paši siltākie vēji,
pašas visskaistākās sniegpārsliņas,
vismīļākie vārdi,
vissaldākās bučiņas,
viskrāšņākkie ziedi,
lai tas viss tikai tev!
Es nevaru vairs valdīt sevi,
Jo sapnī redzu tikai tevi.
Tie vairs nav nekādi joki,
Ka Tu manas jūtas moki!
Man vajag tavas acis,
Kad tās mīļi manī raugās.
Man vajag tavas rokas,
Kad tās silti mani skauj.
Man vajag tevi visu,
Jo visam manam mūžam
Esi vajadzīga tieši tu…
Es tevi mīlēšu
dzeltenās madarās,
es tevi paslēpšu
dzeltenās madarās
no meža kaķa
dzeltenām acīm,
no beigtas dzeltenas vālodzes
paslēpšu.
Es tevi paslēpšu, baltā,
no dzeltēšanas
un aiziešanas
ar dzeltenu vēju.
Mīļā,
es tevi mīlēšu
dzeltenās madarās!
/O. Vācietis/
Mīlestība ir kā putns
Kas paceļ mūs spārnos
Kā milzīgs vilnis
Kas aiznes mūs tālu.
Klausies, kā pasaulē klusi
Cilvēks pēc cilvēka sauc.
Dabūt no cilvēka pusi –
Laikam jau tas ir daudz.
Smilšu graudiņu oāzē
Sameklē smilšu grauds,
Puķe pret puķi vāzē zied,
Un vai tas nav daudz?
Tikai negribi visu.
Viss – tas nekad nav viss.
To tu ar vakara dzisu
Lasīsi debesīs
/I.Ziedonis/
Nav mani jāmeklē, es nākšu pats,
Un visām durvīm droši iešu cauri,
Jo Tevi redzēt – tā ir dzīve pati,
No kuras cilvēks nevar noslēpties!
Šovakar pie loga sēžu,
Redzu zvaigzni krītam es,
Vēlēšanos ievēlos,
Lai kopā būtu vienmēr mēs.
Ai, cerība, tu man tik neparastā,
Kam mani atkal savos spārnos cel?
Mēs satikāmies klusos upes krastos
Kur odzēm patīk dzīvā miesā dzelt.
Es visu atdotu, lai tavus matus
Man būtu ļauts kaut reizi noglāstīt,
Un sprogu to, kas tev uz pieres atdus
Ap savu mazo pirkstu viegli tīt.
Es visu atdotu, lai tavas lūpas
Kaut vienu reizi pasmaidītu man,
Kad acis pļavas miglu skata kūpam
Un tālē nodžinkst elektriskais gans.
Es visu atdotu, lai tavas krūtis
Caur drānām mirkli manām pieskartos,
Vai tiešām tu pat tagad nesajūti,
Ka mana laime esi un mans posts.
Deg sveces liesma trausla, met ēnas novakarē,
manas domas kā sniega virpulis maldās,
tevi meklējot, gaidot un mīlot.
Nenodzēs gaismu, kaut maza vēl tā.
Es zudīšu sniegā tad viena,
un sasaukt vairs nevarēsi.
Ņem sveci un nebaidies, nāc
Būs gaisma mums abiem un mīla tāpat.
Bez mīlestības suņi gaudo,
Bez mīlestības rozes vīst,
Bez mīlestības žēli ņaudot
Pa jumtiem naktī runči klīst.
Paņem mani maigi, maigi
Velc sev tuvu klāt,
Apskauj mani bieži
Un lūdzu neatstāj.
Tavi apskāvieni
Kā sapņi man šķiet,
Neļauj man tiem garām iet.
Pasaulē par visu dārgākā
Ir divu cilvēku mīlestība.
Šo mīlestību jāsargā, jāglabā.
Jātur dvēseles ietvarā.
Tu vilinies un saldi smejies,
Tu visa esi prieka vilns, –
Es kā arvienu iemīlējies
Un skumjš, un greisirdības pilns.
Bet sirds man netrīc tumšā baisā,
Pret daudziem skatiens tevim zib,
Jo tu kā puķu smarža gaisā,
Ko paķer vējš un nes, kur grib.
/E. Virza/
Viss sakās ar smaidu,
Tad manas rokas Tavējās,
Tad mani pirksti Tavos matos,
Viss sakās ar smaidu.
Viss sakās ar smaidu,
Tad Tevis davāts saulriets,
Tad Tevis uzburts saullēkts,
Viss sakās ar smaidu…
Tu smaidi…
un nu jau par burvi sauc mani,
Es gaidu,
kad atkal satik varēšu Tevi.
Sieviete un vīrietis – tās ir divas notis, bez kurām cilvēka sirds stīgas nevar atskaņot nevienu pareizu un pilnīgu akordu. Mīlestības pilnus šos svētkus!
Mīlestība nedod nekā cita kā vien pati no sevis un neņem nekā cita kā vien pati no sevis.
Mīlestībai nekas nepieder nedz arī tā kādam pieder;
Jo mīlestibai pietiek ar mīlestibu.
Sapņos Tu pie manis biji
Un man mīļi uzmaidīji.
Noskumu, kad pamodos,
Prom no Tevis atrodos.
Ceru, ka Tu jūti cik daudz un cik stipri par Tevi domāju!
Es Tev atdotu visas savas jūtas un domas un netikai… 🙂
Arī savu sirsniņu! Tā pieder Tev vienīgajam!
Austiņā man sapņus stāsti
Ķermeni klāj maigi glāsti,
Vēsas tirpas pāri skrien
Gribu tikai Tevi vien
Lai gan attālumjs mūs šķir
Tavas lūpas manas ir!
Tā nav mīlestība, kura māk
Gadiem ķircināt un gadiem plosīt.
Mīlestība tā kā zibens nāk,
Atnāk balta, uzliesmo un nosit.
Tu esi zaļākā zāle,
kas mani pie dzīves sien,
Tu – pļava un debess pār pļavu.
Kur manas viskarstākās dienas
Un naktis viskarstākās.
Es stāvu par tuvu zvaigznei
Tāpēc stāvi vēl tuvāk man klāt.
/V.Ļūdēns/
Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds
Un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoggredzens uz tavas rokas!
Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību,
Nedz arī ūdens straumes to apslīcināt un nomākt…
Es tev nekad neteikšu atnāc.
Bet tas nenozīmē, ka tu nevari nākt.
Vienkārši dažkārt gribas
lai kāds ierodas pats
Neaicināts!
No viena acu skata
Tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda
Viss tālums dzidri skan.
Nekas vairs nav par grūtu,
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.
/J. Ziemeļnieks/
No olas piedzimst cālīts,
no mīlestības pārīts!
Kad tālu es no tevis,
Tad daudz man tev ko teikt,
Tad tērzētu un triektu
Un nevarētu beigt.
Kad tuvu es pie tevis,
Tad nav man tev ko teikt,
Tad ciestu klusu,klusu
Un nevarētu beigt.
Vienu mīlēt
tas ir nieks,
Piecus, sešus
Sirdij prieks.
Tu uzziedi kā puķe,
Aiz mīlas reibstu es,
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.
/J. Jaunsudrabiņš/
Ar vienu mīlestību mūžu nodzīvot-
To tikai retais prot
Ne tas, kurš zems un sīks,
Ne tas, kurš pieticīgs,
Ne tas, kurš šāvis pāri strīpai,
Bet tas, kurš iemīlējies
Līdz mīlestībai.
/L.Vāczemnieks/
Tu esi viens no eņģeļiem, kas mīt uz šīs zemes, bet vienīgais, kurš ir mans enģelis. Tu esi viens no vismīļākajiem, skaistākajiem eņģeļiem, bet vienīgais pēc kura es ilgojos …
Sirds kā ezis no amora bultām
Cik var lēkāt pa dažādām gultām?
Apkārt plīvo skūpstu serpentīns…
Kas tur vainīgs?
Svētais Valentīns!
Mīlestība – skaista rota,
Tā par visu spožāk mirdz!
Laimīgs tas, kam tā ir dota,
Ko var glabāt katra sirds.
Nav pat jāstāsta nevienam,
Ko es savā sirdī jūtu,
Tavai dvēselei un mieram
Es tev mūžam būtu…
Šokolāde, kūkas, rieksti,
Sirsniņdienas svētku viesi,
Kafija un vīna glāze,
Ziediem pilna vāze!
Pirmā mīla nāk no sirds,
Otrā deg kā liesma.
Trešā prasa, vai ir smags
Vīratēvam naudas maks.
Ar Tevi vasarā un ziemā,
Lietū un sniegā.
Ar Tevi bēdās un priekos,
Svētkos un niekos.
Ar Tevi kopā būt,
Gan gaisā, gan negaisā,
Zem segas vai pat maisā.
Ar Tevi ezerā un jūrā,
Laivā ar un bez burām
Tik Tev blakus būt
Tā, lai sirds to jūt.
Kā man gribas
Tā Tev blakus būt.
Atnes man mierīgu miegu.
nesaki man, ka mīli, ka ilgojies,
tikai atļauj būt vājai.
atļauj kaut vienreiz pateikt – es nevaru,
mani vairs neklausa kājas
atļauj, ka rūpes, lielas un mazas,
tavās rokās tad lieku.
un uz saviem platajiem pleciem
atnes man mierīgu miegu –
lai man atkal sapņos nerādās
gara un lietaina diena,
kad es dubļu sļakatām apšļakāta,
brienu pa ceļu vienu.
/E.Zalite/
Ja esi putns – dziedi,
Ja esi puķe – ziedi,
Ja esi burve – zīlē,
Ja esi skuķe – mīlē!
To laimi, ko tu meklē,
To savā sirdī rod.
To sirdi, ko tu mīli,
To citam neatdod!
Man mācīja, ka dienā ir 24 stundas
Stundā- 60 minūtes
Minūtē – 60 sekundes
Bet man neviens nebija teicis,
Ka pat 1 sekunde bez tevis
Var likties kā mūžība!
Es esmu tev līdzās & būšu arī tad kad, kad tu būsi simtiem kilometru tālu no manis.
Es esmu tev & tu esi man
Manas lūpas visiem smaida,
Manas acis visiem mirdz,
Bet es mīlu tevi vienu
Tev pieder mana sirds.
Katra mīlestība ir īsta –
Vai tā būtu mūžu gara
Vai vienu vien mirkli īsa.
Tā smaržo pēc pavasara,
Tā atnāk kā maiga trīsa
Vai zibens rīkste tik asa.
Vienalga, vai purpurā tīta
Vai aukstumā kaila un basa.
Kā puķe vainagā vīta,
Vai bāka uz klinšaina krasta
Katra mīlestība ir īsta
Un reizē – tik neparasta.
Kad amoriņš šai dienā atnāk,
tas skatās kur lai bultas šauj;
Bet ne jau tikai to viņš dara,
Viņš sūta sveicienus no manis.
Un tad pa baltu, dziļu, tīru sniegu
Kā divas slēpes iesim – tu un es.
Tu čukstēsi pie auss man kaut ko liegu,
Lai vējš to citiem neaizness.
/A. Čaks/
Ja man slāptu,
Vai Tu veldzētu skūpstos?
Ja man sals,
Vai sildītu glāstos?
Jā, jā,
tad pasniedz man no sevis nedaudz,
Un es paņemšu Tevi visu!!!
Vējam sauli neaizpūst,
Mākoņus priekšā tai nesapūst,
Tā spīd…
Tā vienmēr ir bijis, kopš brīža,
Kad pasaulē manā ienāci Tu,
Dāvinot tai savu dvēseles siltumu.
Pasaulē savā sev citas saules es negribu.
Man pietiek ar vienu – ja tas esi Tu…
Mēs visu nakti runājām par mīlu,
Bet skūpstīties pat nebij drosmes mums,
Ar tukšu domu savu sirdi vīlu-
“Tā ilgāk saglabāsies sapņojums”.
Bet sapnis izgaisa kā vējā dūmi,
Tev nepatikās runāt vien.
Un viena paliku, sev teicu drūmi –
“Par vārdiem vairāk saista apskāviens”.
Cik sen tas bij… jau bezgalius gadus
Kopš nerunāju, tikai skūpstu es.
Bet tomēr jūtu mīlestības badu-
Tai naktī paliku bez dvēseles.
Angļu: I love you
Albāņu: Te dua
Arābu (sieviete vīrietim): Ana behibak
Arābu (vīrietis sievietei): Ana behibek
Armēņu: Yes kez si`rumem
Čečenu: Ne mohotatse
Ebreju (vīrietis sievietei): Ani ohev otah
Ebreju (sieviete vīrietim): Ani ohev et otha
Etiopiešu: Afgreki`
Franču: Je t`aime
Gēlu: Ta gra agam ort
Grieķu: S` ayapo
Havajiešu: Aloha wau ia oi
Holandiešu: Ik houd van jou
Houpi: Nu`umi unangwa`ta
Itāliešu: Ti amo
Īru: Taim i` ngra leat
Japāņu: Kimi o ai shiteru
Jidiša: Ikh hob dikh lib
Katalāņu: T`estimo
Khmeru: Kh_nhaum soro_lahn nhē_ah
Korejiešu: Dangsinul saranghē yo
Kreoliešu: Mi aime jou
Ķīniešu: Wo ie ni
Latīņu: Te amo
Libāņu: Bahibak
Lietuviešu: Tave myliu
Marokiešu: Kanbhik
Navaho: Ayor anosh`ni
Poļu: Kocham cie
Portugāļu: Amo
Spānu: Te quiero
Turku: Seni seviyorum
Ungāru: Szeretlek
Vācu: Ich liebe dich
Vjetnamiešu (vīrietis sievietei): Anh ye^u em
Vjetnamiešu (sieviete vīrietim): Em ye^u anh
Zviedru: Jag älskar dig
Malaju: Saya sayang awak
Puksti puksti mana sirsņ,
Vēlu pukstēt gana daudz;
Mīlestības spēkā dzīvot,
Dvēselitē mieru gūt!
Ja skūpsts būtu lietus lāse
Aizsūtītu tev negaisu,
Ja apkampiens būtu sekunde,
Aizsūtītu tev stundas,
Ja smaids būtu ūdens
Aizsūtītu tev jūru.
Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums,
ka man kauns par viņa milzīgumu.
Es nevaru pierunāt lūpas,
lai viņas to pasaka.
Es nevaru salīgt ar papīru,
lai tas viņu paņem.
Un neizsacīts
tas nevar palikt.
Ar katru sekundi
vairāk plīst kapilāri,
kamēr saplīsīs pavisam.
Laikam tas viss
mēmi krājies pa gadiem,
apvārtījies ziedputekšņos
pa priekiem un bēdām
un tagad pieprasa
savu reizi un tiesu.
Un stāv tā reize
pār mani kā šķīlies
un tagad vairs nedziestošs
zibens.
Cik negaisiem bija jānāk,
cik zibeņiem bija jāšķiļas,
lai beidzot tie kļūtu
nedziestoši!
/Ojārs Vācietis/
Kaut kur vējā, tevi jūtu
Kaut kur gaismā, tevi redzu
Kaut kur putnos, tevi dzirdu
Kaut kur lietū, tevi skūpstu
Kaut kur domās, tevi mīlu.
Klausies, kā pasaulē klusi
Cilvēks pēc cilvēka sauc.
Dabūt no cilvēka pusi –
Laikam jau tas ir daudz.
Tādas ziemas nav,
Kas laimi sniegiem klāj.
Tādas Valentindienas nav,
Kas mīlu neatstāj.
Kā es gribētu būt tas, kas gribu būt –
Kā gribētu būt tur, kur gribu būt –
Kā gribētu just to, ko gribu just.
Es gribu to, ko gribi tu
Es gribu būt kur esi tu
Es mīlu tevi – čabulīt.
Tā diena ir klāt,
Kad mīlestība nāk!
Tā nepametīs jūs,
Tā samīļos jūs!
Bet paliec pavisam
Uz manā mlūpām
Kā salda un mūžīga buča
Klau paliec pavisam
Uz spilvena mana
Kā viegla bet mūžīga smarža.
/K. Elsbergs/
Pasaki, čalīt, kāpēc tas tā,
Kāpēc man par Tevi jādomā?
Saule aust, pēc tam tumst,
Mana sirds pēc Tevis skumst…
Aiz laimes es jutu bailes
Un sirdī tumšas šaubas,
Bet kad domāju par Tevi
Tad saprotu, ka nevaru bez Tevis
Ir vieglāk svešam acīs lūkoties,
Un mīļus vārdus teikt.
Ar savu mīlu pieglausties,
Ar jūsmu turpināt to sveikt.
Varu putnu noglāstīt
Un teikt:
”Cik ļoti tevi vēlos sev!”
Bet tev-
Mīlas vārdus nepateikt.
Es prasīju Dievam ūdeni un
Viņš deva okeānu.
Es prasīju Dievam zvaigzni,
Viņš deva debesis.
Es prasīju Dievam eņģeli,
Viņš deva man TEVI!
Pilns ziedošas mīlas,
Pilns naksnīga klusuma,
Pilns teiksmainu sapņu,
Pilna saulaina prieka
Dienā, kura nebeidzas
Ar vienreizēju Saules rietu
Jūras krastā, Tavos soļos
Pretim savai Mīlestībai.
/L.Zariņa/
Ja man pazustu lūpas,
Es skūpstītu tevi ar rokām.
Ja pazustu rokas,
Skūpstītu ar sirdi.
Bet ja pazustu arī sirds –
Tad zini, viss tevis dēļ!
Uzdāvini man sapnīti, Ko izsapņot nākošnakt!
Citādi man būs jāiet Pie tevis to slepus zagt…
Uzdāvini man pasaku, Kam vienmēr laimīgas beigas!
Lai varu es brīdi aizmirst, Kas ir ikdienas steiga…
Uzdāvini man pieskārienu, Lai jaunu ceļu var sākt!
Vienam var pietrūkt spēka Stāvajā kalnā kāpt…
Kad mēness man pasakas stāstīs, Ar to sevi sasildīšu…
Uzdāvini man sevi! Es pieņemt šo dāvanu spēšu!
Kad,atverot acis,būs salti, Es tevi – sameklēšu…
Neteic manim vārdu daudz, –
Kas gan man no vārdiem tiek?
Teic man dažus labus vārdus,
Teic man dažus saules vārdus,
Kas man visu mīlēt liek.
Teic man vārdus divus trīs,
Kas kā zelta lāses trīs.
Mēness gaisma apspīd mūs abus
Skūpsts ir ilgs, bet liekas tik īss
Šķirties ir grūti, asaras plūst
Aizbrauc tu projām, paliksim vieni.
Sirds skumst pēc tevis, bet netikties mums
Tālu tu esi, bet domās mēs tuvu
Asiņo sirds ilgās pēc tevis
Mīlu es tevi un zinu, ka tu ar.
Es gaidu sauli, kas sildīs mani.
Es gaidu lietu, kas veldzēs mani.
Es gaidu dienu, kas laimi nesis.
Es gaidu Tevi, kas mīlēs mani.
Es ceru, ka tu nepaiesi man garām,
Es ceru, ka mums nebūs garlaicīgi,
Es ceru, ka mums būs par ko parunāt,
Es ceru, ka pamodīsimies kopā…
Nāc ar saules zelta smaidu,
Vienmēr tavus soļus gaidu.
Mīlas skūpstu es tev sūtu,
Lai ar cik tu tālu būtu.
Lai modina rīts Tevi ļoti mīļi,
Un noliek uz gultas saules šķīvi,
Kas smaržo pēc sapņa un iedomu vīna,
Un arī pēc mīlas vitamīna!
Reizēm mīlestība ir kā smalks lietus,-
Tu ej un neko nenojaut,
Bet pēkšņi saproti,
Ka esi izmircis līdz pat sirdij.
Man vajag tā, lai vienmēr Tevi jūtu!
Man vajag tā, lai es caur Tevi būtu!
Man vajag tad, kad gaiši mirkļi krājas!
Man vajag to, par ko mēs nerunājam!
Balts ir akāciju palags,
vai tu gribi tajā gulēt?
Vai tu negribi vai gribi,
būs tev akāciju palags.
Vai tu negribi vai gribi,
būs tev manas vēsās rokas,
un uz katras tavas bēdas
Viena zaļa kļavas lapa.
Alus putos biezu putu,
Tu tur muti atveldzēsi
un kā rudens rītā zirgu
Peldināsi savu sirdi.
Guli, guli manā klēpī,
vai mēs negribam vai gribam,
Melnā naktī aužas diena,
Baltais akāciju palags.
/M.Čaklais/
Kā es gribētu tevi iepriecināt
Un aizsūtīt tev kaut ko skaistu,
gudru, seksīgu un mīļu…
Taču diemžēl nevaru sevi dabūt
iekšā datorā!
Man gribējās tevi ieaijāt,
Kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Man lūgšanu gribējās pār tevi klāt
Kā zaļsirmu vakaru maijā.
Man gribētos tevi vest un vest
Pa tumšzilām sapņu pļavām.
Man gribētos tevi uz spārniem nest
Uz debesīm – manām un tavām…
/Fricis Bārda/
Būt divatā ar tevi,
pie kamīna, kurš kvēl,
gribu to izbaudīt kādreiz,
lai vēlāk nebūtu žēl.
Būt divatā zem zvaigznēm,
kuras spoži spīd,
sajust tavu augumu,
kurš nekur neaizslīd.
Es tevi mīlot mīlēšu,
Un priekā starojošs un vēss, un stalts
Es tavā mīlā sevi gremdēšu,
Kā debess zilgmē nogrimst mākons balts.
/A. Kurcijs/
Vienā ziedā slēpjas tik jaukas smaržas, ko vēlamies sajust.
Vienā vārdā slēpjas tik daudz patiesības un melu.
Vienā asarā slēpjas tik daudz prieka un bēdu.
Vienā skūpstā slēpjas tik daudz kaisles un jūtu.
Bet manā sirdī esi tikai Tu.
Es paņemšu pusi no sāpēm,kas tavā sirsniņā griež
Vēl es paņemšu rūpju nastu kas tavus plecus spiež
Vēl es smaidīšu katru rītu, kad acis atvērsi tu,
Kad ar pieskārienu, tik maigu, tu mani modinātu.
Vēl es pateikšu, cik skumstu, kad tevis nav
Un, redzot tik mīļās acis, es smaidā atplaukšu jau.
Kluss maigums man piepilda sirdi, tik liels, ka pat nedaudz sāp.
Es vairs neteikšu nelaipnos vārdus, kuri pār lūpām grib kāpt,
Jo tikai vakar sapratu tieši, cik daudz man nozīmē tu.
Pie tevis turēšos cieši cieši, lai kur tu ar neietu.
Tu esi kā jūra, kā liedags silts,
Caur tevi ir dvēselē guvums.
Tu esi atvars un drošais tilts,
Un dienu, un rītausmu tuvums.
Mīlestība kā stīga-
sākas sirdī, ietiecas debesīs.
Skrien garām vēja pirksti
un uzspēlē sonāti,
uzspīd velīnā rudens saule
un notis izskan kā skūpsti.
Es tikai nesen sapratu,
ka arī starp manu un tevi ir stīga.
Kad sapņos dzirdu Mazo naktsmūziku,
to izpilda tavas mīlestības pilnās sirds,
tavas mīlestības pilnās elpas
simfoniskais orķestris.
Kad eju pa ielu,
tavas mīlestības pilnās domas
riņķo ap mani kā naktstauriņi
un gaiss tā dīvaini žūžo.
Mīlestība vienmēr ir stīga.
No sirds uz sirdi.
No vientulības uz pasauli.
No dvēseles tumsas
uz dievišķo gaismu.
Vienīgi mīlestība dara dzīvu!!
Es mīlu tevi
Kā vilnis jūrmalu,
Kā ziediņš smaržu,
Kā mēness nakti,
Kā rudens sauli mīl!
Es mīlu tevi tā,
Kā vārds mīl ausi,
Kā stars mīl aci,
Kā pukstiens tavu sirdi mīl-
Es mīlu tevi!