Es saku Tev paldies!
Par to, ka ienāci manā dzīvē.
Paldies par katru skūpstu.
Un glāstu , kas ļāva iemīlēties.
Paldies par katru smaidu un vārdu,
kas lika justies mīlētai.
Paldies ka biji un, ka esi man blakus.
Paldies!!!

Stunda pēc stundas, kas aizrit bez Tevis,
ir laiks – kurš pavadīts bez sevis.
Ar cerībām par jaunu dienu,
Ar Tavu smaidu, ar Tavu acu skatu.

Kad blakus tu man nostājies,
Es nejūtos vairs vientuļa.
Kad lūkojies uz mani tu,
Es nejūtu kā elpoju.
Tu iemācīji pasmaidīt
Tu iemācīji laimi gūt!
Šī pasaule tik skaista šķiet,
Ja līdzās vienmēr esi man.
Es lūdzos tevis…neaizej!
Bez tevis dzīvot neprotu.

Tu sirdij atslēdzi man visas durvis,
Man acis vaļā bij, es neredzēju,
Man mutē dziesmas bij, es nedziedāju,
Tu tos kā putnus izlaidi no slazda.

Nav mīla jāmeklē, tā atnāks pati,
Un visām durvīm droši cauri ies,
Jo mīlestība – tā ir dzīve pati,
No kuras cilvēks nevar noslēpties.

Vēlos lai Tu mīli mani,
Izjust to kā skūpsti mani.
Tavās rokās aizmigt,
Sapnī tevi satikt,
Bet tad pamostos no rīta un sev vaicāju
Vai lai šīm iedomām ticu …

Tavu domu apsargāta
Es kā valdiniece justos.
Nespētu neviena bēda
Manu gaišo ceļu krustot.
Ja tavs tumšo matu vilnis
Nebūs manām rokām skarams,
Pelēcīgā pulkā dienas
Blāvi aizslīdēs man garām.
Šalks ap mani rudzu druva,
Jūras tāle būs man dota,
Taču puse dzīves paliks
Man bez tevis nedzīvota.
/Ā. Elksne/

Ja lietus līst- zini, ar to es Tev glāstus sūtu,
ja spīd saule- ar saules stariem mani smaidi pie Tevis steidz,
ja vakars vēls un zvaigznes krīt- tie skūpsti, kas klusumā Tev solīti

Ar prieku uz lūpam es atminu Tevi,
Ar smaidu uz lūpām es ieraugu Tevi,
Ar lūpām uz lūpām es noskūpstu Tevi,
Jo kvēli un karsti mīlu Tevi!

Es dāvāšu Tev
Salda miega rītu,
Un visu savu
Miesas siltumu,
Tu tikai atbrauc
Dāvaniņai pakaļ,
Un paliec, kamēr tumsīs
Apsolītais vakars…
Man priekš Tevis
Pietaupīts ir kaut kas tāds,
Kas nevienam citam
Nav vēl dāvināts!

Kad stāvam mēs divi vien….
Mīlestība ir krāsains tauriņš,
Kas spēlējas tavā vēderā,
Un caur acīm tavām,
Tas ielido manī.

Reiz dzīvoja divi cilvēki,
Kas nezināja, kam patikt.
Paldies, ka tu mani satiki
Un ļāvi man sevi satikt.

Mēs mīlestību audzējām
Tā vietā, lai dzīvotu spēli.
Paldies, ka tavā skatienā
Es lasu gan mīlu, gan kvēli.

Tu aizvien krāsaināks izliecies,
Un citās toņkārtās skani.
Paldies, ka negribi augt viens pats,
Bet tikai kopā ar mani.

Par brīžiem, kad varu ar sevi būt,
Un spārniem ko tu man devi –
Paldies, ka dāvā man brīvību,
Un līdzi – visu sevi.

Kāda mīļa zīmīte virtuvē,
Vāzē – sarkana, smaržīga puķe…
Paldies, ka vēl aizvien izskatos
Kā samīlējusies skuķe.

Bez vārdiem un ārējas sajūsmas –
Es tevi vienkārši mīlu.
Paldies, ka mūsu gaismiņu
Tu paturi sirdī dzīvu.

Paldies, ka atļauj man vājai būt
Lai pēcāk stiprāka kļūtu –
Tāpēc, ka esi Vīrietis,
Es sevī Sievieti jūtu…

Ir jauna diena, laukā pelēks….bet manu sirsniņu sildi tu….
paldies ka tu man esi….
cik ļoti labi, ka mēs abi esam atraduši viens otru….
Tu esi īpašs…ar to vien, ka esi!

Lai ir, ko mīlēt un ir, kas mīl.
Lai ir, ko gaidīt un ir, kas gaida.
Lai ir, ko darīt un ir, kas novērtē.
Lai sargā no debesīm un saprot uz zemes!

Mums pieder pasaule
mēs piederam viņai,
tu – man, es- tev,
tā līdz bezgalībai.

Ja nebūtu jūras, es nezinātu, kas ir plašums,
Ja nebūtu debess, es nezinātu, kas ir zvaigznes,
Ja nebūtu Tevis, es nezinātu, kas ir mīlestība!

Kad mēs tiekamies, mīļais,
Tad runājam niekus,
Un nepateiktais kā akmens
Guļ starp mums nekustināts.
Mēs pļāpājam vien,
Bet pie sevis
Klusībā akmeni bīdām
Un stumjam, un netiekam klāt
Ne tam, ne arī viens otram,
Jo abi runājam niekus,
Bet galvenais tā arī paliek,
Paliek nepateikts?
/G.Kraulere/

Tu esi viens no eņģeļiem, kas mīt uz šīs zemes, bet vienīgais, kurš ir mans Eņģelis …
Tu esi viens no eņģeļiem, kas runā ar mani, bet vienīgais, kurā es ieklausos …
Tu esi viens no eņģeļiem, kas naktīs nāk pie manis, bet vienīgais, kuram es ļauju sev pieskarties …
Tu esi viens no vismīļākajiem, vislabākajiem eņģeļiem, bet vienīgais, pēc kura es ilgojos …

Es Tevi mīlu, gribu un jūtu –
Skaistu, jauku un simpātisku
Tūkstoš reiz tevi noskūpstītu,
Bet tik un tā man nepietiktu.

Lai kaut kam labam klāt
Ir vienmēr daļa Tava,
Nu kaut vai cerība,
Ja cita nav, ko dot.
Ar sirdspukstiem, ar
Mīlestības vārdiem
Lai protam ikdienu
Mēs piestarot!
/K.Apškrūma/

Ugunīgi vārdi ceriņziedos līst
Kaisles pilni glāsti -visas brūces dzīst
Vienvakara laime kastaņkokā dzied
Kāda maiga plauksta-un Tava sirds jau zied

Tavos glāstos reiz es slīkšu,
tavu elpu sajutīšu.
Tavā varā būšu es,
prom no visas pasaules.

Cik labi ar Tevi var neizlikties,
Es tikai ar Tevi gribu tikties,
Es gribu, lai, tikai Tu manī skaties,
Kad Tu manī skaties, es esmu patiess.
/I.Ziedonis/

Tavi apskāvieni ir mans apģērbs,
Tavi skūpsti ir visa dzīve mana,
Tavs acu skatiens – mana apskaidrība,
Mūsu mīlēšanās – mana nevainība…

Tavas uzrauktās uzacis – mans smaids,
Tavas vaigu bedrītes – mana simpātija,
Tavas stiprās rokas – mana drošība,
Tu vienīgais un īstais – mana mūža mīlestība…

Lai cik reižu es tev teiktu, ka mīlu tevi,
atceries, ka ar katru nākošo reizi
es mīlu tevi vēl vairāk.

Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Ar tevi ir viegli solī iet,
Ar tevi var skumt un ar tevi var smiet.
Ar tevi prieki divkārši,
Bet bēda, kaut liela, tik pusbēda.
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.

Nāc ar mani lietū stāvēt,
Samirksim un apskausimies,
Tad ar maigiem lūpu glāstiem
Savāksim mēs lietus lāses
Tu no manis,es no Tevis.

Mīli mani franču mēlē,
Tev ir lemts šo stīgu skart.
Spēle, dvēseliski spēlē
Nu vairs nevar citādāk.
Ar visgrēcīgākām liesmam
Manā cellē sveces deg.
Ar vissvētākajām dziesmām
Sirds uz neprātību iet.

tik viena doma prātā man,
tik viens vārds uz lūpām manām,
tik viena vēlme sirdī man..
un es saprotu cik ļoti mīlu tevi,
cik ļoti vēlos satikt tevi…

Ceru, ka Tu jūti cik daudz un cik stipri par Tevi domāju!
Es Tev atdotu visas savas jūtas un domas un netikai…
Arī savu sirsniņu! Tā pieder Tev vienīgajam!

Tevi mīlu

Tu esi mans cilvēks ar visu,
kas tevī labs ir un ļauns.
Ar to, ko tevī mīlu,
ar to, par ko man ir kauns.

Tu esi mans kopā ar velnu,
kas tev sirds stūrītī sēž
un, izbāzis roķeli melnu,
aiz matiem man dvēseli plēš.

Tu esi mans kopā ar Dievu,
kas baltu ceļu klāj
un, pasakas kaktiņā sēžot,
sargā un neatstāj.

Tu esi mans cilvēks ar visu,
Kas tevī apdziest vai skan,
kas tevī nomirst un piedzimst,-
tu esi un paliec mans.
/L.Sēle/

Viss izirst, viss izūd,
Viss dzīvē ir nieks.
Ar Tevi man tikties
Ir vienīgais prieks.

Lai tev vienmēr ir kāds,
Uz kuru paļauties un ticēt;
Laimīgās dienās mīlēt,
Likteņa šķēršļus vīlēt!

Varbūt vienkārši dzīvot – šajā mirklī, šai dienā,
Ļaujot gaismai un priekam katrā ikdienā ienākt.
Varbūt vienkārši mīlēt – šajā mirklī, šai dienā,
Dziļi izjūtot dzīvi tās pieskārienā.

Mīlu tikai trīs lietas!
Sauli, mēnesi, un Tevi!
Sauli – dienā,
Mēnesi -naktī,
un Tevi uz mūžu!

Sūtu tev 3 bučiņas…
pirmā būs paklausīga un aizlidos tur, kur teikšu (uz vaidziņa)…
otrā laikam kaut ko sajaukusi, bet trāpīs kaut kur blakus….
bet trešā ir baigā draiskule tāpēc, tā tev būs jānoķer pašam!

Pie tevis agri rītā esmu,
Pie tevis vēlu vakarā,
Pie tevis glaužos saldos sapņos,
Pie tevis jūtas nomodā.
Tu mīti manā karstā elpā,
Ikkatrā dvašas vilcienā –
No tevis viss ap mani telpā
Skan simtkārīgātīgā atbalsā.
/Aspazija/

Mana mute izveido vārdus
Klusi klusiņām čukstu
Lai neizbiedētu tevi
Ar skaļajiem sirds pukstiem

Mani pirksti noglāsta tevi
Maigi liegi un viegli
Kā zvaniņš skan mani smiekli
Tevī saredzu pati sevi

Kad nakts no kalniem nokāpusi
un aizver visus padebešus ciet,
Tad zini – stunda pienākusi
un gribas man pie tevis iet.

Klusi cerībā es gaidu.
Atkal redzet tavu smaidu.
Mīļus skūpstus es tev sūtu.
Kaut nu blakus Tu man būtu.

Kā silts un mitrs atraitnītes zieds,
Kas viegls apdvests ir ar medus smaržu,
Neredzams caur bezgalīgām naktīm iet,
Pie tevis skūpsts,kas darīs ilgām galu.

Tā elpa pēc elpas, vārds pēc vārda,
Telpu pēc telpas pilda un ārda.
Viss ir tik pilns, ka nav vairs kur dēties.
Varbūt mums ņemt un iemīlēties?

Dodu Tev erotisku, asins stindzinošu, lūpas dedzinošu, jaukāku kā paradīze, karstāku kā elle, saldāku kā zemene, super garu skūpstu!

Es tevi mīlu ik dien – dienu no dienas –
Un esmu pie tevis, kaut simtkārt staigātu viena.
Es tevi mīlu ik nakt un aizeju nemanāma no rīta –
Vienīgi krēslas pelēki zaļo acu pavadīta.
Es tevi mīlu ikvakar, kad puteņo, pārslo tumsa, –
Spuldze noriet – tu esi mans ieguvums.
Es tevi mīlu ik austošu rītu. Ik rīt.
Tas ir viss. Viss, ko es spēju tev nodarīt.
/D. Dreika/

Ņemam vienu sniega pārslu,
Pievienojam burvju lāstu,
Bišķiņ skūpstu, bišķiņ glāstu,
Bišķiņ mīlestības stāstu;
Nu to visu kopā maisam,
Izredzēta sirdī kaisam…
Amoram nu tīrais prieks šajās dienās atpūsties…!

Ja Tevis nebūtu,
Kur liktu mīlestību savu,
Vai apmainītu to
Pret nopelniem un slavu?
Ja Tevis nebūtu,
Man pietiktu ar prātu,
Bet skumstot vienatnē,
Es Tevi izdomātu.

Ņem manu prieku un atpakaļ nenes,
Atpakaļ nestais dzīvei ir lieks,
Neņem pa daļai, paņem it visu,
Es būšu stipra, jo tevī mans prieks.

Es jūtu tikai Tevi,
Tavus pieskārienus maigos,
Saldi teiktos vārdus.
Tu esi man dzīve
Manas jūtas
Mani sapņi neizsapņotie
Vārdi neizteiktie…

Atnāc pie manis tāds kails
Bez savas dvēseles grabošās čaulas,
Bez lieka spožuma ? jūtīgs un maigs,
Un bez kautrības ? atvērts līdz kaulam!

Atnāc pie manis vien tāds ?
Visu mūžību līdzi ņemošs,
Laika dzirnās ne sijāts, ne malts,
Uz abām kājām ? stabili stāvošs!

Atnāc pie manis un tad
Es tev redzi ieburšu plaukstās,
Un došu prasmi to lietot kaut kad,
Ja tu neaizmirsīsi man jautāt!

Atnāc pie manis tik drošs,
Kāds ir likten?s, kad veiksmi viņš dala,
Ne vairs lūdzošs, nedz arī pavēlošs,
Bet zinošs, ka esi jau galā!

Paliec pie manis nezinot,
Vai ir pasaulei vēl kāda mala;
Viens tu nespēsi tālu aizlidot,
To spēj divi, kad mūžībā dalās!
/Gunta Kraulere/

Kad manas rokas tevi skāva,
Tad nojauda, – tas nebij māns,
Jo visu manim sajust ļāva
Tavs apģērbs vaļīgs, viegls un plāns.
Pats nejauši tas risa vaļā,
Kad, kopā saķērušies, mēs
No sola kritām zālē zaļā,
Kur velgums smaržains bij un vēss.
/E. Virza/

Lai skavas žņaudz
Un skūpsti šmaukst.
Un amorbultas sasnaiperēti
Pilni puķpodi – lai plaukst!

Agrāk, pirms sastapu Tevi,
Vēlējos daudz ko.
Tagad, kad esi blakus,
Man nevajag neko!
Varu vēlēties tikai to,
Lai mīli mani kā es Tevi!

Kā saules gaisma, tik spoži iekriti man acīs
ka rotaļieta, kuru samīļot
ar dvēseli tu mani apbūri.. tu ienāci manā dzīve
un par to es tevi mīlu
paskaties, kur asaras līst… kāda cilveka dvēsele aizklīst
mana ir šeit un smaida,
jo tu esi pie manis!

Es gribu tikai vien drusku saules,
Kas lietainā dienā pāri pār peļķēm skrien,
Es gribu tikai vien vienu zvaigzni,
Kas manu skatienu augstāk par zemi sien.

Es gribu tikai vien kādu plaukstu,
Kas manai nastai liks drusku vieglākai tapt,
Es gribu tikai vien rudenī aukstā
Naidā gailošas acis ceļā sev nesastapt.

Es gribu tikai vien mazu brīdi
Pie tavas dvēseles savējo sasildīt,
Es gribu šai dzīvē no laimes sprīdi
Noķert cieši aiz astes un ? pasmaidīt!
/G. Kraulere/

Es no tevis neaiziešu, tevi – projām nelaidīšu,
Dziļi tevī saknes dzīšu, tavai sirdij apkārt vīšu,
Paliec mans, es tava būšu,
Visu mūsu balto mūžu!

Es no tevis neaiziešu
Tevi projām nelaidīšu
Dziļi tevī saknes dzīšu
Tavai sirdij apkārt vīšu
Ciešām stiprām saitēm siešu
Neaiziešu…nelaidīšu
Paliec mans es tava būšu
Visu mūsu abu mūžu.

Tikai tas, kurš kvēlu mīlu izjūt,
Spēj pa īstam laimi izbaudīt.
Kad viskvēlākais no visiem sapņiem,
Tavas lūpas maigi noskūpstīt.

Vārdus tos, kas nozīmē tik daudz,
Šajos svētkos gribu tev teikt –
Mīla ir vis skaistākais,
Vislabākais kas vien var būt,
Tapēc nepazaudē to
šajā valentīndienā.

Ik rītus,
Kad saule starus mākoņos pakar,
Es tevi mīlu vairāk
Nekā vakar. Vakaros,
Kad riets sāk ūdeni apzeltīt,
Es tevi mīlu mazāk
Nekā rīt.
/V. Toma/

Ņem manu plaukstu un noskūpsti to
Ņem manu sirdi un sasildi to
Ņem visu kas man – lai tiek tev tas prieks
Bet atceries vienu šeit nav nekas lieks!

Tu esi manī un Tu esi man visapkārt.
Manās domās, vārdos un darbos.
Tu esi katrā manā solī, kustībā, elpas vilcienā
Tu esi manī un man Tevis trūkst.
Tu esi manī, bet es Tevi meklēju vēl un vēl…
Es Tevī slīkstu un man Tevis slāpst….

Tu esi man vajadzīgs, tāpēc Tu nāc
Lai kāptu pret sauli vēl augstāk,
Un labi, ka pasaulē esi Tu tāds
Ar savām stiprajām lielajām palukstām..
/H.Gāliņš/

Kad mani tu skūpsti, man liekas,
Ka sirdī kāds vīraku lej,
Ka zeme ar debesīm tiekas,
Un velni ar eņģeļiem dej!
Ap mani viss griežas un grīļo,
Viss smaržo un reibumu dveš,
Te laistās, te mirgo, te zvīļo,
Te satumst kā pusnaktī mežs.
/E. Zālīte/

…Ņem!
Visas manas mīlestības ņem!
Vai nu ir vairāk?
Pats redzi – nav.
Ja mīlas tiesu taisnīgu tu lem,
tad viss, ko prasi, sen jau bijis tavs.
Un bij šī mīla sen tev dāvināta,
ar to tu vari darīt kas tev tīk.
Bet kurnēšu, ja untumainā prātā
Tu spēlēdamies savainosies pats.
Tev, mīļo zaglēn, piedodu,
kaut gan līdz pēdējam es aplaupīta.
Bet gribu, lai saproti, ka naidu paciest
man ir vieglāk nekā mīlas netaisnību.
Un tomēr – mīlot moki, nokauj pat –
mēs ienaidnieki nebūsim nekad!…

Vakarā, kad saule riet,
Vēlos es pie tevis iet.
Vēlos mīlēt, skūpstīt, glāstīt
Un par sevi blēņas stāstīt.
Un tad vienīgais tu būsi,
Kas par mīļāko man kļūsi!

Tu biji mans mīļuma rīts, tu biji mans maiguma vakars
Un nesaki, ka tas bijis un kāds tev ar to vairs sakars.
Ir gājuši mēneši, dienas,bet zudis jau nav nekas.
Tik noslēpts aiz nedienu sienas, aiz vārda, kurš bija tik ass..

Varbūt tāpēc nosargāt vēlos liesmiņu mazo, kas tumsā trīc,
Jo tu biji mans maiguma vakars, jo tu biji mans mīļuma rīts.
Un tikai pilnīgā tumsā to dzirkstīti ieraudzīt var
Kura starp pelniem kvēlo, kuru abi tā baidamies skart.

Bet kaut kur sirsniņā dziļi dziļi šī mazā oglīte gail
Tikai dusmās nenopūt viņu jo tai no vēja ir bail
Un kaut kur atmiņās tālu tālu vēl kāda stīga trīc
Jo tu biji mans maiguma vakars, kļūsti atkal mans mīļuma rīts

Ja tās domas, ko tev veltu,
Visas puķēs pārvērstos-
Bagāts dārzs ap tevi zeltu,
Grimdams smaržu vīrakos.
Ja tās ilgas, ko tev sūtu,
Visas skaņās pārvērstos-
Saldās dziesmās ietīts būtu
Tu kā cīruls debešos.
/E.Zālīte/

Es piedzimu pasaulē,
Lai kopā ar tevi satiktu ik rītu,
Es piedzimu pasaulē,
Lai tavas rokas sasildītu
Ne tikai dienu, ne tikai mūžu
Zem debesīm zilgām,
Divus mūžus, trīs mūžus
daudz ilgāk.
/A. Elksne/

Saki puisīt kāpēc tā?
Man par tevi jādomā,
Diena aust un atkal tumst
Mana sirds pēc tevis skumst!

Ja kādu dienu tev būs sajūta, ka gribi raudāt, piezvani man.
Es neapsolu, ka varēšu likt tev smieties, bet apsolu, ka raudāšu kopā ar tevi.
Ja kādu dienu tev gribēsies aizbēgt no visa – nebaidies, bet zvani man.
Es nesolu, ka lūgšu tev apstāties, bet apsolu, ka došos kopā ar tevi.
Ja kādu dienu tu negribēsi nevienu dzirdēt piezvani man.
Un es apsolu, ka būšu ļoti klusa.
Bet, ja kādā brīdī tu zvanīsi un tev neviens neatbildēs, steidzies ātri pie manis, jo iespējams šajā brīdī tu būsi vajadzīgs man!

Es savēršu krelles no lietus lāsēm
Lai tev tās uz kakla kā dimanti mirdz.
Mēs iesim pa miglas izklāto taku,
Un dzirdēsi tu, kā pukst mana sirds.

Redzu, uz skropstām tev asaras mirgo…
Pasmaidi, neraudi, esmu tepat.
Dod savu roku, lai negaisa laikā
Varu no bailēm es pasargāt.

Redzi, viss beidzies, mākoņi izklīst,
Koši kā dardzedze iedegas sirds…
Savēršu krelles no lietus lāsēm,
Lai tev tās uz kakla kā dimanti mirdz.
/R.Andersone/

Tavas acis vienmēr
Kārdinās manējās,
Tavas lūpas vienmēr
Uzsmaida manējām,
Bet mana sirds,
Alkst pēc tavējās!

Es gribu par daudz?
klau, mīļais!
Es gribu Tava būt,
Ne rīt, ne parīt
Bet tulīt.
Gribu daudz Tev teikt,
Bet nevar vārdus sameklēt.
Vienkārši atplest rokas,
Un Tevi maigi apskaut.
Gribu lūpas Tavas just,
Just kā sirds Tava pukst.
Gribu, lai Tu dzirdi
Ko mana sirds Tavai čukst!

Mazs Amoriņš man šodien
Tā pie austiņas čukstēja
Man vajag atdzīties tik Tev,
Ka esi svarīgs man!

Es nevaru vairs valdīt sevi,
Jo sapnī redzu tikai tevi.
Tie vairs nav nekādi joki,
Ka Tu manas jūtas moki!

Mīlestība ir kā putns
Kas paceļ mūs spārnos
Kā milzīgs vilnis
Kas aiznes mūs tālu.

Šovakar pie loga sēžu,
Redzu zvaigzni krītam es,
Vēlēšanos ievēlos,
Lai kopā būtu vienmēr mēs.

Deg sveces liesma trausla, met ēnas novakarē,
manas domas kā sniega virpulis maldās,
tevi meklējot, gaidot un mīlot.
Nenodzēs gaismu, kaut maza vēl tā.
Es zudīšu sniegā tad viena,
un sasaukt vairs nevarēsi.
Ņem sveci un nebaidies, nāc
Būs gaisma mums abiem un mīla tāpat.

Paņem mani maigi, maigi
Velc sev tuvu klāt,
Apskauj mani bieži
Un lūdzu neatstāj.
Tavi apskāvieni
Kā sapņi man šķiet,
Neļauj man tiem garām iet.

Viss sakās ar smaidu,
Tad manas rokas Tavējās,
Tad mani pirksti Tavos matos,
Viss sakās ar smaidu.

Viss sakās ar smaidu,
Tad Tevis davāts saulriets,
Tad Tevis uzburts saullēkts,
Viss sakās ar smaidu…

Tu smaidi…
un nu jau par burvi sauc mani,
Es gaidu,
kad atkal satik varēšu Tevi.

Sieviete un vīrietis – tās ir divas notis, bez kurām cilvēka sirds stīgas nevar atskaņot nevienu pareizu un pilnīgu akordu. Mīlestības pilnus šos svētkus!

Ceru, ka Tu jūti cik daudz un cik stipri par Tevi domāju!
Es Tev atdotu visas savas jūtas un domas un netikai… 🙂
Arī savu sirsniņu! Tā pieder Tev vienīgajam!

Austiņā man sapņus stāsti
Ķermeni klāj maigi glāsti,
Vēsas tirpas pāri skrien
Gribu tikai Tevi vien
Lai gan attālumjs mūs šķir
Tavas lūpas manas ir!

Tu esi zaļākā zāle,
kas mani pie dzīves sien,
Tu – pļava un debess pār pļavu.
Kur manas viskarstākās dienas
Un naktis viskarstākās.
Es stāvu par tuvu zvaigznei
Tāpēc stāvi vēl tuvāk man klāt.
/V.Ļūdēns/

Es tev nekad neteikšu atnāc.
Bet tas nenozīmē, ka tu nevari nākt.
Vienkārši dažkārt gribas
lai kāds ierodas pats
Neaicināts!

Tu esi viens no eņģeļiem, kas mīt uz šīs zemes, bet vienīgais, kurš ir mans enģelis. Tu esi viens no vismīļākajiem, skaistākajiem eņģeļiem, bet vienīgais pēc kura es ilgojos …

Nav pat jāstāsta nevienam,
Ko es savā sirdī jūtu,
Tavai dvēselei un mieram
Es tev mūžam būtu…

Šokolāde, kūkas, rieksti,
Sirsniņdienas svētku viesi,
Kafija un vīna glāze,
Ziediem pilna vāze!

Atnes man mierīgu miegu.
nesaki man, ka mīli, ka ilgojies,
tikai atļauj būt vājai.
atļauj kaut vienreiz pateikt – es nevaru,
mani vairs neklausa kājas
atļauj, ka rūpes, lielas un mazas,
tavās rokās tad lieku.
un uz saviem platajiem pleciem
atnes man mierīgu miegu –
lai man atkal sapņos nerādās
gara un lietaina diena,
kad es dubļu sļakatām apšļakāta,
brienu pa ceļu vienu.
/E.Zalite/

To laimi, ko tu meklē,
To savā sirdī rod.
To sirdi, ko tu mīli,
To citam neatdod!

Es esmu tev līdzās & būšu arī tad kad, kad tu būsi simtiem kilometru tālu no manis.
Es esmu tev & tu esi man

Manas lūpas visiem smaida,
Manas acis visiem mirdz,
Bet es mīlu tevi vienu
Tev pieder mana sirds.

Vējam sauli neaizpūst,
Mākoņus priekšā tai nesapūst,
Tā spīd…
Tā vienmēr ir bijis, kopš brīža,
Kad pasaulē manā ienāci Tu,
Dāvinot tai savu dvēseles siltumu.
Pasaulē savā sev citas saules es negribu.
Man pietiek ar vienu – ja tas esi Tu…

Mēs visu nakti runājām par mīlu,
Bet skūpstīties pat nebij drosmes mums,
Ar tukšu domu savu sirdi vīlu-
“Tā ilgāk saglabāsies sapņojums”.
Bet sapnis izgaisa kā vējā dūmi,
Tev nepatikās runāt vien.
Un viena paliku, sev teicu drūmi –
“Par vārdiem vairāk saista apskāviens”.
Cik sen tas bij… jau bezgalius gadus
Kopš nerunāju, tikai skūpstu es.
Bet tomēr jūtu mīlestības badu-
Tai naktī paliku bez dvēseles.

Kaut kur vējā, tevi jūtu
Kaut kur gaismā, tevi redzu
Kaut kur putnos, tevi dzirdu
Kaut kur lietū, tevi skūpstu
Kaut kur domās, tevi mīlu.

Pasaki, čalīt, kāpēc tas tā,
Kāpēc man par Tevi jādomā?
Saule aust, pēc tam tumst,
Mana sirds pēc Tevis skumst…

Aiz laimes es jutu bailes
Un sirdī tumšas šaubas,
Bet kad domāju par Tevi
Tad saprotu, ka nevaru bez Tevis

Es gaidu sauli, kas sildīs mani.
Es gaidu lietu, kas veldzēs mani.
Es gaidu dienu, kas laimi nesis.
Es gaidu Tevi, kas mīlēs mani.

Es ceru, ka tu nepaiesi man garām,
Es ceru, ka mums nebūs garlaicīgi,
Es ceru, ka mums būs par ko parunāt,
Es ceru, ka pamodīsimies kopā…

Lai modina rīts Tevi ļoti mīļi,
Un noliek uz gultas saules šķīvi,
Kas smaržo pēc sapņa un iedomu vīna,
Un arī pēc mīlas vitamīna!

Man vajag tā, lai vienmēr Tevi jūtu!
Man vajag tā, lai es caur Tevi būtu!
Man vajag tad, kad gaiši mirkļi krājas!
Man vajag to, par ko mēs nerunājam!

Būt divatā ar tevi,
pie kamīna, kurš kvēl,
gribu to izbaudīt kādreiz,
lai vēlāk nebūtu žēl.
Būt divatā zem zvaigznēm,
kuras spoži spīd,
sajust tavu augumu,
kurš nekur neaizslīd.

Es paņemšu pusi no sāpēm,kas tavā sirsniņā griež
Vēl es paņemšu rūpju nastu kas tavus plecus spiež
Vēl es smaidīšu katru rītu, kad acis atvērsi tu,
Kad ar pieskārienu, tik maigu, tu mani modinātu.
Vēl es pateikšu, cik skumstu, kad tevis nav
Un, redzot tik mīļās acis, es smaidā atplaukšu jau.
Kluss maigums man piepilda sirdi, tik liels, ka pat nedaudz sāp.
Es vairs neteikšu nelaipnos vārdus, kuri pār lūpām grib kāpt,
Jo tikai vakar sapratu tieši, cik daudz man nozīmē tu.
Pie tevis turēšos cieši cieši, lai kur tu ar neietu.

Tu esi kā jūra, kā liedags silts,
Caur tevi ir dvēselē guvums.
Tu esi atvars un drošais tilts,
Un dienu, un rītausmu tuvums.

Es mīlu tevi
Kā vilnis jūrmalu,
Kā ziediņš smaržu,
Kā mēness nakti,
Kā rudens sauli mīl!
Es mīlu tevi tā,
Kā vārds mīl ausi,
Kā stars mīl aci,
Kā pukstiens tavu sirdi mīl-
Es mīlu tevi!

Klusums skaists, lūpu pieskāriens maigs.
Viss zūd un padebess mūk.
Tikai Tu un es, tikai abi mēs…
Sargā mani, mīli mani,
neatdod nevienam mani…

Mīļi sveicieni Valentīndienā, miļoniem saldu buču, mīlestības spēku kā 100000 voltu un kaisles augstāko punktu kā Rīgas 800 noslēguma salūtu!
Esiet laimīgi un mīlestības pilni!