Ziemassvētki - Apsveikumi, Pantiņi, Dzejoļi, Novēlējumi

Ar gaišām domām Ziemassvētki nāk,
Lai tumsas kupenas mēs izbrist spētu,
Lai saprastu – vien mīlestība māk
Ar sauli sirdi piestarot un sētu!

Ziemassvētku vakarā ātri jābeidz darbi, lai tie labi veiktos visu gadu.

Ja pirmo Ziemassvētku vakarā pie debesīm daudz zvaigžņu, tad nākošā vasarā būs daudz sēņu.

Laimīt, mums Ziemsvētkos mīļumu dāvā un svecīti gaiši, kas mirdz!
Laimīt, mums sirsniņā prieciņu ielej un actiņās spožumu liec!
Laimīt, mums Ziemasvētku brīnumu sūti, lai piepildās sapnītis kluss!
Laimīt, Tu svētkos nāc arī pati un svētība visiem mums būs!

Salatētim četri vaigi:
Divi maigi, divi baigi.
Maigos vaigos sārtums iekšā,
Baigiem vaigiem bikses priekšā.

Katrā brīnumsvecītē,
Mazs brīnumiņš,
Ne čiku,ne grabu,
Sēž iekšā viņš!
Kad pāri egles galotnei,
Sidraba vīksna vijas un jūk,
Ziņkārīgais brīnumiņš,
laukā sprūk.
Sprakšķēdams un sprēgādams,
Kā sienāzis lēkādams,
Gaisu jaukdams un kaisīdams,
Brīnum piparus kaisīdams.

Ir, labi, ja kāds sirdī iemet
Klēpi baltu zvaigžņu…
Lai tas ir Ziemassvētku prieks,
Lai tas ir Jaunais gads!

Nu gan skatuves mākslinieki cenas pacēluši – Ziemassvētku vecītis uz vienu vakaru dārgāks nekā Sniegbaltīte uz nakti…

Klusi kokli spēlē vēji,
Mostas mežs un atkal dus,
Dieviņ, tu pār zemi sēji
Ziemassvētku brīnumus.

Ai dārgie Ziemssvētki,
Ko jūs labu atnesiet?
Puišus treknus, zirgus liesus,
To jūs labu atnesiet.

Salavecis brauc ar bembi,
Piedzēries un tēlo lempi.
Nedod bērniem mantiņas –
Biedē vecas tantiņas.

Debesu liedagi sniegos,
Pārslas uz zemi krīt,
Ziemassvētki ir ceļā
Pasauli sasildīt!

Kluss svētvakara prieks,
Lai ienāk Jūsu sirdīs.
Kad gaisma sveču liesmās
Silti pretīm māj!

Mēness balts pa gaisu slīd.
Zvaigznes zalgodamas spīd.
Ziemassvētku vakars jauks,
Sniegā tīti mežs un lauks.

Miers klāj lejas, pakalnes,
Mīļā ciemā braucu es.
Zvaniņš dzidri, jautri skan,
Un tik saldi, saldi man.

Ieliec egles zarā sveci,
Lai par cerību tā deg
Pats jau zini, kas tu esi,
Kāds ir tavu sapņu ceļš!

Klusa nakts, svēta nakts!
Visi dus nomodā.
Vēl ir Jāzeps un Marija
Kūtī, Dāvida pilsētā.
Jēzus silītē dus,
Jēzus silītē dus.

Klusa nakts, svēta nakts!
Ganiem Dievs novēl pats.
Dzirdēt eņģeļus slavējam,
Tuvu, tālu skandinām:
Kristus – glābējs ir klāt!
Kristus – glābējs ir klāt!

Klusa nakts, svēta nakts!
Dieva dēls, tava acs.
Mirdz mums dievišķā skaidrībā.
Nu ir dvēsele pestīta,
Jo Tu dzimis par mums!
Jo Tu dzimis par mums!

Dzied Ziemsvētku enģeļi Ziemsvētku dziesmas,
Klāj zemi pūkainais Ziemsvētku sniegs.
Šai vakarā, sirdīs kad jūtu liesmas,
Jums zvaigznes un sniegpārslas bēdāties liegs!

Lai tādas ziemas nav,
Kas laimi sniegiem klāj.
Lai tādu gadu nav,
Kas gaismu neatstāj!

Sniegputenis sniegu nes,
Viņam daudz vēl jāsanes.
Ziemcietīši gaida segas,
Gaida katrs jumts un dzega.
Kad būs āres silti segtas,
Svētku eglēs sveces degtas,
Ziemas svētku godi būs,
Svētku Brīnums svētīs mūs.
/I.Bērza/

Ziemassvētku vakars, kad satumst aiz loga,
Zaigot sāk zvaigznes kā dimanta pogas,
Spīd zelta mēness, mirdz sudraba sniegs,
Ir bagāts ikviens, ja sirdī mīt prieks!

Sniega pārslas lido lēni,
Klusi zemi apklājot.
Ziemassvētki klusi, klusi
Nāk Tev sirdi sasildot.

Sniegbaltīte smalka meita,
Cimdos bērnus sveicināja…
Baidījās apskādēt
Aizpērno manikīru!

Simtiem cepu hamburgerus
Ziemassvētku vakarā,
Kad atnāca budēlīši,
Maitas visus notiesāja!

Ziemassvētkos es Jums vēlu
Atrast skaistu tautu dēlu,
Lai tas ņēmējs būtu gruntīgs
Un lai izsakats ar nav štruntīgs!

Ziemassvētku vakarā jātur maize, sāls un uguns uz galda, tad nākamais gads būs svētīgs.

Šai naktī svētajā
No debesīm krīt, zvaigzne kāda
Un mūsu sirdīm klusi
Mīlestības ceļu rāda.

Tas baltais ziemas miers, kas iespīd istabā
No sniega laukiem rīta klusumā,
Ir tā kā Dieva miers tu augstībā,
Kur, baltos spārnus klusi saglauduši,
Uz ceļiem eņģeļi stāv, galvas noliekuši.
Uz ceļiem eņģeļi
Kā sniega mākoņi.
/Kārlis Skalbe/

Kad Ziemassvētku rītā suņi stipri rej, tad to gadu tai mājā būs kāzas.

Ziemassvētku vakars atkal zemi sedz,
Miera eņģel’s zvaigznes debess samtā dedz,
Svētsvinīgas jūtas atkal sirdī līst,
Un uz īsu brīdi dzīves rūpes klīst.

Jūs bērniņi nāciet ar priecīgu prāt’
Pie silītes Bētlemē visi nu klāt!
To prieku lai katris lai sirsniņā jūt
Kā debesu tēvs savu dēlu mums sūt’.

Ak, eita tur kūtī pie silītes ar!
Pie svecītes gaismiņas skatīties var,
Ka autiņi tīri, tur bērniņu sedz,
Par eņģeļiem jaukāku guļot to redz.

Tur guļ viņš, ak, bērni, uz salmiem un sien’,
To Jāzeps un Marija skata arvien.
Tur ganiņi ienāk, un ceļos tie krīt,
Un gaisā dzied eņģeļi: ’Dievs pie jums mīt!’

Ak, metieties ceļos kā gani ir jūs’,
Un salieciet rociņas, pateikties būs.
Un līksmojiet priecīgi eņģeļiem līdz:
’Mēs mīlējam tevi, kas autiņos tīts!’

Ko dosim, mēs, bērni, ko dāvāsim tev?
Ak, saņem mūs pašus par dāvanu sev!
Tu negribi mantas, ko pasaule rod,
Bet sirdi it šķīstu, kas godu tev dod.

Cik rāmi, cik brīvi un lēnām
Pār pasauli pārslas laižas!
Un vietas vairs nepaliek ēnām,
Un takas un domas ir gaišas.

Ziemassvētku dieniņā,
Tu esi manā sirsniņā.
Pie tevis šodien aizbraukšu,
Mēs kopā būsim divatā.

Ziemassvētku vakars atkal zemi sedz,
Miera eņģel’s zvaigznes debess samtā dedz,
Svētsvinīgas jūtas atkal sirdī līst,
Un uz īsu brīdi dzīves rūpes klīst.

Ziemassvētkos vajag ēst daudz zirņus — tad būs daudz naudas.

Tālu, tālu tava gaisma mirdz.
Augstu tiecas mana pārgalvīgā sirds.
Citu skatu tavas acis redz.
Citu liesmu tavi sērkociņi dedz.

Saprotu, naivi skan, avaino,
Tomēr es ļauju sev izsapņot.

Vai tu zini, ko es vēlos,
Ko es vēlos Ziemassvētkos?
Ļoti vēlos es ar Tevi cieši
Sniegputenī dejot!(2x)

Lūdzu, lūdzu, iedomāsimies:
Jūtu, jūtu mūsu lūpas vienuviet.
Silti, silti diviem kopā kļūst.
Īstas jūtas prāta žogam pāri plūst.

Saprotu, naivi skan, avaino!
Tomēr es ļauju sev izsapņot.

Vai tu zini, ko es vēlos,
Ko es vēlos Ziemassvētkos?
Ļoti vēlos es ar Tevi cieši
Sniegputenī dejot!

Viens un divi, un trīs,
Un tu vairs neesi brīvs.
Ziemassvētku valsī nomedīts!

Vai tu zini, ko es vēlos,
Ko es vēlos Ziemassvētkos?
Ļoti vēlos es ar Tevi cieši
Sniegputenī dejot!(2x)

Čižu, čižu, vižu, važu
Ziemassvētku vakarā!
Kas nečižu, kas nevižu,
Tam neauga gari lini.

Ziemassvētku rītā
Salavecis spiež grīdā,
Lai pie tevis tiktu
Un dāvanu zem egles liktu.

Ja Ziemassvētku naktī debesis zvaigžņotas, tad nākamajā gadā būs laba raža, turpretī apmākušās debesis sola neražu.

Sniegbaltīte klusi, klusi
Visus rūķus apkniebuse
Visu šņabi izdzēruse
Tepat sētā atlūzuse.

Putniņš pārlidoja, vakars nolaidās,
Visos ciema logos sveces iedegās,
Tie bij Ziemassvētki, kas tur ieradās,
Un ar savu gaismu namos apmetās!

Mežā auga eglīte
Citām eglēm blaku.
Tur mēs viņu atradām
Brienot sniega taku.
/P. Sils/

Lai mirdzošs rūķis laimi nes
Līdz malām pilnu maisu,
Un pazūd visas neveiksmes,
Kā putekļi pa gaisu!

Šai baltā naktī daba duss
Logos leduspuķes zied.
Sēd koku zaros mēness kluss
Vējiņš šūpuļdziesmu dzied.

Cik koši svētku egle laistās,
Kā mirdz tā sveču spožumā!
Nu svētku jūtas sirdī mostas,
Un klusi pieaug cerība!

Ja ap Ziemassvētkiem auksts laiks, tad ap Jāņiem lietus līs.

Salavecis eglē sēž,
Bail tam kāpt ir lejā,
Apkārt eglei bērni stāv,
Grib tam sadot sejā.

Svētki atnāk un aiziet, bet paliek prieks
Par svecēm, egli un dāvanām,
par sirdi, ko cilvēks neaizliedz,
dvēselei mācot būt baltai.
Un tad nav svarīgi:
Ir vai nav sniegs,
Jo ceļš atvērts gaišākām domām…

Salavecim lieli pauti – iekšā mazi kosmonauti.

Kad atnāks Ziemassvētki,
Būs pupiņas, būs zirnīši,
Būs pupiņas, būs zirnīši,
Būs cūciņas šņukurītis.

Lai mazais rūķīts laimi nes
It pilnu lielo maisu.
Un pazūd visas neveiksmes,
Kā putekļi pa gaisu!

Sniega pārslas lido lēni,
Klusi zemi apklājot.
Ziemassvētki klusi, klusi
Nāk Tev sirdi sasildot.

Kā atšķirt Ziemassvētku vecīti no Salaveča?

Ziemassvētku vecītis vienmēr nāk viens un skaidrā.

Salavecis vienmēr nāk piedzēries un ar kaut kādu meiču.

Šai Ziemassvētku naktī, kad svecītes mirdz,
Saki visu, kas sakāms, saki to no sirds.
Tas palīdzēs ielīksmot, piedot un lūgt,
Tas palīdzēs visiem daudz labākiem kļūt!

Svētki jāsvin praktiski,
Lai tie būtu latviski,
Vecais sērkociņu meklē,
Riepu dedzināšot eglē.

Sniegi visam pāri klājas,
Salavecim iestieg kājas,
Jāapmeklē visas mājas –
Kā tur ļaudīm labi klājas?

Ziemeļbriedis brauc pa gaisu,
Ragavās ved dāvanmaisu
Salavecis pantus teic,
Ziemassvētkos visus sveic!

Kas man tā par sniegbaltīti
čaka ielā trāpijās?
Visu nakti ļergu rāva,
divas dienas lāpijās!

Salatēvs ar maisu lielu
Čāpo svinīgi pa ielu:
Te ar alu pacienās,
Citur – sīvo piedāvās!

Ir, labi, ja kāds sirdī iemet
Klēpi baltu zvaigžņu…
Lai tas ir Ziemassvētku prieks,
Lai tas ir Jaunais gads!

Tavi sapņi – garas, zilgas egles,
Tajās zelta čiekuriņi san.
Dziļi, dziļi sudrabainā lejā
Ziemassvētku zvani skan.

Vai tu dzirdi, vai tu mani?
Skan jau Ziemassvētku zvani.
Laižas tie pa zvaigžņu āri
Vienās gavilēs tev pāri!

Šeku – reku, kā pa gaisu.
Salavecis nāk ar maisu!
Maisā – šampis, zacenīte,
Līdzās – smuka Sniegbaltīte!
Rūķi taisīs salūtu,
Sniegbaltīte striptīzu!

Vai tu zini, eglīte,
Cik tu tomēr neglita!
Neskūta, ar vienu kāju,
Skujām pieber visu māju.

Es ticu, ka ir brīnumi,
Kas necerēti nāk,
Un daiļu sapņu pasauli
Ap sevi radīt sāk.
Es ticu ka ir laimība,
Kas svētās liesmās mirdz
Un, ja tā visa nebūtu,
Vai justu mums tad sirds?

Ziemassvētku naktī jāatstāj maize uz galda, tad nekad netrūks maizes.

Sanāksim kopā un iedegsim prieku,-
Egles zaļajos zaros tā svecītes liek.
No tīrā un klusā Ziemassvētku sniega
baltākas domas un lūgšanas tiek.

Nāc drīzāk, Ziemassvētku nakts,
Tu burve tumši zilā,
Virs mājām Tavi eņģeļi
Jau svētot spārnus cilā.

Pienācis laiks, kad zvaigžņu putekļi nogulst zem kājām
Un egle mirdz gaiši katrā mājā, –
Kad klusi pa durvīm ienāk gaišs prieks.

Aiz kalniņa dūmi kūp,
Kas tos dūmus kūpināja?
Salavecis briedi cepa,
Ar rūķiem šņabi dzēra.

Salavecis, kam tā bārda,
Piedzēries un egli spārda!
Egle brīnās, kas tad tas –
man tak zaros mantiņas!
Vecis atbild: “Ej tu dirst,
man tak prieks, ka skujas birst!”

Ziemassvētki ir auglības svētki, tāpēc Ziemassvētku sestdienā jāēd un jādzer līdz pulksten divpadsmitiem, tad būs auglīga vasara.

Senie latvieši vienmēr Ziemassvētkos ir dziedājuši dziesmas un gājuši rotaļās. Bija ar īpaša rotaļa, kur mēness ķer sauli, vai vilks kazu, kas atspoguļo gaismas cīņu ar tumsu.

Kad egļu zaros sveces degs
Un teiksmains sapnis zemi segs,
Lai acīs tad Jums laime mirdz
Un visu skumjo aizmirst sirds.

-Ko viens eņģelis sacīja otram, ejot pāri ielai?
-Čau!

Kad egļu zaros sveces degs,
Un teiksmains sapnis zemi segs,
Tad acīs lai Tev laime mirdz,
Un visu skumjo aizmirst sirds

Gaismas gariņi dejo
visos istabas kaktos.
Gaisma tev noglāsta seju
Ziemsvētku naktī.

Tevi ar labu vārdu
tālās sarunās piemin.
Klusi no zvaigžņotā āra
ienāk neredzams ciemiņš.

Svecītes rāmi liesmo.
Kāds tev noglāsta vaigu.
Šonakt pie tevis nāk viesos
visas pasaules maigums.
/Amanda Aizpuriete/

Tumšu dienu gaišais brīdis,
Ziemassvētku vakars svēts,
Visām bēdām cauri spīdi,
Ilgi gaidīts, sen cerēts.

Kad egles zaros sveces degs,
Un teiksmains sapnis zemi segs,
Tad acīs lai Jums laime mirdz,
Un visu rūgto aizmirst sirds!

Ziemsvētki sabrauca
Pa rudzu lauku,
Zālīti mīdami,
Asniņus celdami.

Ļauj sirdij klusi saprast,
Cik Dieva laiks šis svēts,
Kad atkal ejam atrast,
Kas bija pazaudēts.

Sniegbaltīte visu gadu bez brunčiem
Iet uz mežu pēc runčiem.

-Mammu, vai es varu dabūt Ziemassvētkos suni?
-Nē, dabūsi cūkas cepeti, tāpat, kā visi citi!

Šovakar, kad klusi, klusi
Baltas sniega pārslas krīt
Novēlu Tev Ziemassvētkus
Brīnumainus sagaidīt!

Zvani dūc, skan līksmi dziesmas,
Eglītēs mirdz sveču liesmas,
Visur gaida rūķa saimi,
Nes tie dāvanas un laimi.

Tiek ieslēgta pazīstama Ziemassvētku dziesma, bet spēlētājam jāatmin no pirmajiem akordiem, kas tā ir par dziesmu.

Sarmas pilni koku zari,
Tālums dūmakās viss tīts,
Tāds tu senāk arvien biji,
Pirmo Ziemas svētku rīts.

Lai zaļās egles sīkstums cerībām
Un sirdīm miers, ko Ziemassvētki dod.
Bet vērtības priekš dienām nākamām
Mums pašiem sūrā darbā jāatrod.

Caur mūsu sirdīm Ziemassvētki rit,
Pavisam tuvu Jaungads mīt.
Un tieši sajā laikā,
Par labo vajag paldies pasacīt,
Un vēl daudz laba izdarīt.

Lai visi būtu priecīgi
Kā Ziemassvētku rūķīši.
Lai visiem staro gaismiņa,
Kas iepriecina sirsniņu.

Domājat, ka Santa Klaus
Izdrāzt Siegbaltīti ļaus?
Vienīgais, kas netiek sists
Ir trešais rūķis Onanists.

Raugies ar bērna ticību
Zvaigžņu atspulgos sārtos, –
Šonakt tev gaisma jāsaredz
Debess atvērtos vārtos.

Uzsniga sniedziņš balts,
Balts kā vissmalkākie milti.
Uzsniga sniedziņš balts,
Un zemei palika silti.

Vienmēr uz pasaules kāds,
Kuram bez tevis ir auksti.
Un pat aiz pasaules vēl,
Vajag ar siltu plaukstu.

Saule kad miegu guļ,
Mēness kad staigā pa parku.
Spuldzes kā actiņas spīd,
Un pat vēl izdzēstas sargā.

Pelnrušķīt, laiks ir laiks,
Ceļš tavs drīz vedīs uz pili.
Paciet vēl grambas šīs,
Drīzi nāks mākoņi zili.

Ja tevi nemīl neviens,
Tev taču ir, ko mīlēt.
Labajā nosprūst naids,
Kā bulta ozola zīlē.

Vienmēr uz pasaules kāds,
Kuram bez tevis ir auksti.
Un pat aiz pasaules vēl,
Vajag ar siltu plaukstu.

Ziemas un Saulgriežu kalnā
Saule un cilvēki kāpj –
Pārlūkot darbus, kas veikti,
Sagaidīt jaunos, kas nāk…

Rūķi baigi tusēt sāk,
Kad Ziemassvētki klāt,
Kurina tie eglīti,
Un smejas ļoti spēcīgi.
Pēkšņi vecīts izskrien laukā,
Sāk ar muti gudri braukāt,
Rūķiem ātri apnīk tas,
Vecīts zobus meklēs šas.

Sniedzi, sniedzi baltais sniedziņ,
Apklāj zemes melnumiņu,
Ar baltām villainēm,
Ar sidraba vizuļiem.

Ieskaties… kā mēnesgaismā sasmaidās zvaigznes,
kā vientuļā naktī sniegotie klajumi mirdz.
Ieklausies… kā meža gariņš sniega vizuļus sijā,
kā debesu dzīlēs mūžīgi dun Tava sirds.

Pasmaidi… par pasaules priekiem un niekiem
par blēdīgām acīm, kas zibina pusnakts sejā.
Mana pasaule… tā atveras Tevī,
Tu esi tas, ko Ziemsvētkos lūdz mana sirds.
/Māra Bitāne/

Balta, balta ziema nāca –
Zīda svārki, zelta loki,
Vēl bij pāri pārkaisīti
Dimantiņa vizulīši.

Sniegbaltīte rūķus meklē,
Sēž tie augstu, augstu eglē,
Sadzērušies sarkanvīnu,
Prāto eglē iespraust mīnu!

Ir atkal laiks,
kad sveces ienāk mājā-
ar Adventi tā pirmā, otrā, trešā,ceturtā
Klāt atkal laiks,
kad sveces aizsāk runāt
un klusā pazemībā
tavās acīs lūkojas.
Ir atkal laiks,
kad gaidām Ziemassvētkus,
to svēto brīnumu,
ko dziļi izjūt sirds
un prāts.
Klāt atkal laiks,
kad līdz ar sveču ziediem
plaukst mūsu dvēselēs
gaišs svētlaimības prieks.

Vai, lielie Ziemassvētki,
Ilgi nāca, drīz aizgāja,
Ilgi nāca, drīz aizgāja,
Ne nedēļas negaidīja.

Šī nakts ir mūsu cerība un māja,
Ar saules griežiem jaunu loku sāc.
Un pats visdārgākais, sen gaidīts dāvinājums
Ikkatram mums ir mīlestības vārds.

Ziemassvētki drīz jau būs,
Visiem sirdis līksmas kļūs,
Eglīti jau tētis nes,
Mācos dzejolīti es.

Es redzēju eņģeli baltu virs galvas,
Es redzēju sudraba zvaigzni, kas mirdz,
Es sajutu mieru sev guļam uz krūtīm,
Es mīlu to dienu, kas uzausis rīt…

Es jūtu Ziemassvētkus tuvu.
Cik daudz jauna šogad guvu!
Gan vilšanās, gan patiess prieks
Un vēlreiz izjusts pirmais sniegs.

Uz skropstām laižas sniega pārslas,
Viss zaigo sudrabainās krāsās.
Sirdī mājo Ziemassvētku siltums,
Visapkārt- neaptverams brīnums.

Loga rūtī klauvē Lausks.
Naktij zvaigžņots uzvalks austs.
Katrs pavards piparkūku smaržā-
Dieva eņģeļi šo mirkli sargā.

Vienā acumirklī viss ir kluss,
Katrā sirdī svētums dus.
Mēness laimes ceļu spīd,
Lai brīnums valda arī rīt.

Sniedziņš tumšas egles sedz,
Smagi noslīgst zari.
Katrā zarā sveces dedz
Zelta mēness stari.

Ziemassvētku vakarā klusi, klusi
Nakts sūta savus sargus uz mūsu pusi.
Ar tumšajām zvaigžņu mantijām māj,
Pār zemi tumsu un mieru klāj.

Salavecis pauri kasa
Dāvanas pa zemi lasa
Tālāk tikt nevarēja
Viņa briedis avarēja.

Šeit griežas ziemas sniegpārslas
Ir auksts un auksts.
Ilgu, ilgu laiku gludinot ledu,
Galu galā ziema ir draugs ar salu.
Bet līdz pavasarim ziema nogurst
Un tas pārstās sasalt
Un ļaunais aukstums atkāpsies
Sniega vietā būs peļķes.
Un tad caur šīm peļķēm,
Noteikti ļoti vajadzīgs
Drosmīgie kuģos
Papīra laivas!
/N. Zubareva/

Meita mātei:
– Kā tev šķiet, vai tu Ziemassvētku dāvanā no tēta dabūsi jaunu kažoku?
Māte:
– Baidos, ka ne.
Meita:
– Bet vai tu jau mēģināji vārtīties pa grīdu un skaļi kliegt?

Ziemassvētku vakarā velk ar krītu uz visām durvīm krustus, tad ļaunais gars iet prom.

Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet –
Lai aiziet pie Tevis un palūko,
Kā Tev šais Ziemassvētkos iet?

Lai uzliek roku uz pleca,
Un nekad vairs nenoņem nost.
Lai liktens asie zobi,
Jauns brūces vairs nespēj kost.

Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet –
Lai pēc tumsas atnāk gaisma,
Un projām vairs neaiziet!

Balts gaišums mirdz no svecītēm,
Dzied koris seno dziesmu svētu,
Un bērni nāk ar svecītēm,
Lai Ziemassvētkus nosvinētu.

Lai aiziet prom pa baltu sniegu,
Tās rūpes, kuras nomāc mūs!
Lai Ziemassvētki nāk ar prieku,
Ar cerību – viss labi būs!

Ziemas svētki naudu skaita
Ledus kalna galiņā;
Es gribēju klāti tikt
Ar nekaltu kumeliņu.

Ir gaišums, ko tev dāvāt varu,
Lai tavā dvēselē tas krīt, –
To saņemsi ar zaļu egles zaru
Un svecītēm, kas silti mirdz.

Ziemassvētkos jāēd daudz,
Lai tu drīzāk lielāks audz.
Lai ir bagāts Jaunais gads,
Sētā neienāk lai bads.

Zvaigznes zemei nāk tuvāk un tuvāk,
Ziemassvētki kamanās brauc jau pie mums.
Un šai brīdī visjaukākajā
Mīļus sveicienus sūtu es Jums.

Sanākat, jaunas meitas,
Šovakar laimes liet;
Man iedeva vecais tēvs
Bikšu pogu riekšaviņu.

Visu gadu druvā gāju,
Ziemassvētkus pelnīdama.
Ienes man, saimeniece,
Ziemassvētku alutiņu!

Tumšo dienu baltais klusums
Laukiem siltu sagšu klāj.
Sveču liesmās atspīd mēness,
Zvaigznes zemei mieru vēl.

Katrā brīnumsvecītē
Mazs brīnumiņš,
Ne čiku, ne grabu
Sēž iekšā viņš.

Bērns pie egles stulbi smaida..
No Salaveča dāvans gaida..
Vai tad neredz – vecim slikti??
Viņš pirms Tevis dzēris dikti!!!

To Ziemsvētku zvaigzni,
Kas šonakt debesīs mirdz,
To noplūc kā puķi
Un nēsā pie sirds!

Šo ziedu trauslo
No sīkas saknītes,
Kas ticību un mieru nes
No Tēva pajumtes.

Lai baltas sveces logā mirdz
Un pavasaris atnāk vēss,
Jo Ziemassvētki jānosvin
Un Jaunais gads ir jāapdzied!

Sniega māte pūkas mētā,
Svētki ienāk katrā sētā,
Galdā karsti pīrādziņi
Zirnīši un kāpostiņi.

Cepu, cepu kukulīti,
Citu lielu, citu mazu:
Simtiņš nāca danča bērnu,
Cits bij’ liels, cits bij’ mazs.

Zaķēns mežā ezi sauc:
– Kur gan palicis mans draugs?
Sniegi snieg un puteņo!
Kā lai tagad atrod to?-
Vāverīte kokā smej:
– Velti draugu meklēt ej.
Kamēr sals un kamēr sniegs,
Ezim mežā ziemas miegs.

Kaut kur sniegi, kaut kur sniegi,
Kaut kur balti sniegi snieg.
Mežā katram egles zaram
Balta pārslas zvaigzne tiek.
/A. Vējāns/

Mīļo salavecīti,
Iespraud dirsā svecīti.
Lai es redzu gaismiņā,
Kas ir tavā liesiņā.

Kristus bērns lai pār mums staro,
Saldi, saldi skujas garo —
It kā sveiciens tas no dabas,
Lai mums sirdis tīras, labas!

Zeme klāta baltiem autiem
Salavecis plikiem pautiem
Iet pa mājām bērnus baidīt
Jaunām meičām pupus spaidīt!

Ziemassvētku laiks…
Kad vārdi ko vēlamies teikt, tiek rakstīti sirdī,
Kad atmiņām zūd ikdienas rūgtuma garša,
Kad atceramies būtisko…
Tas ir Ziemassvētku laiks…

Mūsmājās slinki bērni,
Salatēvu negaidīja;
Tie gaidīja foršo beibi
Čatiņā atrakstām…

Salavecis baigais gnīda,
Kakāt mežiņā viņš līda.
Uzvedās viņš neglīti,
Aptaisīja eglīti

– Kāpēc Ziemassvētku vecītis ir tik priecīgs?
– Viņš zin, kur dzīvo visas sliktās meitenes!

Gads atnācis pavisam -pavisam jauns.
Ko tas no dzīves jēdz?
Tik apjukušu Vecaisgads
To mūsu vidū iestumt mēdz.

Nav laika bijis Vecajam
Ar jauno noņemties,to skolot
Cik ticīgi tam acis mirdz,
Kad sev un viņam kaut ko solām.

Gads atnācis-pavisam jauns.
Ko tas no dzīives zin?
Un visus mūsu solījumus
Kā svētkus lielākos viņš svin.

Cik viņš ir jauns un nesamaitāts
Un mūsos skatās apskaidroti.
Ak,soli,soli viņam,draugs!
Kurš cits vēl ticēs tev tik ļoti.
/M.Zālīte/

Ziemassvētku naktī puisītis dzird troksni kamīnzālē. Aizskrien uz kamīnzāli un ierauga Ziemassvētku vecīti.
– Salaveci! Tu tiešām eksistē!!!
– Jā, puisīt… Tu mani redzi. Tagad man nāksies tevi nogalināt.

Gausi nāca, drīz aizgāja
Tie bagāti ziemas svētki:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas-
Iet pār kalnu dziedādami.

Visas zemes tekas zilgas
Šonakt sargā miera gariņš.
Tāli zvani… Klusas ilgas…
Rokās smaidošs egļu zariņš…
Visur viegliem, mīļiem soļiem
Senā svētku teika staigā.
Zvaigžņu acis atvērdama,
Debess atspīd zemes vaigā…

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulksten’s skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.

Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.

Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība –
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.

Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.

Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidr(i)s būt,
Jeb vai būs likten’s nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?

Balts sniedziņš snieg uz skujiņam,
Un, maigi dziedot, pulksten’s skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds pukst aplaimota man.
/J.Poruks/

Ir tik labi sapņot par laimi,
Vēl jo labāk uz mūžu to gūt,
Šajā skaistajā Ziemassvētku naktī
Es Jums novēlu laimīgiem būt!

Tas ir tas, cik daudz sniega nokrita
Kas visu zemi klāja ar paklāju?
Un koki, tāpat kā pasakainā svētlaimē,
Kurināms no cietā sudraba …
Es eju šajā pasakainajā rītā
Un visapkārt ir balts mežs, balts mežs …
Kas ietina dzīvi šajā pasakā,
Parādot tik daudz ziemas brīnumu?
Visi krūmi ir tērpti mežģīnēs …
Un kažokāda ir pūkaina uz priedēm,
Un bērni apbrīno pasaku
Ļaujiet smiekliem zvanīt ar pārplūdēm.

Salatētis rāja Rūdi:
“Briedīt, Tev būs lieli sūdi,
Ja tu nejūgsies te iekšā
Manu kamaniņu priekšā!”
– “Vecais resni, velc tās pats,
Lai Tev laimīgs Jaunais gads!
Nevilkšu to grabažu,
Plus vēl tavu bagāžu!”

Pūti, pūti, ziemelīti,
Ziemassvētku vakarā:
Klētī pūti rudzus, kviešus,
Kūtī bērus kumeliņus!

Arvien, arvien vēl sapnis sirdi saista
Un augšā ceļ, kas laiku tumsā rakts
Cik mīļa bij, cik brīnišķīgi skaista
Reiz bērnu dienās Ziemassvētku nakts!

Zaķis Ezim saka klusu:
“Paiesim uz meža pusi –
Tur uz cūku taciņas
Visiem dala paciņas”.

Nesarunājoties spēles dalībniekiem jānostājas vienā rindā atbilstoši sava vārda pirmajam burtam, alfabēta secībā. Šo spēli iespējams spēlēt arī ar aizsietām acīm.

Gribas, lai baltā pasaulē
balti sniegi snieg,
Un pa baltiem lielceļiem
balti cilvēki iet.
Un, lai baltos cilvēkos
baltas domas dzimst.
Un, lai baltās darbdienās
balti svētki ir.
/I.Ziedonis/

Kluss svētvakara prieks,
Lai ienāk Jūsu sirdīs.
Kad gaisma sveču liesmās
Silti pretīm māj!

Mīļo salavecīt,
Pagājušo gadu es saņēmu māsiņu –
Šogad es velos saņemt.. plastalīnu!

Kad Ziemassvētku miers,
Lai dvēselē mājo prieks;
Kad klāt ir Jaunais gads,
Lai esi laimīgs pats!

Paldies saku Dieviņam,
Nu atnāca Ziemassvētki;
Dievs lai dod veselību
Lieldieniņu sagaidīt!

Mīļo salavecīti
Iedod vienu svecīti,
Lai es redzu gaismiņā,
Kas ir tavā maisiņā.

Treknu zosi, lauku speķi,
Naudas pilnu garo zeķi,
Līksmu prātu, jautru dzīvi,
Ziemassvētkus sagaidot!

Salavecim, stiepjot maisu,
Filči slīd un iet pa gaisu –
Nosvempjas: gar acīm – mells,
Galvā – paskaļš džingl-bells.

Nāk Ziemassvētki no sniegota sila
Un baltu mieru pār pasauli klāj,
Un debesis svēta ikvienu šai naktī,
Kas cerību gaismu dvēselē krāj!

Caur dārziem aizmigušiem,
Ko mīkstas pārslas sedz,
Aiz logiem aizsnigušiem
Kāds gaišas sveces dedz.

Viens saņēma kažociņu,
Cits – rakstainu cepurīti.
Trešajam koši cimdi,
Man – sniegbalta villainīte.

Slavenakā tradīcija latviešiem Ziemassvētkos bija budēļos, ķekatās jeb čigānos iešana. Kad cilvēki pārģērbās dažādās maskās un gaja pie kaimiņiem.

Pagalmā satiekas divi kaimiņi. Viens:
– Sveiks! Vari iedomāties, Ziemassvētki vēl tikai parīt, bet kāds šorīt jau izsviedis miskastē Ziemassvētku eglīti!
Otrs:
– Es tas biju, izsviedu pagājušā gada eglīti, lai būtu vieta jaunajai.