Ziemassvētki - Nopietni Dzejoļi un Apsveikumi
Viens zelta stars no zvaigžņu spieta,
Mums katram tieši sirdī krīt.
Jo tieši sirdī ir tā vieta,
Kur Ziemassvētku brīnums mīt.
Ziemassvētku vakars kad satumst aiz loga,
Zaigot sāk zvaigznes kā dimanta pogas,
Spīd zelta mēness, mirdz sudraba sniegs,
Ir bagāts ikviens, ja vien sirdī mīt prieks.
Ar Ziemassvētku baltajām kamanām
Eglīšu gaismā
Brauksim Jaungadam pretī,
Līdzi ņemot tik labās dienas,
Gaišās domas un cerību putnus.
Lai Ziemassvētku gaišums
sasilda tās dienas,
kas pēdās saltiem sniegputeņiem nāks,
un lai no egļu svecītes kaut vienas
simt dienu sirdī
uzmirdz savādāk!
/K. Apškrūma/
Cik rāmi, cik brīvi un lēnām
Pār pasauli pārslas laižas!
Un vietas vairs nepaliek ēnām,
Un takas un domas ir gaišas.
Ir Ziemassvētki saruna ar sevi
Par pārtapšanu, kuru iesākt rīt,
Lai svētā nakts
Caur mani nāk un Tevi,
Lai palīdz Mīlestībai kroni vīt!
Tumšu dienu gaišais brīdi,
Ziemassvētku vakars svēts,
Visām bēdām cauri spīdi,
Ilgi gaidīts, sen cerēts.
Kad gada visgarākās naktis,
Nāk ar tumsu mūs biedēt,
Mēs katrs pa svecītei iededzam,
Lai liesmiņas tumsu sāk kliedēt.
Gribas aizdegt sveces pretī Ziemassvētkiem,
Lai pār staru laipu viegli atnākt tiem,
Lai pār staru laipu baltas pārslas viz,
Nesot zemei tuvāk klusās debesis.
Lai cik grūti, turies, cīnies,
Pats sev esi pretinieks!
Tas ir Ziemassvētku brīnums,
Kad no sāpēm izaug prieks!
Zaļās eglēs pār pasauli šovakar
Sveču liesmiņas uzplaukst un zied,
Uzplaukst sirdī pumpurots cerību zars,
Gadu sniegi lai siltāki šķiet!
Viens zelta stars no zvaigžņu spieta
Mums katram tieši sirdī krīt,
Jo tieši sirdī ir tā vieta,
Kur Ziemassvētku brīnums mīt…
Piespiest pie rūtīm lūpas un pieri,
Klajums lai pārredzams tiek,
Lūkoties, cik uz skujiņām mierīgs
Ziemsvētku vakarā sniegs.
Sirds tik viegla, laimes māta,
Viss kā zilā miglā tīts –
Zeme baltām pārslām klāta,
Ataust mirdzošs sniega rīts.
Bijīgs katrā solī stājos,
Apkārt lauks, tik balts un kluss,
Bērna dienām sarunājos,
Sveicot tālos apvāršņus.
Lai tie teic, cik sniega rītu
Manam mūžam pāri slīd.
Katru dienu aizvadītu
Vēlas sirds vēl ieraudzīt!
/Augusts Brocis/
Ziemassvētku vakars, kad satumst aiz loga,
Zaigot sāk zvaigznes kā dimanta pogas,
Spīd zelta mēness, mirdz sudraba sniegs,
Ir bagāts ikviens, ja sirdī mīt prieks!
Ar gaišu laimi, spožām zvaigznēm,
Ar labu domu, mīļu dziesmu,
Ar zaļu, kuplu egles zaru
Lai katram atnāk svētku prieks!
Paveikt nepaveicamo,
Saglabāt nesaglabājamo.
Par spīti ikdienišķībai
Izplaucēt brīnumu dzīvē,
Par spīti grūtumam
laimīgiem būt!
/L.Brīdaka/
Laimīt, mums Ziemsvētkos mīļumu dāvā un svecīti gaiši, kas mirdz!
Laimīt, mums sirsniņā prieciņu ielej un actiņās spožumu liec!
Laimīt, mums Ziemasvētku brīnumu sūti, lai piepildās sapnītis kluss!
Laimīt, Tu svētkos nāc arī pati un svētība visiem mums būs!
Debesu liedagi sniegos,
Pārslas uz zemi krīt,
Ziemassvētki ir ceļā
Pasauli sasildīt!
Kluss svētvakara prieks,
Lai ienāk Jūsu sirdīs.
Kad gaisma sveču liesmās
Silti pretīm māj!
Ieliec egles zarā sveci,
Lai par cerību tā deg
Pats jau zini, kas tu esi,
Kāds ir tavu sapņu ceļš!
Dzied Ziemsvētku enģeļi Ziemsvētku dziesmas,
Klāj zemi pūkainais Ziemsvētku sniegs.
Šai vakarā, sirdīs kad jūtu liesmas,
Jums zvaigznes un sniegpārslas bēdāties liegs!
Ziemassvētku vakars atkal zemi sedz,
Miera eņģel’s zvaigznes debess samtā dedz,
Svētsvinīgas jūtas atkal sirdī līst,
Un uz īsu brīdi dzīves rūpes klīst.
Šai Ziemassvētku naktī, kad svecītes mirdz,
Saki visu, kas sakāms, saki to no sirds.
Tas palīdzēs ielīksmot, piedot un lūgt,
Tas palīdzēs visiem daudz labākiem kļūt!
Tavi sapņi – garas, zilgas egles,
Tajās zelta čiekuriņi san.
Dziļi, dziļi sudrabainā lejā
Ziemassvētku zvani skan.
Nāc drīzāk, Ziemassvētku nakts,
Tu burve tumši zilā,
Virs mājām Tavi eņģeļi
Jau svētot spārnus cilā.
Pienācis laiks, kad zvaigžņu putekļi nogulst zem kājām
Un egle mirdz gaiši katrā mājā, –
Kad klusi pa durvīm ienāk gaišs prieks.
Ļauj sirdij klusi saprast,
Cik Dieva laiks šis svēts,
Kad atkal ejam atrast,
Kas bija pazaudēts.
Ieskaties… kā mēnesgaismā sasmaidās zvaigznes,
kā vientuļā naktī sniegotie klajumi mirdz.
Ieklausies… kā meža gariņš sniega vizuļus sijā,
kā debesu dzīlēs mūžīgi dun Tava sirds.
Pasmaidi… par pasaules priekiem un niekiem
par blēdīgām acīm, kas zibina pusnakts sejā.
Mana pasaule… tā atveras Tevī,
Tu esi tas, ko Ziemsvētkos lūdz mana sirds.
/Māra Bitāne/
Šī nakts ir mūsu cerība un māja,
Ar saules griežiem jaunu loku sāc.
Un pats visdārgākais, sen gaidīts dāvinājums
Ikkatram mums ir mīlestības vārds.
Ziemassvētku vakarā klusi, klusi
Nakts sūta savus sargus uz mūsu pusi.
Ar tumšajām zvaigžņu mantijām māj,
Pār zemi tumsu un mieru klāj.
Šeit griežas ziemas sniegpārslas
Ir auksts un auksts.
Ilgu, ilgu laiku gludinot ledu,
Galu galā ziema ir draugs ar salu.
Bet līdz pavasarim ziema nogurst
Un tas pārstās sasalt
Un ļaunais aukstums atkāpsies
Sniega vietā būs peļķes.
Un tad caur šīm peļķēm,
Noteikti ļoti vajadzīgs
Drosmīgie kuģos
Papīra laivas!
/N. Zubareva/
Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet –
Lai aiziet pie Tevis un palūko,
Kā Tev šais Ziemassvētkos iet?
Lai uzliek roku uz pleca,
Un nekad vairs nenoņem nost.
Lai liktens asie zobi,
Jauns brūces vairs nespēj kost.
Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet –
Lai pēc tumsas atnāk gaisma,
Un projām vairs neaiziet!
Tumšo dienu baltais klusums
Laukiem siltu sagšu klāj.
Sveču liesmās atspīd mēness,
Zvaigznes zemei mieru vēl.
Kristus bērns lai pār mums staro,
Saldi, saldi skujas garo —
It kā sveiciens tas no dabas,
Lai mums sirdis tīras, labas!
Ziemassvētku laiks…
Kad vārdi ko vēlamies teikt, tiek rakstīti sirdī,
Kad atmiņām zūd ikdienas rūgtuma garša,
Kad atceramies būtisko…
Tas ir Ziemassvētku laiks…
Gads atnācis pavisam -pavisam jauns.
Ko tas no dzīves jēdz?
Tik apjukušu Vecaisgads
To mūsu vidū iestumt mēdz.
Nav laika bijis Vecajam
Ar jauno noņemties,to skolot
Cik ticīgi tam acis mirdz,
Kad sev un viņam kaut ko solām.
Gads atnācis-pavisam jauns.
Ko tas no dzīives zin?
Un visus mūsu solījumus
Kā svētkus lielākos viņš svin.
Cik viņš ir jauns un nesamaitāts
Un mūsos skatās apskaidroti.
Ak,soli,soli viņam,draugs!
Kurš cits vēl ticēs tev tik ļoti.
/M.Zālīte/
Tas ir tas, cik daudz sniega nokrita
Kas visu zemi klāja ar paklāju?
Un koki, tāpat kā pasakainā svētlaimē,
Kurināms no cietā sudraba …
Es eju šajā pasakainajā rītā
Un visapkārt ir balts mežs, balts mežs …
Kas ietina dzīvi šajā pasakā,
Parādot tik daudz ziemas brīnumu?
Visi krūmi ir tērpti mežģīnēs …
Un kažokāda ir pūkaina uz priedēm,
Un bērni apbrīno pasaku
Ļaujiet smiekliem zvanīt ar pārplūdēm.
Nāk Ziemassvētki no sniegota sila
Un baltu mieru pār pasauli klāj,
Un debesis svēta ikvienu šai naktī,
Kas cerību gaismu dvēselē krāj!
Caur dārziem aizmigušiem,
Ko mīkstas pārslas sedz,
Aiz logiem aizsnigušiem
Kāds gaišas sveces dedz.
Tā gaisma, ko izstaro svece,
Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,
Izplēn, pazūd un gaist.
Bet gaisma, kas cilvēkā dzīvo
Un siltums, ko izstaro sirds –
Tas nezūd. Tas paliek.
/I.Egle/