Pantiņi, Dzejoļi, Apsveikumi Vasarsvētkos

Vasarsvētku pirmo rītu
Es par grēku nebēdāju:
Maisā bāzu mūsu puišus
Un ar ādas siksnu gāzu.

Saulaino pieneņu smaids
Vārtus vasarai ver –
Vasariņ, nāc!
Esi pasaulē gaidīta – ļoti,
Mazo saulīšu mūžs tik īss,
Steidz savu tās dzīvotprieku –
Cilvēkiem dāvināt.
Balto izpletnīšu eskadroni,
Debesīs aizpūkos drīz –
Lielo māsu – Saulīti,
Māsas mazākās apciemot steigs.
Vējš atvadu atnesīs vārdus:
– neskumstiet! gaidiet-
Mēs būsim vēl …
Priecīgus Vasarsvētkus!

Vasaras lapotnē zaļā
Ziedu pilns sakustas zars,
Saistīts, bet dievišķā vaļā
Mūžību sveicina gars.
Ceriņi, zāle un puķes

Apstājas brīnumā augt,
Sāk kad, pār dvēselēm zvanot,

Zeltaina mūžība plaukt.
/A.Eglītis/

Dievs lai līdz, Dievs lai līdz
Vasarsvētkus sagaidīt,
Tad stāvēšu ar tautieti
Pliku gālu baznīcei.

Brīnumu vara
Vai nav mums vairs brīnumu tagadnē?
Vai senatnes vara jau lauzta?
Un viss, kas noticis pagātnē,
Ir teika tik, sapņu austa?
Nē! — Spēcīgs arī vēl tagad tas gars,
Kas no akmeņiem maizi spēj radīt.
Un spožs viņš kā Jahves liesmu stars
Spēj tautas caur tuksnešiem vadīt.
Un aizbirusi tā vieta nav vēl,
Kur citkārt bij Jēkaba aka:
Tā krūtīs ir sirds, kurai citu žēl
Un kas gurušus, tvīkušus slaka.
Un cilvēcei radies jauns pareģons
To glābt no verdzības lāsta,
Un āmuru klaudziens un mašīnu jons
Par viņa gudrībām stāsta.
Un vasarsvētki mums uzausīs,
Kas nākotnē redzas jau tāli,
Tad uguns mēles pār galvām mums līs
Un mēs sveiksim cits citu kā brāļi.
/Aspazija/

Trīs reiziņas pa gadiņu
Savas govis appuškoju:
Vasarsvētkos, Jāņu rītā,
Pirmo reizi pusdienā.

Vasarsvētki
Mirkļi nosirmo ātri.
Nesatvert, nenotvert.
Gaist kā ievziedu spārni
Smaržīgā vējā.

Pļavās pieneņu saules
Viena pēc otras riet.
Baltā saulrietā stāvam,
Baltā nolemtībā.

Drīz jasmīni piesnigs
Smaržīgu sniegu.
Pa saldam brīdim
Tiks ikvienam.

Mirkļi nosirmo ātri.
Aiziet pa ziedlapu laipu.
Vasarsvētki ver vārtus
Kaismīgai vasarai.
/G.Salna/

Drīz upēm skaidru ledu acīs liks.
Kad gulbji aizlaižas, tad trešā dienā snigs.
Bet grūtākās mums būs šīs dienas trīs
Bez gulbjiem un bez sniega debesīs.

Vasarsvētku naktī

Kā iemidzināt taisās
Naktsvēja vieglās šūpas?
Es dzirdu – ziedi raisās
Un kvēl kā mīlā lūpas.

Un jūrai krūtīs ceļas
Jau dziļi dzelmē puksti,
Un viļņi krastā veļas
Un šalcot krastā šķeļas
Kā mīlestības čuksti.

Šai naktī gaiss zem tropas
Pilns jaunas dzīves šūnām.
Kaut varētu es dusēt
Uz zemes ziedu dūnām!
Kaut varētu es dusēt
Zem vēsās debess kopas,
Zem zvaigžņu smiltiņām!
/Ziemeļnieks/

Atausis ir priecīgs rīts
Balta, balta saule spīd,
Katrā sirdī prieks lai līst
Vasarsvētku dienā.

Svētais Gars pār mums ir nācis
Visus ļaudis svētīt sācis.
Šalciet birztalas un druvas,
Jo ir Vasarsvētku laiks.
/R.Skujiņa/

Skaņu miņa ēstu tautai,
Tautas dēliem, tautas meitām,
Paliek sirdī noglabāta.

Nu tie saprot birzes šalku,
Upes čalu, putnu dziesmas,
Visas lej tiem sirdī drosmi.

Liekas vēl: pats Vanemuine
Staigātu starp dziedātājiem,
Dziesmu liesmas kurinādams.

Vasarsvētki, ziedu svētki,
Dziesmu laiki, līksmes laiki –
Visi lauki gavilēja:

Tauta atkal kopā lasās,
Nāk no tāliem zemes galiem,
Nāk no vakariem un rītiem.

Viņu starpā Vanemuine,
Dziesmu liesmas kurinādams,
Staigā neredzamu gaitu.

Tūkstošiem tur dziedātāju
Aizkustinās tautas sirdis,
Tāli skanot tautas dziesmām. –

Dziesma dziesmu sveicināja,
Pāri robežām un tālēm
Ēstu tautas dziedātājus.
/Rainis/