Vasarsvētku Ticējumi un Paražas

Sekminēs (Vasars svētki) parnes berzus, izpuškuo istabas.

Vasarsvētkos baznīca izpušķota bērziņiem. Nocērt kādu zaru no tiem un noliek siena šķūnī, tad peles negrauzīs sienu.

Ja gribas uzzināt precinieku, agri no rīta Vasarsvētkos upes ūdenī jāmet sudraba vai vara monēta, neatskatoties jāiet atpakaļ mājās un jāliekas atkal gulēt. Kurš sapnī naudu no avota izņem, tas būs precinieks;

Trīs ceturtdienas priekš Vasaras svētkiem nevajaga nekādu lauku darbu strādāt, citādi krusa nosit labību.

Vasarsvētkos nedrīkst ēst gaļu, jo tad lopi sprāgstot.

Vasarsvētkos jāiet baznīcā, tad esot svētība.

Kas Vasaras svētku meijas velk gar zemi, tad dabon kašķi.

Vasaras svētku rītā agri jāiet uz upi mazgāties, kas tek pret rītiem, lai nekad neaizgulētos un nenāktu miegs.

Vasaras svētkos priekš saules lēkšanas vajag aiziet uz avotu nomazgāt avota ūdenī muti un tad iemest sudraba jeb vara naudu. Uz māju ejot, nedrīkst atpakaļ skatīties. Tikko nonāk mājā, jāliekas gulēt. Sapnī redzēs, kas to naudu no avota izņems, tas arī licēju apprecēs.

Vasaras svētkos ļaudis ripojās.

Vasaras svētku naktī sanāk vienas biedrības jeb viena ciema saimnieki, kuriem ir kopu ganība, ar visiem saviem vīriešiem kopā pieguļā, vedot līdz visus zirgus. Viņi nes kulēs līdz arī alu, brandavīnu, gaļu, olas, sieru, pienu un citas ēdamas lietas. Visus zirgus sadzen kopā un tad saimnieki ņem uguns pagali rokā un skrien ap zirgiem, nesdami kules, kur tās ēdamās lietas. Ap zirgiem apskrējuši, sāk vārīt pantogu. Tad izdur ar mietu ugunskurā caurumu, ieliek tur Pieguļas mātei vienu olu un pēc tam arī drusku no citām ēdamām lietām. Kad tas izdarīts, tad sakur tur lielu uguni virsū. Tad tik sāk ēst paši pieguļnieki. Nākošā rītā uzsilda atkal pantoga atliekas, bet tās ēd tikai bez maizes. Tas sargā zirgus no slimībām, vilkiem un citām nelaimēm. Kurš saimnieks to nedara, tam neklājas ar zirgiem labi.

Vasarsvētki senāk katoļiem bijuši lieli svētki, kurus svētījuši trīs dienas. Vasaras svētku naktī burvji un raganas staigājuši apkārt. Tāpēc Vasaras svētku rītā govis nedzinuši ganos, jo bez rasas apburtā zāle vairs nebijusi kaitīga. Vasaras svētkos pušķojuši istabas ar bērziem un kalmēm. Gani pušķojuši govis, par ko saimnieces tiem devušas sieru.

Vasarsvētku meijas jāliek šķūnī zem siena, tad siens nepelē.

Vasaras svētku naktī dzen zirgus pieguļā uz kopu ganību. Tur izmeklē vietu ugunskuram, skrien ap to apkārt ar maizes kulēm un ugunīm un tad iedur tur ar mietu caurumu, kur nu ieliek Pieguļas mātei vispirms vienu olu, tad ielej alu, brandvīnu un pienu, liek arī sieru, gaļu, taukus un pantogu. Tad uzkur tai vietā uguni un sāk paši ēst un dzert. Pantogs tiek ēsts tikai bez maizes. Kas vakarā paliek pāri, to apēd rītā. Tādā kārtā zirgi tiekot sargāti no vilkiem un slimībām. Kas šai pieguļā neņem dalību, tam klājas ar zirgiem slikti.

Ja pērkons rūc pirms Vasaras svētkiem, tad būs auglīga vasara.

Vasarsvētkos Dievs izņem no ūdens otru aukstuma akmeni, jo pirmo jau ir izņēmis Lieldienās.

Ja priekš Vasaras svētkiem, kamēr vēl bērzu sulas nav nestas baznīcā, peras pirtī ar jaunām peramām slotām, tad dabū kašķi.

Vasarsvētkos puķes un meijas jāliek pie katras gultas – veselībai, labklājībai un labai saimniekošanai.