Kad vakars klāt un diena tumst,
Sirds Vientulībā atkal skumst,
Pie Tevis manas domas klīst,
Un gribas redzēt Tavu Smaidu!!!

Tici tam, ka divreizdivi – četri,
Tci tam, ka reizēm zvaigznes krīt,
Tci tam, ka pasaule ir mīļa,
Tci tam, ka Tevi mīlu es!

Ja es būtu asara,
Es gribētu piedzimt Tavās acīs,
Dzīvot uz Tava vaiga un….
…..nomirt uz Tavām lūpām…..

Cik tūkstoš rasas pilienu ik rītu puķes slacina, tik tūkstoš mīļu bučiņu es tev no sevis nosūtu…

Teic, kā man tevi paijāt,
Cik mīļus vārdus teikt?
Kā maigā miegā aijāt,
Kā modināt un sveikt?
Man divas vien ir rokas,
Un sirds, – tā viena vien;
Bet mīlas saldās mokas
Aug augumā arvien.
/J. Jaunsudrabiņš/

Nav mīla jāmeklē, tā atnāks pati,
Un visām durvīm droši cauri ies,
Jo mīlestība – tā ir dzīve pati,
No kuras cilvēks nevar noslēpties.

Vēlos lai Tu mīli mani,
Izjust to kā skūpsti mani.
Tavās rokās aizmigt,
Sapnī tevi satikt,
Bet tad pamostos no rīta un sev vaicāju
Vai lai šīm iedomām ticu …

Ja lietus līst- zini, ar to es Tev glāstus sūtu,
ja spīd saule- ar saules stariem mani smaidi pie Tevis steidz,
ja vakars vēls un zvaigznes krīt- tie skūpsti, kas klusumā Tev solīti

Man ir tikai viena sirds Divas acis kuras mirdz Dvēsele, kas mīlēt lik Vai ar to Tev nepietiek?

Enģelītis pa gaisu trauc,
Visus šodien mīlēt sauc!
Mīlestības bultas saldas,
Lai Tev garām neaiztraucas!

Ar prieku uz lūpam es atminu Tevi,
Ar smaidu uz lūpām es ieraugu Tevi,
Ar lūpām uz lūpām es noskūpstu Tevi,
Jo kvēli un karsti mīlu Tevi!

Šīs zilās debesis un putnus, kas tur slīd,
Un sudrabmākoņus ar rietu zelta liesmām
Tev atdot gribētu, Tev vienai katru brīd,
Kaut pats es paliktu bez atbalsīm un dziesmām.
/J. Grots/

Klusā, rāmā vakarā bučiņa iet pastaigā.
Klusi zogas klāt pie Tevis!
Un vai zini? Tā no manis.

Aizver actiņas un smaidi,
Sapņi lai mūs projām nes
Turp, kur mīlestības viļņos
Izkustu mums dvēseles.
/J.Poruks/

To nevar pateikt priekšā,tas ir jāsadzird pašai….
To nevar parādīt,tas ir jāsajūt pašai…
To sajutīsi tad, kad busi man piespiedusies cieši klāt….dzirdēsi, jutīsi,ka sitās man sirds….
Sitās tāpēc, ka Tu esi man blakus…vairāk neko nevajag,tikai lai man esi Tu…
/D.Pabērzs/

Tu esi tāda, kāda nav neviena,
Tu esi tāda, kādu vēlētos ikviens!
Tu esi mana mūza un mans prieks,
Tu esi mana mīlestība!

Ceriņi smaržo caur stiklu,
un es tevi mīlu – tevi aiz stikla.
Ne es esmu iestiklojis šo stiklu,
Ne es esmu izdomājis to lietu,
Kas izšķiedies violets krāso rūti.
Ne es esmu izdomājis šos ceriņus,
Ne es esmu izdomājis mīlestību.
Viss ir atnācis pats no sevis –
Ceriņi, lietus, tu
Un stikls tam visam priekšā,
caurspīdīgs, tomēr – stikls, stikls, stikls.
Stikls, caur kuru ceriņi smaržo.
/M.Čaklais/

Mana sirds ir dīvainu jūtu pilna
Kāpēc nebālē mana mīlestība,
Kas to uztur pie dzīvības?
Viņas domas pie manis.
Nezūd ne jūtu spēks,ne skaistums.
Kaut es nekad nepiederēšu viņai,
Bet viņas dēļ es gribu iet
Pretī gaismai pa to ceļu,
Kuru man piešķīra viņas mīlestība!

Es tevi atkarošu
eksistencei un varām
es tevi iekarošu
uz durstīgāk smilgām un skarām
es tevi izkarošu
ar bezmiega naktīm garām
lai dzīve tev nepaiet garām.
/K. Elsbergs/

Kad stāvam mēs divi vien….
Mīlestība ir krāsains tauriņš,
Kas spēlējas tavā vēderā,
Un caur acīm tavām,
Tas ielido manī.

Lai ir, ko mīlēt un ir, kas mīl.
Lai ir, ko gaidīt un ir, kas gaida.
Lai ir, ko darīt un ir, kas novērtē.
Lai sargā no debesīm un saprot uz zemes!

Mums pieder pasaule
mēs piederam viņai,
tu – man, es- tev,
tā līdz bezgalībai.

Man ļoti gribas tev patikt,
Man gribas pie tevis palikt,
Man negribas neko sacīt,
Jo to nemaz nevar sacīt,
Tam jādzīvo gaisā un zemē,
Tam jādzīvo visu laiku.
/O. Vācietis/

Ja nebūtu jūras, es nezinātu, kas ir plašums,
Ja nebūtu debess, es nezinātu, kas ir zvaigznes,
Ja nebūtu Tevis, es nezinātu, kas ir mīlestība!

Vai vēlies Mani šonakt Sev?
Es būšu sapnī blakus Tev!
Un Mani kaisles pilnie skūpsti,
Ar rozes ziediem apbērs Tevi!

Es Tevi mīlu, gribu un jūtu –
Skaistu, jauku un simpātisku
Tūkstoš reiz tevi noskūpstītu,
Bet tik un tā man nepietiktu.

Man mana mēle mīksta lēpe.
Kas esi tu? Kas esmu es?
Tavs augums – rožu koka slēpe,
Kas mani aizmirstībā nes.
/A. Čaks/

Piēj pie loga!
Piegāji?
Paskaties debesīs!
Paskatījies?
Izvēlies spožāko zvaigzni!
Izvēlējies?
Un tagad ņem to sev,es Tev to dāvinu!

Kad Tevi satiku –
pats nezinu, ko daru:
Ne laipni pasmaidīt,
Ne kaut ko runāt varu.
Prom, garām aizsteidzos
pilns nevaldāmām liesmām
Un ilgi drebu vēl,
kā izbēdzis no briesmām.
/J. Ziemeļnieks/

Ugunīgi vārdi ceriņziedos līst
Kaisles pilni glāsti -visas brūces dzīst
Vienvakara laime kastaņkokā dzied
Kāda maiga plauksta-un Tava sirds jau zied

Tavos glāstos reiz es slīkšu,
tavu elpu sajutīšu.
Tavā varā būšu es,
prom no visas pasaules.

Gribu būt samtains smaidiņš,
kas Tavās lūpās grozīsies.
Gribu būt,mēness stariņš,
Kas Tavās acīs lūkosies.
Gribu būt Tava ēna,
Kas ap Tevi apvīsies.

Siltumā atmodies gaiss kustina liegi tev matus un aizkarus durvīs.
Kaut kur tapetes nočukst bez lūpām.
Un par to, ka tu esi ar mani,
Es līksmē ar acīm tev noskūpstu lūpas.
/A. Čaks/

Puksti, puksti mana sirsņ,
vēlu pukstēt gana daudz;
mīlestības spēkā dzīvot,
Dvēselītē mieru gūt!

Lai cik reižu es tev teiktu, ka mīlu tevi,
atceries, ka ar katru nākošo reizi
es mīlu tevi vēl vairāk.

Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Ar tevi ir viegli solī iet,
Ar tevi var skumt un ar tevi var smiet.
Ar tevi prieki divkārši,
Bet bēda, kaut liela, tik pusbēda.
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.

Nāc ar mani lietū stāvēt,
Samirksim un apskausimies,
Tad ar maigiem lūpu glāstiem
Savāksim mēs lietus lāses
Tu no manis,es no Tevis.

Es nedrīkstu tevi mīlēt, taču nespēju tevi nemīlēt…
Es nespēju paiet tev garām, un nespēju tuvoties tev…
Es bēgu no tevis projām, un meklēju tevi no jauna…

Mīli mani franču mēlē,
Tev ir lemts šo stīgu skart.
Spēle, dvēseliski spēlē
Nu vairs nevar citādāk.
Ar visgrēcīgākām liesmam
Manā cellē sveces deg.
Ar vissvētākajām dziesmām
Sirds uz neprātību iet.

Glabā manu sirsniņu
Tā kā baltu tauriņu,
Neļauj viņu samīdīt,
Dzīves dubļos notraipīt.

Es Tevi mīlu!
Tam ticēt negribu, bet tomēr zinu.
Es Tevi mīlu!
To noliedzu, bet dzirdēt gribu.
Es Tevi mīlu!
To dzirdot, atkal Tevī grimstu.
Es Tevi mīlu!
To liedzot, sirds man pukstēt stātu.
Es Tevi mīlu!
Tas tiešām izteikt daudz man ļautu.
Es Tevi mīlu!
Ja to dzirdētu, tad Tevi paturētu.
Es Tevi mīlu!
Es to Tev vienai pateikt spētu.
Es Tevi mīlu!
To saku Tev es tagad – jo tomēr zinu.
Es Tevi mīlu!
/Simors Langs/

Es šonakt domāšu par tevi tikai vien,
No tava smaguma man visi prāti pilni.
Rau, mēness bāls caur melniem zariem skrien
Un met pa kailo dārzu blāzmas vilni!
Es šonakt domāšu par tevi vien.
/A. Kurcijs/

tik viena doma prātā man,
tik viens vārds uz lūpām manām,
tik viena vēlme sirdī man..
un es saprotu cik ļoti mīlu tevi,
cik ļoti vēlos satikt tevi…

Ja es būtu velniņš mazs,
Un zem zemes dzīvotu.
Tad es uz zemes rādītos,
lai ar tevi bučotos!

Simtiem vārtu tev ir teikti
Simtiem darbu priekš tevis veikti,
Bet es domāju, ka ar vienu
Skūpstu iegūtu tavu cieņu.

Vakars vēls,
Acīs pamodās tavs tēls.
Acīs sniega pārslas birst,
Sirds bez tevis skumjās mirst.

Man dienas ar naktīm jūk,
Kad blakus nēsi Tu!
Es visu pasauli aizmirstu,
Lai pie Tevis nokļūtu!

Man nevajag daudz…
Tikai rokas, kas maigi spēj glāstīt
Dvēseli pilnu ar Sauli,
Un vēl lūpas, kas maigi spēj skūpstīt!

Kad laimi tumšā rozes ziedā
Kāds cits tev kādreiz steigsies nest,
Varbūt vēl kaut kur dziesmu dziedās
Kā dziedu šovakar tev es.
/Alfrēds Krūklis/

Viss izirst, viss izūd,
Viss dzīvē ir nieks.
Ar Tevi man tikties
Ir vienīgais prieks.

Kad Tevi mīlu, pat zvirbuļus mīlu,
jo saprotu:zvirbuļiem jāčiepst,
lai nebūtu klusuma, kad klusējam mēs.

Kad Tevi mīlu, pat lietavas mīlu,
jo saprotu: pasaulē siltuma
pietiek, un labi, ja reizēm ir vēss.

Kad Tevi mīlu, pat akačus mīlu,
jo sausā laikā grāvjos nav ūdens
un purvos nāk brieži dzert.

Kad Tevi mīlu, pat kaķus es ciešu,
jo saprotu: pasaulē kādam pa naktīm
ir jādodas peles ķert…

Kad Tevi mīlu, šķiet: ne par matu
nav alksnis sliktāks kā palmas
vai cipreses zars.

Kad Tevi mīlu, kad Tevi mīlu –
pat dzīvot šai pasaulē var!…
/I.Auziņš/

Lai tev vienmēr ir kāds,
Uz kuru paļauties un ticēt;
Laimīgās dienās mīlēt,
Likteņa šķēršļus vīlēt!

Tu dusi manā sirdī,
kā debess jūrā dus,-
tā pieber pērlēm bez gala
vistumšos dziļumus.
Es stāvu kluss un brīnos:
zib – zalgo – vizmo – mirdz…
Un jautāju. vai tiešām.-
vai tiešām
tā mana nabaga sirds?
/F.Bārda/

Mīlu tikai trīs lietas!
Sauli, mēnesi, un Tevi!
Sauli – dienā,
Mēnesi -naktī,
un Tevi uz mūžu!

Tavas acis pavedina,
Tavi vārdi pamudina,
Tavi glāsti samulsina,
Tavi skūpsti apklusina!

Kad nakts no kalniem nokāpusi
un aizver visus padebešus ciet,
Tad zini – stunda pienākusi
un gribas man pie tevis iet.

Klusi cerībā es gaidu.
Atkal redzet tavu smaidu.
Mīļus skūpstus es tev sūtu.
Kaut nu blakus Tu man būtu.

Atceries to vakaru kad satiku Tevi!
Atceries to nakti kad glāstīju Tevi!
Atceries zvaigznes kas rādīja ceļu!
Lai šodien tās spīd mums atkal pa ceļam.

Mēs katrs esam eņģelis, tikai ar vienu spārnu.
Un lidot varam, kad cieši apkampjam un apmīļojam mums līdzīgu būtni.
/Lučiāno de Kreščenco/

Kā silts un mitrs atraitnītes zieds,
Kas viegls apdvests ir ar medus smaržu,
Neredzams caur bezgalīgām naktīm iet,
Pie tevis skūpsts,kas darīs ilgām galu.

Tā elpa pēc elpas, vārds pēc vārda,
Telpu pēc telpas pilda un ārda.
Viss ir tik pilns, ka nav vairs kur dēties.
Varbūt mums ņemt un iemīlēties?

Cik daudz vēl mīļu vārdu zvaigznēs man Tev ierakstīt!
Cik daudz vēl mīļu glāstu un kvēlu skūpstu man Tev aizsūtīt!
Es vēlos Tavu smaidu un Tavas lūpas noskūpstīt.

Dodu Tev erotisku, asins stindzinošu, lūpas dedzinošu, jaukāku kā paradīze, karstāku kā elle, saldāku kā zemene, super garu skūpstu!

Kas esi tu –
Mīlestība? –
Salds brīnuma lāsts –
Un nāves un dzīvības stāsts.
/J.Poruks/

Tu esi mana saule,
Mana zeme un gaiss,
Tu esi man viss
Uz šīs pasaules!

Ņemam vienu sniega pārslu,
Pievienojam burvju lāstu,
Bišķiņ skūpstu, bišķiņ glāstu,
Bišķiņ mīlestības stāstu;
Nu to visu kopā maisam,
Izredzēta sirdī kaisam…
Amoram nu tīrais prieks šajās dienās atpūsties…!

Ja Tevis nebūtu,
Kur liktu mīlestību savu,
Vai apmainītu to
Pret nopelniem un slavu?
Ja Tevis nebūtu,
Man pietiktu ar prātu,
Bet skumstot vienatnē,
Es Tevi izdomātu.

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet – tās tukšas es notekās beru.

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?…
/A. Čaks/

Pie Tavām krūtīm ļauj man dusēt,
Ap mani savas rokas skauj.
Liec Tavām mīļām lūpām klusēt,
Tik sajust vien šo brīdi ļauj!

Dzer mīlu kā vīnu,
Par asarām smej,
Tik nepievil zēnu,
Kas uzticas tev.

Es tevi mīlu, dievinu
Bez tevīm dzīvot nevaru
Mana sirds pieder tev
Tikai tev mana mīļā!

Es jūtu tikai Tevi,
Tavus pieskārienus maigos,
Saldi teiktos vārdus.
Tu esi man dzīve
Manas jūtas
Mani sapņi neizsapņotie
Vārdi neizteiktie…

Tā elpa pēc elpas, vārds pēc vārda,
Telpa pēc telpas, pilda un ārda…
Viss ir tik pilns un nav vairs kur dēties… Varbūt mums ņemt un vienam otrā iemīlēties?

Paldies Tev par smaidu! Es čukstu klusi.
Tik gaiši pat saule nav mirdzējusi!
Viens mirklis… bet simtus spēj aizvietot.
Viens mirklis… bet gadiem var gaismu dot.
Un sirds – pat, ja būtu tā tēraudcieta,
Man pārvērstos ziedošā pļavā uz vietas.
/J.Sirmbārdis/

Agrāk, pirms sastapu Tevi,
Vēlējos daudz ko.
Tagad, kad esi blakus,
Man nevajag neko!
Varu vēlēties tikai to,
Lai mīli mani kā es Tevi!

Kad vakarā pie loga piēj
Un redzi zvaigznīti krītam,
Tad nebīsties bet vēlies sev kaut ko,
Ka kādreiz vēlējos un satiku es tevi

Vakarā, pielietā sveču gaismu,
Es rakstu tev vēstuli, skaistu un maigu,
Tajā stāstīts par jūtām, kas manī mīt,
Tā var tev, kas nepateikts, pasacīt.

Kā saules gaisma, tik spoži iekriti man acīs
ka rotaļieta, kuru samīļot
ar dvēseli tu mani apbūri.. tu ienāci manā dzīve
un par to es tevi mīlu
paskaties, kur asaras līst… kāda cilveka dvēsele aizklīst
mana ir šeit un smaida,
jo tu esi pie manis!

Es pārkāpu pāri Everestam,
Es pārpeldēju pāri Amazonei,
Es pārlidoju pāri bezgalībai,
Es pārgāju pāri grāvjiem un purviem,
Es gāju caur ērkšķiem pie rozēm,
pie rozēm pie kurām stāvēji tu,
Es pateicu tev ka…
es tevi nemīlu… es tevi dievinu!

Tikai tas, kurš kvēlu mīlu izjūt,
Spēj pa īstam laimi izbaudīt.
Kad viskvēlākais no visiem sapņiem,
Tavas lūpas maigi noskūpstīt.

Vārdus tos, kas nozīmē tik daudz,
Šajos svētkos gribu tev teikt –
Mīla ir vis skaistākais,
Vislabākais kas vien var būt,
Tapēc nepazaudē to
šajā valentīndienā.

Ir 20 mazi enģelīši, 10 no tiem guļ uz mākonīšiem, 9 spēlējas, bet pats mīļākais enģelītis lasa šajā brīdī šo tekstu…

kas ir vārdi…
kas ir mīlestība?
raugos tavās acīs
un zinu atbildes…

Ar tumšo lietus padebesi,
Ar sauli, kas tev acīs zvīl,
Jā, tieši tādu, kāds tu esi,
Sirds tevi neprātīgi mīl.

Kad pie debesīm naktī mirdz zvaigžņu ceļš,
Un pasaule visa ir sniegā tīta,
Es nāku pie tevis pa sudraba tiltu,
Lai kopā sagaidītu rītu.

Es Tevi mīlēšu vienmēr,
Līdz dienai, kad varavīksne debesīs izdedzinās visas zvaigznes.
Līdz dienai, kad okeāns pārklās augstākos kalnus.
Līdz dienai, kad delfīni sāks lidot un papagaiļi dzīvos jūrā.
Līdz dienai, kad mēs sapņosim par dzīvi un dzīve kļūs par sapni.
Es Tevi mīlēšu Tevi mūžīgi…

Gribu skūpstīt Tavas lūpas,
Gribu izjust Tavu kvēli šo,
Gribu pateikt, ka es vēlos
Tikai Tevi vienīgo!

Kad Tevi satieku –
pats nezinu, ko daru:
Ne laipni pasmaidīt,
ne kaut ko runāt varu.
Prom, garām aizsteidzos
pilns nevaldāmām liesmām
Un ilgi drebu vēl,
kā izbēdzis no liesmām.

Tas, kurš Tevi pazīt ies,
Pazīt gribēs, ne pazīties,
Tam, kurš Tevi saprast ies,
Saprast nozīmēs saprasties.
Tas, kurš Tevi mīlēt ies,
Mīlēt gribēs, ne mīlēties,
Tam, kurš sevi atdot ies,
Vai Tu gribēsi atdoties?
Tas, kurš Tevi aizmirst ies,
Citā nevarēs aizmirsties.
/Z. Purvs/

Tev piecas bučiņas uz lūpām,
Piecas uz kakla.
Desmit uz vaiga,
Un pārējās 75
Kur vien vēlies!!!

Klusā cerībā es Tevi gaidu,
Atkal redzēt tavu smaidu,
Mīļus skūpstus es Tev sūtu,
Kaut nu es Tev blakus būtu…

tavi mati ir ka saule…
tavas acis ir ka zvaigznes…
tavas lupas ir ka rozu ziedlapas….
tava ada ir ka piens…..
un to visu saliekot kopa veidojas engelis….
un sis engelis esi tu….mana liela mila…

Valentīndiena par mīlestību vēsta
No sarkanas lapas tiek sirsniņa plēsta.
Sirsniņa ir dāvana šajā mīlas dienā
Drīz tā tiks iegravēta skolas vecajā sienā.

Bet, ja reiz tu saņem sirsniņas daudz
Tad tu zini, ka liels tu audz
Tās apliecina, ka tu esi kādam mīļa.
It īpaši ļoti vajadzīga..

Atceries vienmēr, kad beidzas gads,
Šo īpašo dienu, tev pateiks tuvs rads.
Tad esi gatavs saņemt papīra sirsniņas,
Vai kādu no izlozētās kartiņas.

Tu esi manī un Tu esi man visapkārt.
Manās domās, vārdos un darbos.
Tu esi katrā manā solī, kustībā, elpas vilcienā
Tu esi manī un man Tevis trūkst.
Tu esi manī, bet es Tevi meklēju vēl un vēl…
Es Tevī slīkstu un man Tevis slāpst….

Es tavu vārdu piesaucu
rītos,
dienā,
vakaros,
naktīs,
priekos,
bēdās,
barā
un vientulībā,
un – kad nav bara,
ne vientulības,
kad nav nekā.

Un katrreiz
tavs vārds skan
savādāk.

Es tavā vārdā
varu visu pasauli pateikt
un visu pasauli
uzrunāt.
/O. Vācietis/

Mana adrese: cerību rajons,
mīlestības pilsēta,
svētlaimes iela,
nummurs – es,
dzīvoklis – tu,
indekss – es tevi mīlu!

Es skūpstu Tavas rokas –
Tās darbā neapkūst.
Es skūpstu Tavu pieri –
Tev domas gaišas kļūst.
Es skūpstu Tavas acis –
Un ļaunu neredz tās.
Es skūpstu Tavas lūpas –
Tās sārtas iedegas.
Tu uzziedi kā puķe –
Aiz mīlas reibstu es.
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.
/J.Jaunsudrabiņš/

Elpot bez tevis var,
Var gausi, kā svece plīvot.
Bet nevar degt,
Nevar dzīvot.

Trīs vārdi.

Trīs vārdi uz papīra
Tur izlikta dvēsele mana
Trīs vārdi uz papīra
Bet kāda savādi jauka skaņa

Tie izsaka visu…un neko
Tie satrauc, iedvesmo un saviļņo
Tie patiesi mēdz būt un lēti
Bet man tie vienmēr paliks svēti

Tos māte saka savam bērnam dzimušam
Tos puisis saka meitenei tik jaunai
Tos saka vīrs, kas karā dodas
Tie vārdi, kur, no kurienes tie rodas?

Ir spēks šais vārdos iekšā likts
Tur burvība, tur virzība, tur dzīves jēga
Trīs vārdi
Es
Mīlu
Tevi

Cik manas rokas alkst
Pēc Tevis mīlēšanas!
Cik manas lūpas slāpst
Pēc Tevis skupstīšanas!
Cik mana miesa gail
Pēc kopā saplūšanas
Saplūšanas, kad pazūd telpa,
Laiks un saprašana.

Klusi krīt sniegs uz Tavām plaukstām,
Un lēni tajās kūst
Tu tagad esi tālu,
Man Tevis ļoti trūkst!
Es gribētu par sniegu kļūt
Un Tavās plaukstās tagad būt!I

Kā vēlētos es būt kā vējš
Kā vējš, kam tevi apskaut ļauts
Es cieši tevi apskautu
Un ilgi projām nelaistu…

Kā vēletos es būt kā lietus…
Kā lietus, kam tevi skūpstīt ļauts
Tad lītu es vai diena ir vai nakts
Ar lietus lāsēm tevi skūpstītu…

Kā vēlētos es būt kā nakts…
Kā nakts kam tevi iemidzināt ļauts.
Pasaku par veju un par lietu šajā
naktī es tev stāstītu…
Vai tiešām tas, ko vēlos ir par
daudz?

Klusums skaists… Lūpu pieskāriens maigs… Viss zūd un padebešos mūk… Tikai tu un es… Tikai abi mēs…

Roka pie rokas.
Plecs ar plecu saiet kopā,
Mēs sēžam uz liela mīlas koka.
Glāsts ap glāstu,
Skūpsts aiz skūpsta.
Un sirds man saka,
Es mīlu Tevi ….

Pār dārzu zvaigžņu gaisma lejas,
Un tava mīļā, mazā sirds
Ir pilna maiguma un dzejas.
Pār dārzu zvaigžņu gaisma lejas
Un saldi smaržo orhidejas,
Un balti krizantēmas mirdz.
Pār dārzu zvaigžņu gaisma lejas
Un staro tava mazā sirds…

Es esmu atradis
Kaut ko bezgala mīļu
Un skaistu.
Turu cieši cieši.
Abām rokām.
Lai neizgaistu!

Atradums,
Mans atradums
Arī mani
Cieši cieši tur.
Es laimīgs čukstu:
-Tu, tu tu! …
/J. Osmanis/

Tu esi kā siena smarža
Tikko nopļautā vālā.
Tu esi kā mežezers
Dižsilu līcī tālā.

Ezeri lidot mākot,
Tikai jānosauc vārdā,
Laikam tāpēc tavs vārds
Diendienā man jāatkārto…

Un, lūk, te tu esi,
Zilām dzelmēm man pretī spīdi.
Te nu tu esi,
Vismaz brīdi…
/J. Osmanis/

Mīlestības stunda.
Kad straume sabango dzelmes,
Kad vēji sašūpo druvu,
Kad viss Tu nodrebi slāpēs,
Tad mīlestība ir tuvu.

Ieskaties manās melnajās acīs,
bezgalīgā dziļumā, tumšā atvarā!
Tanīs var gremdēties pamazām
vai mesties neprātā…
Ieskaties manās melnajās acīs,
tās Tev neļaus kavēties sajūtām dziļajām!
Viens mirklis no mūžības,
kad esam divatā.
Iemīlies manās melnajās acīs, nebēdā,
tās Tevi sargās no vēja brāzmainā!
Iemīlies manās melnajās acīs
pakrēslas pustumsā, naktī melnajā…!

Ja tikko tavs mobilais trīcēja un pīkstēja,
Tas bija no labsajūtas,
Jo visus mīļos vārdus un saldās bučas,
Ko es tev sūtīju,viņš ir pievācis sev!

Tais dienās, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur nav miera man,
Un sirds tad neatplaukst nekādos priekos,
Kā iesists zvaniņš skan.
Tās dienas, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur man saules nav;
Kā izstīdzējis stāds es sevim liekos,
Kas tumsā nomests stāv.
/E. Zālīte/

Es gribu Tavās acīs skatīties
Kā spogulī tur redzēt sevi!
Un klusi, klusi pateikt Tev
Ka ļoti mīlu Tevi!

Bieži domu viļni virsū nāk,
Sirds par tevi domāt sāk
Neko nevar tagad pateikt tā,
Kamēr nēsi vēl manā tuvumā…

Bet cerība mirst pēdējā-
Ja tā sieta jūtu pavadā,
Cerēt vajag ļoti, ļoti,
Lai laimes mirkļi tiktu doti…

Man gribētos tevi ieaijāt, kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Man lūgšanu gribētos pār tevi klāt kā zaļsirmu vakaru maijā.
Man gribētos tevi vest un vest pa tumšzilām sapņu pļavām.
man gribētos tevi uz spārniem nest uz debesīm – manām un tavām…
/F. Bārda/

Tavas acis vienmēr
Kārdinās manējās,
Tavas lūpas vienmēr
Uzsmaida manējām,
Bet mana sirds,
Alkst pēc tavējās!

It visur, kur es eju,
kaut dziļa nakts vai rīts
es redzu tavu seju
un sirds man priekā trīc.

Paši siltākie vēji,
pašas visskaistākās sniegpārsliņas,
vismīļākie vārdi,
vissaldākās bučiņas,
viskrāšņākkie ziedi,
lai tas viss tikai tev!

Es nevaru vairs valdīt sevi,
Jo sapnī redzu tikai tevi.
Tie vairs nav nekādi joki,
Ka Tu manas jūtas moki!

Man vajag tavas acis,
Kad tās mīļi manī raugās.
Man vajag tavas rokas,
Kad tās silti mani skauj.
Man vajag tevi visu,
Jo visam manam mūžam
Esi vajadzīga tieši tu…

Es tevi mīlēšu
dzeltenās madarās,
es tevi paslēpšu
dzeltenās madarās
no meža kaķa
dzeltenām acīm,
no beigtas dzeltenas vālodzes
paslēpšu.

Es tevi paslēpšu, baltā,
no dzeltēšanas
un aiziešanas
ar dzeltenu vēju.

Mīļā,
es tevi mīlēšu
dzeltenās madarās!
/O. Vācietis/

Nav mani jāmeklē, es nākšu pats,
Un visām durvīm droši iešu cauri,
Jo Tevi redzēt – tā ir dzīve pati,
No kuras cilvēks nevar noslēpties!

Šovakar pie loga sēžu,
Redzu zvaigzni krītam es,
Vēlēšanos ievēlos,
Lai kopā būtu vienmēr mēs.

Ai, cerība, tu man tik neparastā,
Kam mani atkal savos spārnos cel?
Mēs satikāmies klusos upes krastos
Kur odzēm patīk dzīvā miesā dzelt.
Es visu atdotu, lai tavus matus
Man būtu ļauts kaut reizi noglāstīt,
Un sprogu to, kas tev uz pieres atdus
Ap savu mazo pirkstu viegli tīt.
Es visu atdotu, lai tavas lūpas
Kaut vienu reizi pasmaidītu man,
Kad acis pļavas miglu skata kūpam
Un tālē nodžinkst elektriskais gans.
Es visu atdotu, lai tavas krūtis
Caur drānām mirkli manām pieskartos,
Vai tiešām tu pat tagad nesajūti,
Ka mana laime esi un mans posts.

Deg sveces liesma trausla, met ēnas novakarē,
manas domas kā sniega virpulis maldās,
tevi meklējot, gaidot un mīlot.
Nenodzēs gaismu, kaut maza vēl tā.
Es zudīšu sniegā tad viena,
un sasaukt vairs nevarēsi.
Ņem sveci un nebaidies, nāc
Būs gaisma mums abiem un mīla tāpat.

Sieviete un vīrietis – tās ir divas notis, bez kurām cilvēka sirds stīgas nevar atskaņot nevienu pareizu un pilnīgu akordu. Mīlestības pilnus šos svētkus!

Sapņos Tu pie manis biji
Un man mīļi uzmaidīji.
Noskumu, kad pamodos,
Prom no Tevis atrodos.

Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds
Un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoggredzens uz tavas rokas!
Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību,
Nedz arī ūdens straumes to apslīcināt un nomākt…

No viena acu skata
Tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda
Viss tālums dzidri skan.
Nekas vairs nav par grūtu,
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.
/J. Ziemeļnieks/

Kad tālu es no tevis,
Tad daudz man tev ko teikt,
Tad tērzētu un triektu
Un nevarētu beigt.

Kad tuvu es pie tevis,
Tad nav man tev ko teikt,
Tad ciestu klusu,klusu
Un nevarētu beigt.

Tu uzziedi kā puķe,
Aiz mīlas reibstu es,
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.
/J. Jaunsudrabiņš/

Tu esi viens no eņģeļiem, kas mīt uz šīs zemes, bet vienīgais, kurš ir mans enģelis. Tu esi viens no vismīļākajiem, skaistākajiem eņģeļiem, bet vienīgais pēc kura es ilgojos …

Nav pat jāstāsta nevienam,
Ko es savā sirdī jūtu,
Tavai dvēselei un mieram
Es tev mūžam būtu…

Šokolāde, kūkas, rieksti,
Sirsniņdienas svētku viesi,
Kafija un vīna glāze,
Ziediem pilna vāze!

Ar Tevi vasarā un ziemā,
Lietū un sniegā.
Ar Tevi bēdās un priekos,
Svētkos un niekos.
Ar Tevi kopā būt,
Gan gaisā, gan negaisā,
Zem segas vai pat maisā.
Ar Tevi ezerā un jūrā,
Laivā ar un bez burām
Tik Tev blakus būt
Tā, lai sirds to jūt.
Kā man gribas
Tā Tev blakus būt.

To laimi, ko tu meklē,
To savā sirdī rod.
To sirdi, ko tu mīli,
To citam neatdod!

Man mācīja, ka dienā ir 24 stundas
Stundā- 60 minūtes
Minūtē – 60 sekundes
Bet man neviens nebija teicis,
Ka pat 1 sekunde bez tevis
Var likties kā mūžība!

Es esmu tev līdzās & būšu arī tad kad, kad tu būsi simtiem kilometru tālu no manis.
Es esmu tev & tu esi man

Manas lūpas visiem smaida,
Manas acis visiem mirdz,
Bet es mīlu tevi vienu
Tev pieder mana sirds.

Katra mīlestība ir īsta –
Vai tā būtu mūžu gara
Vai vienu vien mirkli īsa.
Tā smaržo pēc pavasara,
Tā atnāk kā maiga trīsa
Vai zibens rīkste tik asa.
Vienalga, vai purpurā tīta
Vai aukstumā kaila un basa.
Kā puķe vainagā vīta,
Vai bāka uz klinšaina krasta
Katra mīlestība ir īsta
Un reizē – tik neparasta.

Kad amoriņš šai dienā atnāk,
tas skatās kur lai bultas šauj;
Bet ne jau tikai to viņš dara,
Viņš sūta sveicienus no manis.

Un tad pa baltu, dziļu, tīru sniegu
Kā divas slēpes iesim – tu un es.
Tu čukstēsi pie auss man kaut ko liegu,
Lai vējš to citiem neaizness.
/A. Čaks/

Ja man slāptu,
Vai Tu veldzētu skūpstos?
Ja man sals,
Vai sildītu glāstos?
Jā, jā,
tad pasniedz man no sevis nedaudz,
Un es paņemšu Tevi visu!!!

Mēs visu nakti runājām par mīlu,
Bet skūpstīties pat nebij drosmes mums,
Ar tukšu domu savu sirdi vīlu-
“Tā ilgāk saglabāsies sapņojums”.
Bet sapnis izgaisa kā vējā dūmi,
Tev nepatikās runāt vien.
Un viena paliku, sev teicu drūmi –
“Par vārdiem vairāk saista apskāviens”.
Cik sen tas bij… jau bezgalius gadus
Kopš nerunāju, tikai skūpstu es.
Bet tomēr jūtu mīlestības badu-
Tai naktī paliku bez dvēseles.

Ja skūpsts būtu lietus lāse
Aizsūtītu tev negaisu,
Ja apkampiens būtu sekunde,
Aizsūtītu tev stundas,
Ja smaids būtu ūdens
Aizsūtītu tev jūru.

Kaut kur vējā, tevi jūtu
Kaut kur gaismā, tevi redzu
Kaut kur putnos, tevi dzirdu
Kaut kur lietū, tevi skūpstu
Kaut kur domās, tevi mīlu.

Kā es gribētu būt tas, kas gribu būt –
Kā gribētu būt tur, kur gribu būt –
Kā gribētu just to, ko gribu just.
Es gribu to, ko gribi tu
Es gribu būt kur esi tu
Es mīlu tevi – čabulīt.

Bet paliec pavisam
Uz manā mlūpām
Kā salda un mūžīga buča
Klau paliec pavisam
Uz spilvena mana
Kā viegla bet mūžīga smarža.
/K. Elsbergs/

Aiz laimes es jutu bailes
Un sirdī tumšas šaubas,
Bet kad domāju par Tevi
Tad saprotu, ka nevaru bez Tevis

Es prasīju Dievam ūdeni un
Viņš deva okeānu.
Es prasīju Dievam zvaigzni,
Viņš deva debesis.
Es prasīju Dievam eņģeli,
Viņš deva man TEVI!

Ja man pazustu lūpas,
Es skūpstītu tevi ar rokām.
Ja pazustu rokas,
Skūpstītu ar sirdi.
Bet ja pazustu arī sirds –
Tad zini, viss tevis dēļ!

Uzdāvini man sapnīti, Ko izsapņot nākošnakt!
Citādi man būs jāiet Pie tevis to slepus zagt…
Uzdāvini man pasaku, Kam vienmēr laimīgas beigas!
Lai varu es brīdi aizmirst, Kas ir ikdienas steiga…
Uzdāvini man pieskārienu, Lai jaunu ceļu var sākt!
Vienam var pietrūkt spēka Stāvajā kalnā kāpt…
Kad mēness man pasakas stāstīs, Ar to sevi sasildīšu…
Uzdāvini man sevi! Es pieņemt šo dāvanu spēšu!
Kad,atverot acis,būs salti, Es tevi – sameklēšu…

Neteic manim vārdu daudz, –
Kas gan man no vārdiem tiek?
Teic man dažus labus vārdus,
Teic man dažus saules vārdus,
Kas man visu mīlēt liek.
Teic man vārdus divus trīs,
Kas kā zelta lāses trīs.

Mēness gaisma apspīd mūs abus
Skūpsts ir ilgs, bet liekas tik īss
Šķirties ir grūti, asaras plūst
Aizbrauc tu projām, paliksim vieni.
Sirds skumst pēc tevis, bet netikties mums
Tālu tu esi, bet domās mēs tuvu
Asiņo sirds ilgās pēc tevis
Mīlu es tevi un zinu, ka tu ar.

Es ceru, ka tu nepaiesi man garām,
Es ceru, ka mums nebūs garlaicīgi,
Es ceru, ka mums būs par ko parunāt,
Es ceru, ka pamodīsimies kopā…

Nāc ar saules zelta smaidu,
Vienmēr tavus soļus gaidu.
Mīlas skūpstu es tev sūtu,
Lai ar cik tu tālu būtu.

Lai modina rīts Tevi ļoti mīļi,
Un noliek uz gultas saules šķīvi,
Kas smaržo pēc sapņa un iedomu vīna,
Un arī pēc mīlas vitamīna!

Man vajag tā, lai vienmēr Tevi jūtu!
Man vajag tā, lai es caur Tevi būtu!
Man vajag tad, kad gaiši mirkļi krājas!
Man vajag to, par ko mēs nerunājam!

Man gribējās tevi ieaijāt,
Kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Man lūgšanu gribējās pār tevi klāt
Kā zaļsirmu vakaru maijā.

Man gribētos tevi vest un vest
Pa tumšzilām sapņu pļavām.
Man gribētos tevi uz spārniem nest
Uz debesīm – manām un tavām…
/Fricis Bārda/

Es tevi mīlot mīlēšu,
Un priekā starojošs un vēss, un stalts
Es tavā mīlā sevi gremdēšu,
Kā debess zilgmē nogrimst mākons balts.
/A. Kurcijs/

Vienā ziedā slēpjas tik jaukas smaržas, ko vēlamies sajust.
Vienā vārdā slēpjas tik daudz patiesības un melu.
Vienā asarā slēpjas tik daudz prieka un bēdu.
Vienā skūpstā slēpjas tik daudz kaisles un jūtu.
Bet manā sirdī esi tikai Tu.